Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2020. gada 8. decembrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva (ES) 2018/957 – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Darba ņēmēju norīkošana darbā – Nodarbinātības noteikumi – Atalgojums – Norīkojuma ilgums – Juridiskā pamata noteikšana – LESD 53. un 62. pants – Esošas direktīvas grozīšana – LESD 9. pants – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Nediskriminācijas princips – Nepieciešamība – Samērīguma princips – Pakalpojumu sniegšanas brīvības principa tvērums – Pārvadājumi ar autotransportu – LESD 58. pants – Regula (EK) Nr. 593/2008 – Piemērošanas joma – Tiesiskās drošības un tiesību normu skaidrības principi

Lietā C-620/18

par prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. pantam, ko 2018. gada 2. oktobrī cēla

Ungārija, ko pārstāv M. Z. Fehér un G. Tornyai, kā arī M. M. Tátrai, pārstāvji,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv M. Martínez Iglesias, kā arī L. Visaggio un A. Tamás, pārstāvji,

atbildētājs,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv J. Möller un S. Eisenberg, pārstāvji,

Francijas Republika, ko pārstāv E. de Moustier, A.-L. Desjonquères un C. Mosser, kā arī R. Coesme, pārstāvji,

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M. K. Bulterman un C. Schillemans, kā arī J. Langer, pārstāvji,

Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Havas, M. Kellerbauer un B.-R. Killmann, kā arī A. Szmytkowska, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

Eiropas Savienības Padomi, ko sākotnēji pārstāvēja A. Norberg un M. Bencze, kā arī E. Ambrosini, vēlāk – A. Norberg, kā arī E. Ambrosini, A. Sikora-Kalėda un Zs. Bodnár, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv J. Möller un S. Eisenberg, pārstāvji,

Francijas Republika, ko pārstāv E. de Moustier, A.-L. Desjonquères un C. Mosser, kā arī R. Coesme, pārstāvji,

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M. K. Bulterman un C. Schillemans, kā arī J. Langer, pārstāvji,

Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv C. Meyer-Seitz, H. Shev un H. Eklinder, pārstāves,

Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Havas, M. Kellerbauer un B.-R. Killmann, kā arī A. Szmytkowska, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietniece R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], palātu priekšsēdētāji Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], M. Vilars [M. Vilaras] (referents), J. Regans [E. Regan], M. Ilešičs [M. Ilešič] un N. Vāls [N. Wahl], tiesneši E. Juhāss [E. Juhász], D. Švābi [D. Šváby], S. Rodins [S. Rodin], F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. Likurgs [C. Lycourgos], P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un N. Jēskinens [N. Jääskinen],

ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess-Bordona [M. Campos Sánchez-Bordona],

sekretāre: R. Šereša [R. Şereş], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2020. gada 3. marta tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2020. gada 28. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā Ungārija lūdz Tiesu, galvenokārt, atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/957 (2018. gada 28. jūnijs), ar ko groza Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 2018, L 173, 16. lpp., un labojums – OV 2019, L 91, 77. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā direktīva”), un, pakārtoti, atcelt vairākas tās normas.

 Atbilstošās tiesību normas

 LESD

2        LESD 9. pantā ir noteikts:

“Nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu.”

3        LESD 53. pantā ir noteikts:

“1.      Lai personām būtu vieglāk sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, Eiropas Parlaments un [Eiropas Savienības] Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pieņem direktīvas, kas nosaka diplomu, apliecību un citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājuma dokumentu savstarpēju atzīšanu, kā arī normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordināciju dalībvalstīs saistībā ar darbību sākšanu un izvēršanu kā pašnodarbinātām personām.

2.      Ierobežojumu pakāpeniska atcelšana profesijām, kas saistītas ar medicīnu, ar to saistītām profesijām un farmācijas profesijām, ir atkarīga no tā, kā dalībvalstīs koordinē nosacījumus darbam šajās profesijās.”

4        Saskaņā ar LESD 58. panta 1. punktu:

“Pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu.”

5        LESD 62. pantā ir paredzēts:

“Šā Līguma 51. līdz 54. pants attiecas uz visiem šajā nodaļā izskatītajiem jautājumiem.”

6        LESD 153. pantā ir paredzēts:

“1.      Lai sasniegtu 151. pantā izvirzītos mērķus, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbību šādās jomās:

a)      uzlabojumi, jo īpaši darba vidē, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību;

b)      darba apstākļi;

c)      darba ņēmēju sociālais nodrošinājums un sociālā aizsardzība;

d)      darba ņēmēju aizsardzība darba līgumu izbeigšanas gadījumos;

e)      darba ņēmēju informēšana un apspriešanās ar tiem;

f)      darba ņēmēju un darba devēju pārstāvība un kolektīva interešu aizsardzība, tostarp kopīgu lēmumu pieņemšana atbilstīgi 5. punktam;

[..]

2.      Lai to panāktu, Eiropas Parlaments un Padome var:

a)      paredzēt pasākumus, lai veicinātu dalībvalstu sadarbību, izmantojot iniciatīvas, kas vērstas uz zināšanu apguvi, informācijas un labākās pieredzes apmaiņas sekmēšanu, inovāciju veicināšanu un pieredzes izvērtēšanu, neparedzot dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu;

b)      šā panta 1. punkta a) līdz i) apakšpunktā minētajās jomās ar direktīvām noteikt minimālās prasības, kas pakāpeniski jāievieš, ievērojot nosacījumus un tehniskos noteikumus katrā dalībvalstī. Ar šādām direktīvām vairās uzlikt tādus administratīvus, finansiālus un juridiskus ierobežojumus, kas traucētu veidoties un attīstīties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

Eiropas Parlaments un Padome pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju pieņem lēmumus.

1. punkta c), d), f) un g) apakšpunktā minētajās jomās Padome, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un minētajām komitejām, lēmumu pieņem vienprātīgi un saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru.

Padome pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu ar vienprātīgu lēmumu var attiecināt parasto likumdošanas procedūru arī uz 1. punkta d), f) un g) apakšpunktu.

[..]

5.      Šā panta noteikumi neattiecas uz darba samaksu, uz tiesībām apvienoties, uz tiesībām streikot vai uz tiesībām pieteikt lokautus.”

 Tiesiskais regulējums attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem

 Direktīva 96/71/EK

7        Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.) tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 57. panta 2. punktu un 66. pantu (tagad attiecīgi LESD 53. panta 1. punkts un 62. pants).

8        Saskaņā ar Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktu tās mērķis bija nodrošināt dalībvalstu teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem nodarbinātības noteikumus, kas attiecas uz tajā uzskaitītajiem jautājumiem un ko tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, nosaka ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kas ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem.

9        To jautājumu vidū, uz kuriem attiecas Direktīva 96/71, tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā bija minēts jautājums par minimālajām algas likmēm, tostarp likmēm par virsstundām.

 Apstrīdētā direktīva

10      Apstrīdētā direktīva tika pieņemta, pamatojoties uz LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu.

11      Apstrīdētās direktīvas 1., 4., 6. un 9.–11. apsvērumā ir paredzēts:

“(1)      Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD). Savienība padziļina minēto principu īstenošanu un piemērošanu ar mērķi garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un to, lai tiktu ievērotas darba ņēmēju tiesības.

[..]

(4)      Vairāk kā divdesmit gadus pēc [..] Direktīvas 96/71 [..] pieņemšanas ir kļuvis nepieciešams novērtēt, vai tā vēl aizvien nodrošina pareizo līdzsvaru starp vajadzību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, no vienas puses, un vajadzību aizsargāt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības, no otras puses. Lai nodrošinātu to, ka noteikumi tiek piemēroti vienādi, un lai panāktu patiesu sociālo konverģenci, līdztekus Direktīvas 96/71 [..] pārskatīšanai par prioritāti būtu jāuzskata arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/67/ES [(2014. gada 15. maijs) par to, kā izpildīt Direktīvu 96/71, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 par administratīvo sadarbību, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (“IMI regula”) (OV 2014, L 159, 11. lpp.)], īstenošana un piemērošana.

[..]

(6)      Vienlīdzīgas attieksmes princips un jebkādas ar valstspiederību saistītas diskriminācijas aizliegums ir nostiprināts Savienības tiesībās jau kopš dibināšanas Līgumiem. Vienādas darba samaksas princips ir īstenots ar sekundārajiem tiesību aktiem, un minētais princips attiecas ne tikai uz vīriešiem un sievietēm, bet arī uz darba ņēmējiem ar līgumu uz noteiktu laiku un salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, uz nepilna laika un pilna laika darba ņēmējiem un uz pagaidu darba aģentūras darba ņēmējiem un salīdzināmiem lietotājuzņēmuma darba ņēmējiem. Minētie principi ietver visu tādu pasākumu aizliegumu, kuri tieši vai netieši diskriminē valstspiederības dēļ. Piemērojot šos principus, ir jāņem vērā attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra.

[..]

(9)      Norīkošana darbā pēc būtības ir īslaicīga. Darbā norīkotie darba ņēmēji pēc tam, kad viņi ir pabeiguši darbu, kuram viņi tikuši norīkoti, parasti atgriežas dalībvalstī, no kuras viņi tikuši nosūtīti. Tomēr, ņemot vērā to, ka daži norīkojumi ir ilglaicīgi, un atzīstot saikni starp uzņēmējdalībvalsts darba tirgu un darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā uz tik ilgiem laikposmiem, gadījumos, kad norīkojums pārsniedz 12 mēnešus, uzņēmējdalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas norīko darbā darba ņēmējus uz šo uzņēmējdalībvalstu teritoriju, garantētu šiem darba ņēmējiem papildu nodarbinātības noteikumu kopumu, kas obligāti jāpiemēro darba ņēmējiem tajā dalībvalstī, kurā darbs tiek veikts. Pēc pakalpojumu sniedzēja motivēta paziņojuma minētais laikposms būtu jāpagarina.

(10)      Lielāka darba ņēmēju aizsardzība ir jānodrošina tādēļ, lai garantētu brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, jo īpaši novēršot Līgumos paredzēto tiesību pārkāpšanu. Tomēr noteikumi, ar kuriem nodrošina šādu darba ņēmēju aizsardzību, nevar skart tādu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus darbā uz citas dalībvalsts teritoriju, tiesības atsaukties uz brīvību sniegt pakalpojumus tostarp tajos gadījumos, kad norīkojums darbā pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus. Tādēļ jebkuriem noteikumiem, ko piemēro darbā norīkotiem darba ņēmējiem saistībā ar norīkojumu, kas pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus, ir jāatbilst minētajai brīvībai. Saskaņā ar iedibināto judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir pamatoti ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm un ja tie ir samērīgi un vajadzīgi.

(11)      Ja norīkojums darbā pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus, papildu nodarbinātības noteikumu kopumam, kas jānodrošina tam uzņēmumam, kurš darba ņēmējus norīko darbā uz citas dalībvalsts teritoriju, būtu jāattiecas arī uz tiem darba ņēmējiem, kuri tiek norīkoti darbā ar mērķi aizvietot citus darbā norīkotos darba ņēmējus, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, – lai nodrošinātu, ka šādas aizvietošanas netiek izmantotas, lai izvairītos no citkārt piemērojamiem noteikumiem.”

12      Šīs direktīvas 16.–19. apsvērums ir formulēts šādi:

“(16)      Patiesi integrētā un konkurētspējīgā iekšējā tirgū uzņēmumi konkurē, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā ražīgums, efektivitāte un darbaspēka izglītības un prasmju līmenis, kā arī to ražojumu un pakalpojumu kvalitāte un to inovācijas līmenis.

(17)      Dalībvalstu kompetencē ir paredzēt noteikumus par atalgojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Jautājums par algu noteikšanu ir tikai un vienīgi dalībvalstu un sociālo partneru pārziņā. Īpaša uzmanība būtu jāveltī tam, lai netiktu nodarīts kaitējums valstu algu noteikšanas sistēmām vai lai netiktu ierobežota iesaistīto pušu brīvība.

(18)      Kad salīdzina darbā norīkotajam darba ņēmējam maksāto atalgojumu ar atalgojumu, kas pienākas saskaņā ar uzņēmējdalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, būtu jāņem vērā atalgojuma bruto summa. Būtu jāsalīdzina atalgojuma kopējās bruto summas, nevis atsevišķi atalgojuma pamatelementi, kas atbilstīgi šai direktīvai ir noteikti kā obligāti. Tomēr, lai nodrošinātu pārredzamību un palīdzētu kompetentajām iestādēm un struktūrām veikt pārbaudes un kontroles, atalgojuma pamatelementiem ir jābūt pietiekami detalizēti identificējamiem saskaņā ar dalībvalsts, no kuras attiecīgais darba ņēmējs ticis norīkots, tiesību aktiem un/vai praksi. Ja vien komandējuma nauda, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu neattiecas uz tādiem izdevumiem, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā, piemēram, ar ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumiem, tā būtu jāuzskata par atalgojuma daļu un tā būtu jāņem vērā, lai salīdzinātu atalgojuma kopējās bruto summas.

(19)      Komandējuma nauda, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu darbā, bieži kalpo vairākiem mērķiem. Ciktāl tās mērķis ir atlīdzināt izdevumus, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā, piemēram, izdevumus par ceļu, ēdināšanu un naktsmītni, tā nebūtu jāuzskata par atalgojuma daļu. Dalībvalstu ziņā ir – atbilstīgi saviem valsts tiesību aktiem un/vai praksei – paredzēt noteikumus par šādu izdevumu atlīdzināšanu. Darba devējam būtu darbā norīkotajiem darba ņēmējiem šādi izdevumi jāatlīdzina saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, ko piemēro darba attiecībām.”

13      Atbilstoši minētās direktīvas 24. apsvērumam:

“Ar šo direktīvu izveido līdzsvarotu regulējumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, kurš ir nediskriminējošs, pārredzams un samērīgs un kurā vienlaikus ir ievērota valstu sociālo partneru attiecību dažādība. Šī direktīva neliedz piemērot tādus nodarbinātības noteikumus, kas darbā norīkotajiem darba ņēmējiem ir labvēlīgāki.”

14      Ar apstrīdētās direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu Direktīvas 96/71 1. pantā ir iekļauts -1. un -1.a punkts:

“-1.      Ar [Direktīvu 96/71] nodrošina darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību viņu norīkojuma laikā saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, paredzot obligātus noteikumus, kuri ir jāievēro attiecībā uz darba apstākļiem un darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzību.

-1.a      [Direktīva 96/71] nekādā veidā neietekmē dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību īstenošanu, tostarp tiesības vai brīvību streikot vai veikt citu rīcību, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi paredzēta konkrētajās dalībvalstu darba attiecību sistēmās. Tāpat tā neskar tiesības apspriest, slēgt un izpildīt koplīgumus, vai arī kolektīvi rīkoties saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi.”

15      Ar apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir grozīts Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts, šai daļai ir pievienots h) un i) apakšpunkts un minētajā 3. panta 1. punktā ir iekļauta trešā daļa, kā norādīts turpmāk:

“1.      Dalībvalstis, neatkarīgi no tā, kuras tiesības piemērojamas darba attiecībām, nodrošina, ka 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā uz to teritoriju, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, garantē tādus nodarbinātības noteikumus, kuri aptver turpmāk minētos jautājumus, kas tajā dalībvalstī, kurā darbu veic, ir noteikti:

–        ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai

–        ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu:

[..]

c)      atalgojums, tai skaitā likmes par virsstundām; šo apakšpunktu nepiemēro papildu arodpensiju shēmām;

[..]

h)      attiecībā uz darba ņēmēju, kurš atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas, – izmitināšanas apstākļi gadījumos, kad darba devējs to nodrošina darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas;

i)      komandējuma nauda vai izdevumu atlīdzināšana, lai darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus sava[s] dzīvesvietas profesionālu iemeslu dēļ, segtu ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus.

[..]

[Direktīvā 96/71] atalgojuma jēdzienu nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darba ņēmējs ir norīkots, un tas ietver – visus atalgojuma pamatelementus, kas kā obligāti ir noteikti ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem vai ar tādiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri attiecīgajā dalībvalstī ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu.”

16      Ar apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu Direktīvas 96/71 3. pantā ir iekļauts 1.a punkts šādā redakcijā:

“Ja faktiskais norīkojuma ilgums pārsniedz 12 mēnešus, dalībvalstis, neatkarīgi no tā, kuras tiesības piemērojamas darba attiecībām, nodrošina, ka 1. panta 1. punktā minētie uzņēmumi darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā uz to teritoriju papildus šā panta 1. punktā minētajiem nodarbinātības noteikumiem, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, garantē visus piemērojamos nodarbinātības noteikumus, kas dalībvalstī, kurā darbu veic, ir noteikti:

–        ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai

–        ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro šādiem jautājumiem:

a)      darba līguma noslēgšanas un izbeigšanas procedūras, formalitātes un nosacījumi, tostarp konkurences aizlieguma klauzulas;

b)      papildu arodpensiju shēmas.

Ja pakalpojumu sniedzējs iesniedz motivētu paziņojumu, dalībvalsts, kurā tiek sniegts pakalpojums, pirmajā daļā minēto laikposmu pagarina līdz 18 mēnešiem.

Ja 1. panta 1. punktā minētais uzņēmums darbā norīkotu darba ņēmēju aizstāj ar citu darbā norīkotu darba ņēmēju, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, norīkojuma ilgums šā punkta nolūkā ir attiecīgo atsevišķo darbā norīkoto darba ņēmēju norīkojumu laikposmu kumulatīvais ilgums.

Šā punkta ceturtajā daļā minēto jēdzienu “to pašu uzdevumu tajā pašā vietā” nosaka, cita starpā ņemot vērā sniedzamā pakalpojuma un veicamā darba būtību un darba vietas adresi(-es).”

17      Saskaņā ar apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktam ir šāda redakcija:

“Šā panta 1.–6. punkta noteikumi nekavē piemērot darba ņēmējiem labvēlīgākus nodarbinātības noteikumus.

Komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par atalgojuma daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus izdevumus, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā[, tādus] kā ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumi. Darba devējs, neskarot 1. punkta pirmās daļas i) apakšpunktu, darbā norīkotajam darba ņēmējam šādus izdevumus atlīdzina saskaņā ar darba attiecībām piemērojamiem valsts tiesību aktiem un/vai praksi.

Ja darba attiecībām piemērojamos nodarbinātības noteikumos nav noteikts, vai – un tādā gadījumā kurus – ar attiecīgo norīkojumu saistītās komandējuma naudas elementus izmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā, vai kuri no šiem elementiem ir daļa no atalgojuma, tad uzskata, ka visa komandējuma nauda tiek izmaksāta kā izdevumu atlīdzinājums.”

18      Apstrīdētās direktīvas 3. panta 3. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro autotransporta nozarē, sākot no dienas, kad piemēro tiesību aktu, ar ko groza [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvu 2006/22/EK [(2006. gada 15. marts) par minimālajiem nosacījumiem Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 un Nr. 3821/85 īstenošanai saistībā ar sociālās jomas tiesību aktiem attiecībā uz darbībām autotransporta jomā un par Padomes Direktīvas 88/599/EEK atcelšanu (OV 2006, L 102, 35. lpp.)] attiecībā uz kontroles prasībām un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz Direktīvu 96/71 [..] un Direktīvu 2014/67 [..] saistībā ar autovadītāju norīkošanu darbā autotransporta nozarē.”

 Tiesiskais regulējums par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām

19      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (2008. gada 17. jūnijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.) (turpmāk tekstā – “Romas I regula”), 40. apsvērumā ir paredzēts:

“Būtu jāizvairās no situācijām, kad kolīziju normas ir izkliedētas vairākos instrumentos un kad pastāv atšķirības starp šīm normām. Ar šo regulu tomēr nedrīkstētu būt liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem [Savienības] tiesību aktos iekļaut kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām.

Šī regula nedrīkstētu skart citu tādu instrumentu piemērošanu, ar kuriem paredzēti noteikumi, kuru mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus pareizu darbību, ciktāl minētos noteikumus nevar piemērot saistībā ar tiesību aktiem, kas norādīti ar šī regulas noteikumiem. [..]”

20      Šīs regulas 8. pantā “Individuālie darba līgumi” ir noteikts:

“1.      Individuālos darba līgumus reglamentē tiesību akti, ko puses izvēlējušās atbilstīgi 3. pantam. Tomēr šādas izvēles iznākumā darbiniekam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar šā panta 2., 3. un 4. punktu, ja nebūtu izdarīta izvēle.

2.      Ciktāl puses nav izdarījušas izvēli attiecībā uz individuālajam darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, pildot līgumu. Ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī, neuzskata, ka ir mainījusies valsts, kurā darbinieks pastāvīgi veic savu darbu.

[..]”

21      Minētās regulas 23. pantā “Attiecības ar citiem [Savienības] tiesību aktiem” ir noteikts:

“Izņemot 7. pantu, šī regula neskar tādu [Savienības] tiesību aktu piemērošanu, kuros saistībā ar konkrētiem jautājumiem ir paredzētas kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām.”

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

22      Ungārijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        galvenokārt, atcelt apstrīdēto direktīvu;

–        pakārtoti:

–        atcelt apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ietverto noteikumu, kurā ir noteikts jaunā Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta un jaunā tās 3. panta 1. punkta trešās daļas teksts;

–        atcelt apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ar kuru noteikts Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkta teksts;

–        atcelt apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktu;

–        atcelt apstrīdētās direktīvas 3. panta 3. punktu un

–        piespriest Parlamentam un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      Parlaments un Padome lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 16. panta trešajai daļai Ungārija ir lūgusi Tiesu šo lietu izspriest virspalātā.

25      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 21. februāra lēmumu Vācijas Federatīvajai Republikai, Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei un Komisijai tika atļauts iestāties lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

26      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 27. marta lēmumu Zviedrijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

 Par prasību

27      Prasības atbalstam Ungārija izvirza piecus pamatus, kas attiecīgi ir saistīti ar kļūdaina juridiskā pamata izvēli apstrīdētās direktīvas pieņemšanai, LESD 153. panta 5. punkta neievērošanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu, LESD 56. panta pārkāpumu, šī panta pārkāpumu, ciktāl ar apstrīdēto direktīvu ir izslēgta efektīva pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošana, un Romas I regulas, kā arī tiesiskās drošības un tiesību normu skaidrības principu neievērošanu.

 Par pirmo pamatu – kļūdaina juridiskā pamata izvēli apstrīdētās direktīvas pieņemšanai

 Lietas dalībnieku argumenti

28      Ungārija apgalvo, ka, pamatodamies uz LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu, Savienības likumdevējs nav izvēlējies pareizu juridisko pamatu apstrīdētās direktīvas pieņemšanai. Šī direktīva tās mērķa un satura ziņā esot vērsta tikai vai galvenokārt uz to, lai aizsargātu darba ņēmējus, un tās mērķis neesot likvidēt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

29      Šajā ziņā Ungārija uzskata, ka juridiskais pamats, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, nav attiecināms nedz uz darba ņēmēju aizsardzības mērķiem, nedz aktiem, kas var tikt pieņemti šajā jomā un kas ir paredzēti LESD 153. pantā.

30      Apstrīdētās direktīvas pamatmērķis taču esot nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem, it īpaši attiecinot vienlīdzīgas darba ņēmēju darba samaksas principu arī uz tiem darba ņēmējiem, kuri sniedz pārrobežu pakalpojumus, būdami norīkoti darbā. Viņiem tiekot nodrošināta uzņēmējdalībvalsts tiesībās paredzētā darba samaksa pilnā apmērā.

31      Tomēr, ņemot vērā apstrīdētās direktīvas aizsargājošo iedarbību, tā esot pretrunā Savienības konkurētspējas palielināšanas, kā arī kohēzijas un dalībvalstu solidaritātes mērķiem.

32      Turklāt Ungārija norāda, ka Padome nav precizējusi, kuras no šīs direktīvas imperatīvajām normām ļauj faktiski pastiprināt pakalpojumu sniegšanas brīvību, aizsargājot darba ņēmējus un novēršot negodīgu konkurenci.

33      Tādējādi no minētās direktīvas satura pārbaudes Ungārija secina, ka tajā nav ietverti elementi, kas varētu attaisnot Savienības likumdevēja izvēlēto juridisko pamatu.

34      Tā uzskata, ka tas tā būtu arī tad, ja apstrīdētās direktīvas saturs un mērķi tiktu izvērtēti kopsakarā ar tiesību aktu, kuru tā groza, jo šajā direktīvā Direktīvas 96/71 mērķis ir definēts tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz norīkoto darba ņēmēju aizsardzības garantiju.

35      Tā uzskata, ka nepieciešamība aplūkot grozījumus to kontekstā un izvērtēt leģislatīvo aktu kopumā nenozīmē, ka grozošā tiesību akta juridiskais pamats būtu jānosaka, ņemot vērā vienīgi grozītā akta mērķus un saturu.

36      Ungārija no tā secina, ka juridiskais pamats ir jānosaka, pirmām kārtām ņemot vērā grozošā tiesību akta mērķi un saturu, un ka LESD 153. panta 2. punkta b) apakšpunkts varētu būt atbilstošs juridiskais pamats, jo ar apstrīdēto direktīvu tiek regulēti jautājumi, uz kuriem specifiskāk attiecas šī tiesību norma, nevis LESD 53. un 62. pants.

37      Parlaments un Padome, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste un Komisija, apstrīd Ungārijas argumentāciju.

 Tiesas vērtējums

38      Iesākumā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēlei ir jābalstās uz objektīviem faktoriem, kuri varētu būt tiesas kontroles priekšmets, tostarp uz šī tiesību akta mērķi un saturu. Ja, pārbaudot attiecīgo tiesību aktu, tiek konstatēts, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas sastāvdaļas, no kurām vienu var uzskatīt par galveno vai dominējošo, savukārt otrai ir tikai palīgraksturs, tad šis tiesību akts ir jābalsta tikai uz vienu juridisko pamatu, proti, to, ar ko saistīts galvenais vai dominējošais mērķis vai sastāvdaļa (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39      Tāpat ir jānorāda, ka, lai noteiktu atbilstošo juridisko pamatu, var tikt ņemts vērā jaunā tiesiskā regulējuma juridiskais konteksts, it īpaši, ciktāl šāds konteksts var sniegt skaidrību par šī regulējuma mērķi (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 32. punkts).

40      Tādējādi, runājot par tiesisko regulējumu, ar kuru – kā tas ir apstrīdētās direktīvas gadījumā – tiek grozīts pastāvošs tiesiskais regulējums, tā juridiskā pamata noteikšanas nolūkā ir jāņem vērā arī pastāvošais tiesiskais regulējums, kas ar to tiek grozīts, un it īpaši tā mērķis un saturs (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 42. punkts).

41      Turklāt, ja ar kādu leģislatīvu aktu jau ir tikuši koordinēti dalībvalstu tiesību akti kādā konkrētā Savienības darbības jomā, Savienības likumdevējam nevar tikt liegta iespēja pielāgot šo aktu jebkādai apstākļu maiņai vai jebkādai zināšanu attīstībai, ņemot vērā tā uzdevumu nodrošināt LESD atzīto vispārējo interešu aizsardzību un ņemt vērā Savienības transversālos mērķus, kuri ir noteikti šī Līguma 9. pantā un kuru vidū ir arī prasības, kas ir saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu un atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, AGET Iraklis, C-201/15, EU:C:2016:972, 78. punkts).

42      Proti, šādā situācijā Savienības likumdevējs savu uzdevumu uzraudzīt šo Līgumā paredzēto Savienības vispārējo interešu un transversālo mērķu aizsardzību var pienācīgi izpildīt tikai tad, ja tas ir tiesīgs pielāgot attiecīgos Savienības tiesību aktus šādām izmaiņām vai attīstībai (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43      Otrkārt, ir jānorāda – ja Līgumos pastāv specifiskāka tiesību norma, kas var veidot attiecīgā tiesību akta juridisko pamatu, šis tiesību akts ir jābalsta uz minēto tiesību normu (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Parlaments/Padome, C-48/14, EU:C:2015:91, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Treškārt, no LESD 53. panta 1. punkta, to lasot kopsakarā ar LESD 62. pantu, izriet, ka Savienības likumdevēja kompetencē ir pieņemt direktīvas, kas tostarp nosaka dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordināciju saistībā ar pakalpojumu sniegšanas darbību sākšanu un to izvēršanu, lai atvieglotu šo darbību sākšanu un izvēršanu.

45      Tādējādi ar šīm tiesību normām Savienības likumdevējs ir pilnvarots koordinēt valstu tiesiskos regulējumus, kas to atšķirību dēļ vien var radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai starp dalībvalstīm.

46      Tomēr no tā nevar secināt, ka, koordinējot šādus tiesiskos regulējumus, Savienības likumdevējam nebūtu arī jānodrošina, ka tiek ievērotas dažādu dalībvalstu vispārējās intereses un LESD 9. pantā paredzētie mērķi, kas Savienībai ir jāņem vērā, nosakot un īstenojot visu savu politiku un darbības, tostarp šī sprieduma 41. punktā atgādinātās prasības.

47      Tādējādi, ja ir izpildīti nosacījumi LESD 53. panta 1. punkta, to lasot kopsakarā ar LESD 62. pantu, izmantošanai par juridisko pamatu, Savienības likumdevējam nevar liegt balstīties uz šo juridisko pamatu tādēļ, ka tas ir ņēmis vērā arī šādas prasības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 13. maijs, Vācija/Parlaments un Padome, C-233/94, EU:C:1997:231, 17. punkts, kā arī 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C-547/14, EU:C:2016:325, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

48      No tā izriet, ka koordinēšanas pasākumu, kurus Savienības likumdevējs ir pieņēmis, pamatojoties uz LESD 53. panta 1. punktu, to lasot kopsakarā ar LESD 62. pantu, mērķim ir jābūt ne tikai atvieglot pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, bet arī attiecīgā gadījumā nodrošināt citu tādu pamatinterešu aizsardzību, ko šī brīvība var ietekmēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C-547/14, EU:C:2016:325, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49      Konkrētajā lietā ir jānorāda – tā kā ar apstrīdēto direktīvu tiek grozīti atsevišķi Direktīvas 96/71 noteikumi vai tajā tiek iekļauti jauni noteikumi, pēdējā minētā direktīva veido daļu no apstrīdētās direktīvas juridiskā konteksta, kā par to liecina it īpaši tās 1. un 4. apsvērums, no kuriem pirmajā ir paredzēts, ka Savienība padziļina tādus iekšējā tirgus pamatprincipus kā darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, kuru mērķis ir garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un darba ņēmēju tiesību ievērošanu, un otrajā no tiem ir paredzēts, ka vairāk nekā divdesmit gadus pēc Direktīvas 96/71 pieņemšanas ir kļuvis nepieciešams novērtēt, vai tā vēl aizvien nodrošina pareizo līdzsvaru starp vajadzību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, no vienas puses, un vajadzību aizsargāt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības, no otras puses.

50      Pirmkārt, runājot par apstrīdētās direktīvas mērķi, tā, aplūkojot to kopsakarā ar direktīvu, kuru tā groza, tiecas panākt līdzsvaru starp divām interesēm, proti, no vienas puses, garantēt visu dalībvalstu uzņēmumiem iespēju sniegt pakalpojumus iekšējā tirgū, norīkojot tās dalībvalsts darba ņēmējus, kurā tie ir iedibināti, uz dalībvalsti, kurā viņi sniedz savus pakalpojumus, un, no otras puses, aizsargāt norīkoto darba ņēmēju tiesības.

51      Šajā ziņā Savienības likumdevējs, pieņemot apstrīdēto direktīvu, ir vēlējies nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata, proti, ar reglamentējošiem noteikumiem, kuri garantē konkurenci, kas nebūtu balstīta uz to, ka vienā un tajā pašā dalībvalstī tiktu piemēroti nodarbinātības noteikumi, kuru līmenis būtiski atšķirtos atkarībā no tā, vai darba devējs ir vai nav iedibināts šajā dalībvalstī, tajā pašā laikā piedāvājot norīkotajiem darba ņēmējiem lielāku aizsardzību, kura turklāt, kā to apliecina šīs direktīvas 10. apsvērums, ir uzskatāma par līdzekli, lai “garantētu brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi”.

52      Šajā nolūkā minētās direktīvas mērķis ir padarīt norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumus pēc iespējas tuvākus to darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi, un tādējādi nodrošināt šajā dalībvalstī darbā norīkoto darba ņēmēju lielāku aizsardzību.

53      Otrkārt, runājot par apstrīdētās direktīvas saturu, šī direktīva – it īpaši ar Ungārijas kritizētajām normām – ir vērsta uz to, lai lielākā mērā ņemtu vērā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, joprojām tālab, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas brīvības taisnīgu īstenošanu uzņēmējdalībvalstī.

54      Atbilstoši šai loģikai, pirmām kārtām, ar šīs direktīvas 1. panta 1. punktu tiek grozīts Direktīvas 96/71 1. pants, tajā iekļaujot, pirmkārt, -1. punktu, ar kuru tās priekšmetā ir iekļauta norīkoto darba ņēmēju aizsardzības viņu norīkojuma laikā garantija, un, otrkārt, iekļaujot -1.a punktu, kurā ir precizēts, ka Direktīva 96/71 nekādā veidā neietekmē dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību īstenošanu.

55      Otrām kārtām, ar apstrīdētās direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu tiek grozīts Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts, tajā iekļaujot atsauci uz vienlīdzīgu attieksmi, lai pamatotu garantiju, kas piešķirama norīkotajiem darba ņēmējiem nodarbinātības noteikumu jomā. Ar to tiek paplašināts to jautājumu saraksts, uz kuriem attiecas šī garantija, to attiecinot, pirmkārt, uz darba ņēmēju izmitināšanas apstākļiem gadījumos, kad darba devējs nodrošina izmitināšanu darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus savas pastāvīgās darba vietas, un, otrkārt, uz komandējuma naudu vai izdevumu atlīdzināšanu, lai darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus savas dzīvesvietas profesionālu iemeslu dēļ, segtu ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus. Turklāt Direktīvas 96/71 – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar apstrīdēto direktīvu (turpmāk tekstā – “grozītā Direktīva 96/71”), – 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā jēdziens “minimālā algas likme” ir aizstāts ar jēdzienu “atalgojums”.

56      Trešām kārtām, ar apstrīdēto direktīvu ir radīta gradācija uzņēmējdalībvalsts nodarbinātības noteikumu piemērošanā tādējādi, ka ar 3. panta 1.a punkta iekļaušanu Direktīvā 96/71 tiek noteikts pienākums piemērot gandrīz visus šos noteikumus gadījumā, ja faktiskais norīkojuma ilgums – pēc vispārīgā noteikuma – pārsniedz 12 mēnešus.

57      No iepriekš minētā izriet, ka pretēji Ungārijas argumentācijai apstrīdētā direktīva var pastiprināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata, kas ir tās galvenais mērķis, jo ar to tiek nodrošināts, ka norīkoto darba ņēmēju nodarbinātības noteikumi ir pēc iespējas tuvāki to darba ņēmēju nodarbinātības noteikumiem, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi, tajā pašā laikā ļaujot šiem norīkotajiem darba ņēmējiem izmantot šajā dalībvalstī nodarbinātības noteikumus, kas sniedz lielāku aizsardzību nekā Direktīvā 96/71 paredzētā.

58      Treškārt, lai gan Direktīvas 96/71 1. apsvērumā ir paredzēts atcelt šķēršļus starp dalībvalstīm brīvai personu kustībai un pakalpojumu apritei, tās 5. apsvērumā ir precizēts, ka nepieciešamība veicināt starptautisku pakalpojumu sniegšanu ir īstenojama godīgas konkurences apstākļos un pasākumu, kas nodrošina darba ņēmēju tiesību ievērošanu, ietvaros.

59      Tieši no šī skatpunkta šīs direktīvas 13. un 14. apsvērumā ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktu koordinēšana, lai noteiktu obligātos minimālās aizsardzības “pamatnoteikumus”, kas uzņēmējdalībvalstī jāievēro darba devējiem, kuri tajā norīko darba ņēmējus.

60      No tā izriet, ka kopš Direktīvas 96/71 pieņemšanas, lai gan tās mērķis bija uzlabot starptautisku pakalpojumu sniegšanas brīvību, tajā jau bija ņemta vērā nepieciešamība nodrošināt konkurenci, kas nebūtu balstīta uz to, ka vienā un tajā pašā dalībvalstī piemēro nodarbinātības noteikumus, kuru līmenis būtiski atšķirtos atkarībā no tā, vai darba devējs ir vai nav iedibināts šajā dalībvalstī, un tādējādi norīkoto darba ņēmēju aizsardzība. It īpaši šīs direktīvas 3. pantā bija uzskaitīti uzņēmējdalībvalsts nodarbinātības noteikumi, kuri par labu šīs dalībvalsts teritorijā darbā norīkotajiem darba ņēmējiem ir jānodrošina darba devējiem, kas viņus norīko, lai tur sniegtu pakalpojumus.

61      Turklāt ir jāatgādina – kā tas minēts šā sprieduma 41. un 42. punktā –, ka Savienības likumdevējam, kad tas pieņem leģislatīvu aktu, nevar liegt iespēju šo aktu pielāgot jebkādām apstākļu izmaiņām vai zināšanu attīstībai, ņemot vērā tā uzdevumu uzraudzīt LESD paredzēto vispārējo interešu aizsardzību.

62      Saistībā ar plašāku juridisko kontekstu, kādā tika pieņemta apstrīdētā direktīva, ir jānorāda, ka kopš Direktīvas 96/71 stāšanās spēkā iekšējā tirgū ir notikušas būtiskas pārmaiņas, un pirmajā vietā būtu jāmin secīgi Savienības paplašināšanās posmi 2004., 2007. un 2013. gadā, kā rezultātā šajā tirgū ir iesaistījušies uzņēmumi no dalībvalstīm, kurās piemērojamie nodarbinātības noteikumi parasti bija atšķirīgi no citās dalībvalstīs piemērojamajiem.

63      Turklāt, kā ir norādījis Parlaments, Komisija savā 2016. gada 8. marta darba dokumentā SWD(2016) 52 final “Ietekmes novērtējums. Pavaddokuments priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 96/71” (turpmāk tekstā – “ietekmes novērtējums”) ir konstatējusi, ka Direktīva 96/71 ir bijusi pamatā nevienlīdzīgiem konkurences apstākļiem starp uzņēmējdalībvalstī iedibinātajiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus darbā šajā dalībvalstī, kā arī darba tirgus segmentēšanai, ņemot vērā to attiecīgajiem darba ņēmējiem piemērojamo algas noteikumu strukturālo diferenciāciju.

64      Tādējādi, paturot prātā Direktīvas 96/71 mērķi, proti, nodrošināt starptautisku pakalpojumu sniegšanas brīvību iekšējā tirgū godīgas konkurences apstākļos un garantēt darba ņēmēju tiesību ievērošanu, Savienības likumdevējs, ņemot vērā šā sprieduma 62. un 63. punktā uzsvērtās apstākļu izmaiņas un zināšanu attīstību, apstrīdētās direktīvas pieņemšanā bija tiesīgs balstīties uz to pašu juridisko pamatu, kāds tika izmantots, pieņemot minēto Direktīvu 96/71. Proti, lai pēc iespējas labāk sasniegtu šo mērķi situācijā, kurā ir notikušas izmaiņas, šis likumdevējs varēja uzskatīt par nepieciešamu pielāgot līdzsvaru, uz kuru balstīta Direktīva 96/71, pastiprinot uzņēmējdalībvalstī norīkoto darba ņēmēju tiesības tā, lai konkurence starp uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus darbā šajā dalībvalstī, un tajā iedibinātajiem uzņēmumiem noritētu vienlīdzīgākos apstākļos.

65      Ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, LESD 153. pants nav specifiskāks juridiskais pamats, uz kuru balstoties varētu tikt pieņemta apstrīdētā direktīva. Proti, minētais 153. pants attiecas tikai uz darba ņēmēju aizsardzību, nevis uz pakalpojumu sniegšanas brīvību Savienībā.

66      Ir taisnība, ka LESD 153. panta 2. punkts ietver divus atšķirīgus juridiskos pamatus, kas paredzēti tā a) un b) apakšpunktā. Tomēr neviens no tiem nevar būt apstrīdētās direktīvas pamats.

67      Proti, LESD 153. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēta tikai tādu pasākumu pieņemšana, kuru mērķis ir veicināt dalībvalstu sadarbību sociālajā jomā, un tas neatbilst ne apstrīdētās direktīvas mērķim, t.i., noteikt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata, ne arī tās saturam, kas ietver pasākumus, lai koordinētu dalībvalstu tiesisko regulējumu nodarbinātības noteikumu jomā.

68      Savukārt attiecībā uz LESD 153. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai gan ar to Savienībai ir atļauts veikt saskaņošanas pasākumus noteiktās jomās, kas ietilpst Savienības sociālajā politikā, ir jākonstatē, ka apstrīdētā direktīva nekādā ziņā nav uzskatāma par saskaņošanas direktīvu, jo ar to noteiktas uzņēmējdalībvalsts tiesību normas vienīgi tiek atzītas par saistošām gadījumā, ja darba ņēmējus norīko darbā citā dalībvalstī iedibināti uzņēmumi, ievērojot – kā tas izriet no šīs direktīvas 24. apsvēruma – sociālo partneru attiecību dažādību valstu līmenī.

69      Līdz ar to LESD 153. pants nevar būt apstrīdētās direktīvas juridiskais pamats.

70      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais prasības pamats ir jānoraida.

 Par otro pamatu – LESD 153. panta 5. punkta neievērošanu un pilnvaru nepareizu izmantošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

71      Ungārija uzskata, ka apstrīdētā direktīva ir pretrunā LESD 153. panta 5. punktam, ar kuru no Savienības likumdevēja kompetences ir izslēgts regulējums par algota darba samaksu.

72      Proti, tā uzskata, ka, grozot Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ar apstrīdēto direktīvu tieši tiek noteikts darba ņēmēju, kas norīkoti darbā starptautisku pakalpojumu sniegšanas jomā, atalgojums.

73      Šajā ziņā, balstoties uz Tiesas judikatūru (spriedumi, 2007. gada 13. septembris, Del Cerro Alonso, C-307/05, EU:C:2007:509, 40. un 46. punkts, kā arī 2008. gada 15. aprīlis, Impact, C-268/06, EU:C:2008:223, 123. punkts), tā norāda, ka LESD 153. panta 5. punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz darba samaksu ir izskaidrojams ar to, ka atalgojuma līmeņa noteikšana ietilpst sociālo partneru līgumiskajā autonomijā valsts līmenī, kā arī dalībvalstu kompetencē šajos jautājumos.

74      Apstrīdētajā direktīvā esot noteikts pienākums piemērot obligātos noteikumus saskaņā ar uzņēmējdalībvalsts tiesību aktiem vai praksi attiecībā uz visiem ar atalgojumu saistītajiem nodarbinātības noteikumiem, izņemot papildu arodpensiju shēmas, un tas ietverot atalgojuma apmēra noteikšanu. Tātad šī direktīva izraisot Savienības tiesību tiešu iejaukšanos darba samaksas noteikšanā.

75      Ungārija secina, ka neatbilstoša juridiskā pamata izvēle ir veids, kā slēpt pilnvaru nepareizu izmantošanu, ko esot pieļāvusi Savienība, pieņemot apstrīdēto direktīvu.

76      Parlaments un Padome, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste un Komisija, apstrīd Ungārijas argumentāciju.

 Tiesas vērtējums

77      Otrais prasības pamats ir sadalīts divās daļās, saskaņā ar kurām, pirmkārt, apstrīdētā direktīva esot pretrunā LESD 153. panta 5. punktam, ar kuru no Savienības likumdevēja kompetences esot izslēgts algota darba samaksas regulējums, un, otrkārt, pieņemot šo direktīvu, šis likumdevējs esot nepareizi izmantojis pilnvaras.

78      Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu vispirms ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 69. punkta, ka LESD 153. pants nevarēja būt apstrīdētās direktīvas juridiskais pamats.

79      Proti, tā vienīgi koordinē dalībvalstu tiesiskos regulējumus darba ņēmēju norīkošanas gadījumā, nosakot pienākumu uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā dalībvalstī, kas nav šo uzņēmumu iedibināšanās dalībvalsts, piemērot šiem darba ņēmējiem noteiktus vai gandrīz visus nodarbinātības noteikumus, kuri paredzēti šīs dalībvalsts obligātajās tiesību normās, tostarp tos, kas attiecas uz norīkotajiem darba ņēmējiem maksājamo atalgojumu.

80      Tā kā LESD 153. panta 5. punktā ir paredzēts izņēmums no Savienības kompetences, kas izriet no šī panta pirmajiem punktiem, kuri nevar būt apstrīdētās direktīvas juridiskais pamats un tātad nav piemērojami, tas nevar ietekmēt šīs direktīvas spēkā esamību.

81      Tādēļ otrā pamata pirmā daļa ir noraidāma.

82      Attiecībā uz šī prasības pamata otro daļu ir jāatgādina, ka tiesību aktā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana vienīgi tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskanīgām pazīmēm, ir konstatējams, ka tas ir pieņemts tikai vai vismaz galvenokārt tālab, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, kuriem piešķirtas attiecīgās pilnvaras, vai lai izvairītos no procedūras, kas ir īpaši paredzēta LESD rīcībai attiecīgā gadījuma apstākļos (spriedums, 2015. gada 5. maijs, Spānija/Parlaments un Padome, C-146/13, EU:C:2015:298, 56. punkts).

83      Ungārijas ieskatā, Savienības likumdevējs ir nepareizi izmantojis pilnvaras, izvēloties neatbilstošu juridisko pamatu, proti, LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu, lai maskētu savu iejaukšanos darba samaksas noteikšanā, pārkāpjot LESD 153. panta 5. punktu.

84      No pirmā prasības pamata pārbaudes taču izriet, ka apstrīdētā direktīva ir pamatoti pieņemta, balstoties uz LESD 53. panta 1. punktu un 62. pantu kā juridisko pamatu, un no šī prasības pamata pirmās daļas pārbaudes izriet, ka līdz ar to šīs direktīvas pieņemšanā nav pieļauts LESD 153. panta 5. punkta pārkāpums.

85      Tādēļ ir jānoraida arī otrā pamata otrā daļa un tādējādi šis pamats kopumā.

 Par trešo pamatu – LESD 56. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

86      Trešajā prasības pamatā Ungārija apgalvo, ka apstrīdētā direktīva ir pretrunā LESD 56. pantam. Šis trešais pamats ir sadalīts piecās daļās.

87      Pirmajā daļā Ungārija, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū (OV 2006, L 376, 36. lpp.), apgalvo, ka ar Savienības tiesisko regulējumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību tiek īstenots pamatprincips, ka katrai dalībvalstij ir jāatzīst nodarbinātības noteikumi, kurus atbilstoši Savienības tiesībām piemēro cita dalībvalsts, jo norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzība ir pietiekami garantēta ar izcelsmes valsts tiesību aktiem.

88      Ungārija uzskata, ka Direktīva 96/71 pirms grozījumiem, kas tajā izdarīti ar apstrīdēto direktīvu, sniedza norīkotajiem darba ņēmējiem pietiekamu aizsardzību, darba samaksas ziņā nosakot pienākumu maksāt uzņēmējdalībvalstī paredzēto minimālo darba algu. Tā norāda, ka, nosakot pienākumu maksāt šajā dalībvalstī paredzēto atalgojumu, ar apstrīdēto direktīvu tiek apšaubīta šādā valstī paredzētās minimālās algas spēja nodrošināt darba ņēmēju aizsardzības mērķi, citiem vārdiem sakot, segt ikdienas dzīves izmaksas minētajā valstī.

89      Tā uzsver, ka šīs izmaiņas turklāt nevis sekmē pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet gan veido tiešu iejaukšanos ekonomiskajās attiecībās un likvidē likumīgo konkurences priekšrocību, kāda ir noteiktām skaidri identificējamām dalībvalstīm, kurās atalgojuma līmenis ir zemāks, un tādējādi Savienības likumdevējs ir ieviesis pasākumu, kas izkropļo konkurenci.

90      Turklāt tā norāda, ka Komisijai ietekmes novērtējumā nav izdevies atsaukties ne uz kādiem skaitliskiem datiem, kas varētu pierādīt, ka darba ņēmēju aizsardzības dēļ Direktīva 96/71 būtu jāgroza attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem piemērojamo atalgojumu.

91      Visbeidzot, Ungārija velk paralēles ar tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā, saskaņā ar kuru izcelsmes dalībvalsts norīkotajiem darba ņēmējiem nodrošinātais aizsardzības līmenis tiek uzskatīts par atbilstošu un norīkotā darba ņēmēja situācija tiek izvērtēta individuāli, ņemot vērā daudzus kritērijus, un mērķis ir izvairīties no valstu tiesību pārklāšanās.

92      Otrajā daļā Ungārija norāda, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā ietvertais noteikums, kurā minimālo algas likmju jēdziena vietā ir izmantots “atalgojuma” jēdziens, ir pretrunā mērķim nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret uzņēmējdalībvalsts darba ņēmējiem un tiem darba ņēmējiem, kas ir norīkoti darbā šajā dalībvalstī, jo tajā ir noteikts, ka kādā dalībvalstī iedibinātiem uzņēmumiem ir jāmaksā darbiniekiem, kurus tie norīko darbā citā dalībvalstī, atalgojums, kas noteikts atbilstoši pēdējās minētās valsts praksei, kura ne obligāti ir piemērojama šīs pašas dalībvalsts uzņēmumiem, jo tiem parasti ir saistoša tikai prasība maksāt minimālo algu. No tā izrietot, ka uzņēmējdalībvalsts minimālā algas likme tiek uzskatīta par pietiekamu šīs dalībvalsts darba ņēmējiem, bet ne norīkotajiem darba ņēmējiem.

93      Ungārija arī uzskata, ka pienākums atlīdzināt ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus, kas grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 7. punktā ir noteikts uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

94      Visbeidzot tā atgādina, ka sociālā nodrošinājuma un darba ņēmēju aplikšanas ar nodokļiem jomas, kurās – kā tiekot pieņemts – dažām dalībvalstīm ir salīdzinoša konkurences priekšrocība, ietilpst dalībvalstu ekskluzīvajā kompetencē un ka Savienības likumdevējs, pieņemot apstrīdēto direktīvu, nav pārbaudījis, vai atšķirības šajās jomās veido šādu priekšrocību.

95      Trešajā daļā Ungārija apgalvo, pirmkārt, ka apstrīdētā direktīva nav piemērota, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi, proti, nodrošināt vienlīdzīgākus konkurences apstākļus starp dažādās dalībvalstīs iedibinātiem pakalpojumu sniedzējiem. Šajā ziņā tā nepiekrīt minētās direktīvas 16. apsvēruma tekstam, saskaņā ar kuru būtībā uzņēmumi savā starpā konkurē, pamatojoties uz faktoriem, kas nav izmaksas, tādā izpratnē, ka pakalpojuma cenai nav nekādas nozīmes patērētāja izvēlē.

96      Otrkārt, tā uzskata, ka Komisija, neveicot citu pārbaudi par norīkoto darba ņēmēju darba apstākļiem vai situāciju, no ietekmes novērtējuma datiem, saskaņā ar kuriem norīkoto darba ņēmēju skaits laikā no 2010. līdz 2014. gadam pieauga par 44,4 %, nevarēja secināt, ka šo darba ņēmēju aizsardzība nav atbilstoša.

97      Treškārt, Ungārija uzskata, ka, ņemot vērā pakalpojumu sniegšanas, kas veikta saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā, pagaidu raksturu, apstrīdētās direktīvas normas pārsniedz norīkoto darba ņēmēju aizsardzības mērķa sasniegšanai nepieciešamo. Šajā ziņā tā norāda, ka ir jānošķir tāda darba ņēmēja situācija, kurš izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, no tāda darba ņēmēja situācijas, kurš uz laiku sniedz pakalpojumus uzņēmējdalībvalstī saistībā ar norīkojumu, jo pirmais no viņiem strādā šīs dalībvalsts darba devēja labā un vadībā, savukārt otrais no viņiem nav īsti integrējies nedz uzņēmējdalībvalsts sabiedrībā, nedz tās darba tirgū.

98      Ceturtajā daļā Ungārija norāda, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktā paredzētie noteikumi par ilglaicīgu norīkošanu darbā veido pakalpojumu sniegšanas brīvības nesamērīgu ierobežojumu, liekot piemērot uzņēmējdalībvalsts darba tiesības gandrīz pilnībā, lai gan tas nav attaisnojams ar norīkoto darba ņēmēju interešu aizsardzību.

99      Tā norāda, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktā minētie darba ņēmēji, kuru norīkojums pārsniedz 12 mēnešus, ciktāl runa ir par viņu integrāciju uzņēmējdalībvalsts sabiedrībā un darba tirgū, neatrodas situācijā, kas būtu salīdzināma ar šīs dalībvalsts darba ņēmēju situāciju.

100    Uzņēmuma, kas norīko darba ņēmējus, ciešākas saiknes ar uzņēmējdalībvalsti varot izpausties, lielākais, ekonomiski.

101    Tās ieskatā, nevar arī pieņemt, ka noteikums, saskaņā ar ko darba ņēmējam, kura norīkojums uzņēmējdalībvalstī pārsniedz 12 mēnešus, tiek piemērotas šajā dalībvalstī piemērojamās tiesības, vienmēr ir izdevīgāks šim darba ņēmējam. Turklāt neviens LESD noteikums neļaujot abstrakti noteikt ilgumu vai biežumu, no kura sākot pakalpojuma veikšanu citā dalībvalstī vairs nevar uzskatīt par pakalpojumu sniegšanu LESD izpratnē.

102    Piektajā daļā Ungārija norāda, ka, padarot grozīto Direktīvu 96/71 piemērojamu autotransporta nozarē no brīža, kad tiek pieņemts konkrēts tiesību akts, ar apstrīdētās direktīvas 3. panta 3. punktu ir pārkāpts LESD 58. pants, kurā ir paredzēts, ka pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti LESD sadaļā par transportu.

103    Parlaments un Padome, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste un Komisija, apstrīd Ungārijas argumentāciju.

 Tiesas vērtējums

–       Ievada apsvērumi

104    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu aizliegums attiecas ne tikai uz valsts pasākumiem, bet arī uz Savienības iestāžu veiktajiem pasākumiem (spriedums, 2010. gada 26. oktobris, Schmelz, C-97/09, EU:C:2010:632, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Tomēr, kā izriet no šī sprieduma 48. punkta, preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites jomā Savienības likumdevēja veiktajiem pasākumiem – neatkarīgi no tā, vai runa ir par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanas pasākumiem vai šo tiesību aktu koordinēšanas pasākumiem, – ir mērķis ne tikai atvieglot kādas no šīm brīvībām īstenošanu, bet arī attiecīgā gadījumā nodrošināt citu tādu Savienības atzītu pamatinterešu aizsardzību, ko šī brīvība var ietekmēt.

106    Tas tā ir it īpaši tad, ja, izmantojot koordinēšanas pasākumus, kuru mērķis ir atvieglot pakalpojumu sniegšanas brīvību, Savienības likumdevējs ņem vērā vispārējās intereses, uz kurām ir vērstas dažādas dalībvalstis, un nosaka tādu šo interešu aizsardzības līmeni, kas Savienībā šķiet pieņemams (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1997. gada 13. maijs, Vācija/Parlaments un Padome, C-233/94, EU:C:1997:231, 17. punkts).

107    Kā norādīts šī sprieduma 51. punktā, Savienības likumdevējs, pieņemot apstrīdēto direktīvu, ir vēlējies nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata, proti, ar reglamentējošiem noteikumiem, kas garantē konkurenci, kura nebūtu balstīta uz to, ka vienā un tajā pašā dalībvalstī tiktu piemēroti nodarbinātības noteikumi, kuru līmenis būtiski atšķirtos atkarībā no tā, vai darba devējs ir vai nav iedibināts šajā dalībvalstī, tajā pašā laikā piedāvājot norīkotajiem darba ņēmējiem lielāku aizsardzību, kura turklāt, kā to apliecina šīs direktīvas 10. apsvērums, ir uzskatāma par līdzekli, lai “garantētu brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi”.

108    Otrkārt, Savienības tiesai, izskatot prasību atcelt leģislatīvu aktu, kura mērķis ir koordinēt dalībvalstu tiesību aktus nodarbinātības noteikumu jomā, kā tas ir apstrīdētās direktīvas gadījumā, ir vienīgi jāpārliecinās – no šī akta iekšējā tiesiskuma skatpunkta –, ka ar to netiek pārkāpti LES un LESD vai vispārējie Savienības tiesību principi un ka tajā nav pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

109    Gan vienlīdzīgas attieksmes princips, gan samērīguma princips, uz kuriem šajā prasības pamatā atsaucas Ungārija, ir šo vispārējo principu sastāvdaļa.

110    No vienas puses, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips paredz, ka salīdzināmas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas nedrīkst tikt aplūkotas vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 164. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

111    No otras puses, samērīguma princips prasa, lai līdzekļi, kurus pielieto, īstenojot Savienības tiesību normu, būtu piemēroti ar attiecīgo regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 76. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

112    Attiecībā uz šo nosacījumu ievērošanas kontroli tiesā Tiesa Savienības likumdevējam ir atzinusi plašu rīcības brīvību tam piešķirto pilnvaru īstenošanā jomās, kurās tam ir jāizdara izvēle ar politiku, ekonomiku vai sociālām lietām saistītos jautājumos un kurās tam ir jāveic sarežģīti novērtējumi un izvērtējumi. Tādējādi runa nav par to, vai šādā jomā veiktais pasākums bija vienīgais vai labākais iespējamais, un tikai tā acīmredzama neatbilstība mērķim, ko kompetentās iestādes vēlas sasniegt, var ietekmēt šāda pasākuma tiesiskumu (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

113    Nevar apstrīdēt, ka Savienības mēroga tiesiskais regulējums, kas attiecas uz darba ņēmēju norīkošanu darbā saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, ietilpst šajā jomā.

114    Turklāt plašā Savienības likumdevēja rīcības brīvība, kuras izmantošana ir pakļauta ierobežotai kontrolei tiesā, attiecas ne tikai uz pieņemamo normu raksturu un tvērumu, bet zināmā mērā arī uz pamata datu konstatēšanu (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

115    Tomēr pat tad, kad Savienības likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, tam sava izvēle ir jāpamato ar objektīviem kritērijiem un jāpārbauda, vai ar veikto pasākumu sasniedzamie mērķi var attaisnot saimnieciski negatīvas, pat būtiskas sekas, kas rodas konkrētiem saimnieciskās darbības subjektiem. Proti, atbilstoši LES un LESD pievienotā Protokola (Nr. 2) par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 5. pantam tiesību aktu projektos ir pienācīgi jāņem vajadzība nodrošināt to, ka jebkādi apgrūtinājumi, kas rodas saimnieciskās darbības subjektiem, ir cik iespējams mazi un atbilstīgi noteiktajam mērķim (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 79. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

116    Turklāt kontrole tiesā, lai gan tā ir ierobežota, paredz, ka Savienības iestādēm, kas pieņēmušas attiecīgo tiesību aktu, ir jāspēj Tiesā pierādīt, ka tiesību akts ir pieņemts, faktiski īstenojot to rīcības brīvību, kas nozīmē, ka ir ņemti vērā visi nozīmīgie elementi un apstākļi, kuri attiecas uz situāciju, ko ir paredzēts reglamentēt ar šo tiesību aktu. No tā izriet, ka šīm iestādēm ir jāspēj vismaz skaidri un nepārprotami iesniegt un izklāstīt pamata datus, kuri bija jāņem vērā, lai pamatotu apstrīdētos šajā tiesību aktā iekļautos pasākumus, un no kuriem bija atkarīga tām piešķirtās rīcības brīvības īstenošana (spriedums, 2019. gada 3. decembris, Čehijas Republika/Parlaments un Padome, C-482/17, EU:C:2019:1035, 81. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

117    Trešā prasības pamata dažādās daļas ir jāizvērtē šo apsvērumu gaismā.

–       Par trešā pamata pirmo daļu – apstākli, ka norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzība esot pietiekami garantēta

118    Būtībā Ungārija uzskata, ka ar Savienības tiesisko regulējumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību tiek īstenots pamatprincips, saskaņā ar kuru katrai dalībvalstij ir jāatzīst nodarbinātības noteikumi, kurus atbilstoši Savienības tiesībām piemēro cita dalībvalsts, kā rezultātā tiek pietiekami garantēta norīkoto darba ņēmēju tiesību aizsardzība.

119    Pirmkārt, lai gan Ungārija, lai pamatotu savu argumentāciju, atsaucas uz Direktīvu 2006/123, katrā ziņā un atbilstoši šī sprieduma 108. punktam pietiek konstatēt, ka Savienības tiesību akta iekšējais tiesiskums nevar tikt izvērtēts no kāda cita Savienības tiesību akta, kam ir tāds pats normatīvais rangs, skatpunkta, izņemot, ja tas ir pieņemts, piemērojot šo pēdējo minēto tiesību aktu, vai ja vienā no šiem abiem tiesību aktiem ir skaidri paredzēts, ka viens no tiem ir pārāks par otru. Tomēr tas tā nav apstrīdētās direktīvas gadījumā. Turklāt, kā precizēts Direktīvas 2006/123 1. panta 6. punktā, šī “direktīva neskar darba tiesības, proti, jebkurus tiesību aktos vai līgumos paredzētus noteikumus, kuri attiecas uz nodarbinātības nosacījumiem [un] darba apstākļiem”.

120    Tāpat attiecībā uz paralēli, ko Ungārija velk ar tiesisko regulējumu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV 2004, L 166, 1. lpp.), pietiek konstatēt, ka apstrīdētā direktīva nav pieņemta, piemērojot Regulu Nr. 883/2004, un ka nevienā no šiem abiem tiesību aktiem nav skaidri paredzēts, ka šī regula būtu pārāka par šo direktīvu.

121    Otrkārt, arguments, saskaņā ar kuru Direktīva 96/71 pirms grozījumiem, kas izdarīti ar apstrīdēto direktīvu, sniedza norīkoto darba ņēmēju pietiekamu aizsardzību, darba samaksas ziņā nosakot pienākumu maksāt uzņēmējdalībvalstī paredzēto minimālo darba algu, nevar likt apšaubīt šīs pēdējās minētās direktīvas tiesiskumu.

122    Šajā ziņā Savienības likumdevējs, pieņemot minēto direktīvu, ir uzskatījis, ka ir jānodrošina lielāka aizsardzība darba ņēmējiem, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanu uz taisnīga pamata starp uzņēmumiem, kuri iedibināti uzņēmējdalībvalstī, un uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā šajā valstī.

123    Šajā nolūkā grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts ir vērsts, konkrētāk, uz to, lai nodrošinātu norīkotajiem darba ņēmējiem lielāku aizsardzību, garantējot viņiem – pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi – iespēju saņemt visus atalgojuma pamatelementus, kuri atzīti par obligātiem uzņēmējdalībvalstī, lai šie darba ņēmēji saņemtu atalgojumu, kas būtu balstīts uz tādiem pašiem imperatīviem noteikumiem, kādi ir piemērojami darba ņēmējiem, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi.

124    Izvēle piešķirt šādu pastiprinātu aizsardzību nevar likt, kā to apgalvo Ungārija, apšaubīt uzņēmējdalībvalstī paredzētās minimālās algas spēju garantēt darba ņēmēju aizsardzības mērķa sasniegšanu, bet, gluži pretēji, tā ietilpst Savienības likumdevēja plašā rīcības brīvībā, kas uzsvērta šī sprieduma 112. un 113. punktā.

125    Treškārt, Ungārija apgalvo, ka apstrīdētā direktīva nevis sekmē pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, bet gan likvidē likumīgo konkurences priekšrocību, kāda ir noteiktām dalībvalstīm izmaksu ziņā, un ka tādējādi tā ir uzskatāma par pasākumu, kas izkropļo konkurenci.

126    Taču, kā norādīts šī sprieduma 51. un 107. punktā, Savienības likumdevējs, pieņemot apstrīdēto direktīvu, ir vēlējies nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata, proti, ar reglamentējošiem noteikumiem, kas garantē konkurenci, kura nebūtu balstīta uz to, ka vienā un tajā pašā dalībvalstī tiktu piemēroti nodarbinātības noteikumi, kas būtiski atšķirtos atkarībā no tā, vai darba devējs ir vai nav iedibināts šajā dalībvalstī, tajā pašā laikā piedāvājot norīkotajiem darba ņēmējiem lielāku aizsardzību, kura turklāt, kā to apliecina šīs direktīvas 10. apsvērums, ir uzskatāma par līdzekli, lai “garantētu brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi”.

127    No tā izriet, ka apstrīdētā direktīva, garantējot norīkoto darba ņēmēju lielāku aizsardzību, ir vērsta uz to, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu Savienībā tādas konkurences ietvaros, kas nav atkarīga no pārmērīgām atšķirībām nodarbinātības noteikumos, kuri vienā un tajā pašā dalībvalstī tiek piemēroti dažādu dalībvalstu uzņēmumiem.

128    Tādējādi, lai sasniegtu šādu mērķi, ar apstrīdēto direktīvu tiek veikta to faktoru līdzsvara atjaunošana, saistībā ar kuriem dažādās dalībvalstīs iedibināti uzņēmumi var konkurēt, tomēr neatceļot iespējamo konkurences priekšrocību, ko baudītu pakalpojumu sniedzēji no dažām dalībvalstīm, jo pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, minētās direktīvas rezultātā nekādi netiek likvidēta uz izmaksām balstīta konkurence. Proti, ar to ir paredzēts nodrošināt, ka norīkotajiem darba ņēmējiem tiek piemērots uzņēmējdalībvalstī pastāvošo nodarbinātības noteikumu kopums, tostarp atalgojuma pamatelementi, kas šajā valstī ir atzīti par obligātiem. Tātad šī direktīva neietekmē citus uzņēmumu, kas norīko darbā šādus darba ņēmējus, izmaksu elementus, piemēram, šo darba ņēmēju ražīgumu vai efektivitāti, kas minēti šīs direktīvas 16. apsvērumā. Pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, ar šo direktīvu tādējādi netiek radīti konkurences izkropļojumi.

129    Turklāt ir jāuzsver, ka ar apstrīdēto direktīvu ir paredzēts vienlaicīgi, kā tas izriet no tās 16. apsvēruma, izveidot “patiesi integrētu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu”, un – saskaņā ar tās 4. apsvērumu – panākt “patiesu sociālo konverģenci”, vienveidīgi piemērojot normas, kas attiecas uz nodarbinātības noteikumiem.

130    Līdz ar to trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

–       Par trešā pamata otro daļu – vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

131    Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā ietvertais noteikums uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, nosaka pienākumu viņiem maksāt atalgojumu, kas noteikts atbilstoši šīs pēdējās minētās valsts praksei, kura ne obligāti ir piemērojama šīs dalībvalsts uzņēmumiem, ir jākonstatē, ka tas ir kļūdains.

132    Proti, no grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta trešās daļas, kurā ir precizēti šī punkta vispārīgie piemērošanas noteikumi, teksta izriet, ka “[šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā paredzēto] atalgojuma jēdzienu nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darba ņēmējs ir norīkots, un tas ietver – visus atalgojuma pamatelementus, kas kā obligāti ir noteikti ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, vai ar tādiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri attiecīgajā dalībvalstī ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar 8. punktu”.

133    Līdz ar to gan uz darba ņēmējiem, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi, gan uz šajā dalībvalstī darbā norīkotajiem darba ņēmējiem attiecas tie paši noteikumi atalgojuma jomā, proti, tie, kas minētajā dalībvalstī ir atzīti par obligātiem.

134    Otrkārt, runājot par Ungārijas argumentu, saskaņā ar kuru grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 7. punkts ir pretrunā vienlīdzības principam, jo tajā uzņēmumiem, kuri norīko darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, ir noteikts pienākums atlīdzināt ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumus, ir konstatējams, ka šis arguments ir balstīts uz šīs tiesību normas nepareizu interpretāciju. Proti, kā norāda Padome, šī 3. panta 7. punkta otrās daļas otrā teikuma mērķis nav radīt šāda veida pienākumu. Kā tas izriet it īpaši no apstrīdētās direktīvas 19. apsvēruma, kā arī no atrunas, kas ietverta šajā teikumā, atsaucoties uz šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmās daļas i) apakšpunktu, minētajā teikumā ir vienīgi paredzēts, ka šādu atlīdzinājumu, kas nav uzskatāms par atalgojuma daļu, reglamentē darba attiecībām piemērojamie valsts tiesību akti vai prakse.

135    Turklāt šī tiesību norma attiecas uz īpašo situāciju, kādā atrodas norīkotie darba ņēmēji, jo, lai izpildītu savus profesionālos pienākumus pret savu darba devēju, viņiem ir jāpārvietojas no savas izcelsmes dalībvalsts uz citu dalībvalsti. Taču darba ņēmēji, kurus nodarbina šajā dalībvalstī iedibināts uzņēmums, neatrodas tādā pašā situācijā, ja viņi veic savus uzdevumus šī uzņēmuma labā šajā pašā dalībvalstī. No tā izriet, ka minēto tiesību normu katrā ziņā nevar uzskatīt par pretēju vienlīdzīgas attieksmes principam.

136    Tādēļ trešā prasības pamata otrā daļa ir noraidāma.

–       Par trešā pamata trešo daļu – samērīguma principa pārkāpumu

137    Kā tas izriet no šā sprieduma 111. punktā minētās judikatūras, samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai ar Savienības tiesību normām ieviestie līdzekļi būtu piemēroti ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu to sasniegšanai nepieciešamo.

138    Pirmkārt, runājot par apstrīdētās direktīvas piemērotību, lai sasniegtu mērķi nodrošināt vienlīdzīgākus konkurences apstākļus starp uzņēmumiem, kas norīko darba ņēmējus darbā uzņēmējdalībvalstī, un šīs dalībvalsts uzņēmumiem, Ungārija izdara kļūdainus secinājumus no šīs direktīvas 16. apsvēruma.

139    No vienas puses, šis apsvērums atspoguļo mērķi, kas Savienībai ir jāsasniedz, proti, izveidot “patiesi integrētu un konkurētspējīgu iekšējo tirgu”, un tiesību normu, kas attiecas uz nodarbinātības noteikumiem, vienveidīga piemērošana ir vērsta uz to, lai panāktu atbilstoši minētās direktīvas 4. apsvērumam “patiesu sociālo konverģenci”.

140    No otras puses, šajā pašā 16. apsvērumā nav norādīts, ka konkurence, kas būtu balstīta uz izmaksu atšķirībām starp Savienības uzņēmumiem, nav ne iespējama, ne vēlama. Gluži pretēji, norādot uz tādiem faktoriem kā ražīgums un efektivitāte, tas uzsver ražošanas faktorus, kas dabiski izraisa šādas izmaksu atšķirības.

141    Patiesībā, runājot par starptautisku pakalpojumu sniegšanu, vienīgās izmaksu atšķirības starp Savienības uzņēmumiem, kuras tiek neitralizētas ar apstrīdēto direktīvu, ir tās, kas izriet no grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā uzskaitītajiem nodarbinātības noteikumiem, kuri ir atzīti par obligātiem saskaņā ar uzņēmējdalībvalsts tiesisko regulējumu plašā nozīmē.

142    Otrkārt, Ungārija apstrīd elementus, kurus Savienības likumdevējs ir izmantojis, lai secinātu, ka norīkoto darba ņēmēju aizsardzība ar Direktīvu 96/71 vairs nebija atbilstoša.

143    Šajā ziņā ietekmes novērtējumā it īpaši tika minēti divi apstākļi, kas pamatoti varēja likt šim likumdevējam secināt, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais jēdziens uzņēmējdalībvalsts “minimālā algas likme”, kura bija jāgarantē, lai aizsargātu norīkotos darba ņēmējus, vairs nevarēja nodrošināt šādu aizsardzību.

144    No vienas puses, saistībā ar jēdzienu “minimālā algas likme” ir radušās interpretācijas grūtības vairākās dalībvalstīs, kā rezultātā ir tikušas ierosinātas vairākas prejudiciālās lietas Tiesā, kura šo jēdzienu plaši interpretēja 2015. gada 12. februāra spriedumā Sähköalojen ammattiliitto (C-396/13, EU:C:2015:86, 38.–70. punkts), tajā iekļaujot – papildus uzņēmējdalībvalsts tiesību aktos paredzētajai minimālajai algai – dažus citus elementus. Proti, ir ticis nospriests, ka minētais jēdziens ietver algas – stundas likmes un/vai akorda algas – aprēķināšanas veidu, kas balstīts uz darba ņēmēju iedalījumu darba samaksas grupās, kādas ir paredzētas šajā dalībvalstī spēkā esošajos koplīgumos, dienas naudu, ceļa izdevumu kompensāciju un atvaļinājuma naudu.

145    Tādējādi ietekmes novērtējumā varēja konstatēt, ka jēdziens “minimālā algas likme”, kā to ir interpretējusi Tiesa, lielā mērā atšķiras no izplatītās uzņēmumu, kuri norīko darba ņēmējus darbā citā dalībvalstī, prakses pakalpojumu sniegšanas ietvaros, kad šie uzņēmumi izmaksā viņiem tikai minimālo algu, kas paredzēta uzņēmējdalībvalsts tiesību aktos vai koplīgumos.

146    No otras puses, no ietekmes novērtējuma izriet, ka 2014. gadā vairākās uzņēmējdalībvalstīs ir tikušas konstatētas ievērojamas atšķirības atalgojuma ziņā starp šajās dalībvalstīs iedibināto uzņēmumu nodarbinātajiem darba ņēmējiem un tajās darbā norīkotajiem darba ņēmējiem.

147    Treškārt, ir jānoraida Ungārijas arguments, saskaņā ar kuru, ņemot vērā pakalpojumu sniegšanas, kas veikta saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā, pagaidu raksturu, apstrīdētās direktīvas normas, ciktāl ar tām norīkotajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar uzņēmējdalībvalstī iedibināto uzņēmumu nodarbinātajiem darba ņēmējiem, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo norīkoto darba ņēmēju aizsardzības mērķi.

148    Pretēji tam, ko apgalvo Ungārija, nedz jēdziena “minimālā algas likme” aizstāšana ar jēdzienu “atalgojums” grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā, nedz uzņēmējdalībvalstī paredzēto nodarbinātības noteikumu piemērošana norīkotajiem darba ņēmējiem attiecībā uz ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumu segšanu darba ņēmējiem, kuri atrodas ārpus savas dzīvesvietas profesionālu iemeslu dēļ, nenozīmē, ka šie pēdējie minētie darba ņēmēji tiek nostādīti situācijā, kas būtu identiska vai analoga to darba ņēmēju situācijai, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi.

149    Proti, šie grozījumi nenozīmē visu uzņēmējdalībvalstī paredzēto nodarbinātības noteikumu piemērošanu, jo tikai daži no šiem noteikumiem katrā ziņā ir piemērojami šiem darba ņēmējiem saskaņā ar grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktu.

150    Ņemot vērā šī sprieduma 62. un 144.–146. punktā izklāstītos apstākļus, Ungārijai nav izdevies pierādīt, ka ar apstrīdēto direktīvu izdarītie grozījumi Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta pirmajā daļā pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu apstrīdētās direktīvas mērķus, proti, nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību uz taisnīga pamata un piedāvāt norīkotajiem darba ņēmējiem lielāku aizsardzību.

151    Tādēļ trešā pamata trešā daļa ir jānoraida.

–       Par trešā pamata ceturto daļu – apstākli, ka ar režīmu, kas paredzēts darba ņēmēju norīkojumam, kurš pārsniedz 12 mēnešus, tiekot pārkāpts pakalpojumu sniegšanas brīvības princips

152    Ungārija uzskata, ka gandrīz visu uzņēmējdalībvalsts darba tiesību piemērošana darba ņēmējiem, kas tiek norīkoti – pēc vispārīgā noteikuma – uz vairāk nekā 12 mēnešiem, nevar tikt attaisnota ar viņu interešu aizsardzību un nav nedz nepieciešama, nedz samērīga.

153    Turklāt ar apstrīdēto direktīvu esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, ciktāl tiek uzskatīts, pirmkārt, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktā minētie darba ņēmēji, kuru norīkojums pārsniedz 12 mēnešus, atrodas situācijā, kas ir salīdzināma ar to darba ņēmēju situāciju, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi, un, otrkārt, ka uzņēmumi, kas norīko darba ņēmējus darbā uz šādu laiku, atrodas salīdzināmā situācijā ar šajā valstī iedibinātiem uzņēmumiem.

154    Grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktā ir paredzēts, ka tad, ja darba ņēmējs ir norīkots darbā uzņēmējdalībvalstī vairāk nekā 12 mēnešus vai – kad pakalpojumu sniedzējs šajā ziņā iesniedz motivētu paziņojumu – vairāk nekā 18 mēnešus, šis pakalpojumu sniedzējs, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi, papildus šīs direktīvas 3. panta 1. punktā minētajiem nodarbinātības noteikumiem garantē visus piemērojamos nodarbinātības noteikumus, kas šajā dalībvalstī ir noteikti ar normatīviem vai administratīviem aktiem un/vai ar koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem. Grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkta piemērošanas jomā neietilpst tikai, pirmkārt, darba līguma noslēgšanas un izbeigšanas procedūras, formalitātes un nosacījumi, tostarp konkurences aizlieguma klauzulas, un, otrkārt, papildu arodpensiju shēmas.

155    Ņemot vērā šī sprieduma 112. un 113. punktā atgādināto plašo Savienības likumdevēja rīcības brīvību, šis likumdevējs, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, varēja uzskatīt, ka uz tik ilgu laiku veikta norīkojuma gadījumā attiecīgo norīkoto darba ņēmēju personiskajai situācijai ir jābūt ievērojami tuvākai to darba ņēmēju situācijai, kurus nodarbina uzņēmējdalībvalstī iedibināti uzņēmumi, un bija pamats noteikt, ka uz šiem ilglaicīgi norīkotajiem darba ņēmējiem ir attiecināmi gandrīz visi šajā pēdējā minētajā dalībvalstī piemērojamie nodarbinātības noteikumi.

156    Šāds ilglaicīgas norīkošanas darbā režīms šķiet nepieciešams, piemērots un samērīgs, lai nodrošinātu nodarbinātības noteikumu jomā lielāku aizsardzību darba ņēmējiem, kas ilgu laiku ir norīkoti darbā uzņēmējdalībvalstī, tajā pašā laikā šo darba ņēmēju situāciju nošķirot no to darba ņēmēju situācijas, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, vai, vispārīgāk runājot, šajā dalībvalstī dzīvojošo darba ņēmēju, kurus nodarbina tajā iedibināti uzņēmumi, situācijas.

157    Līdz ar to trešā pamata ceturtā daļa ir jānoraida.

–       Par trešā pamata piekto daļu – LESD 58. panta neievērošanu

158    Ungārija uzskata, ka, padarot grozīto Direktīvu 96/71 par piemērojamu autotransporta nozarē no brīža, kad tiek pieņemts konkrēts tiesību akts, ar apstrīdētās direktīvas 3. panta 3. punktu ir pārkāpts LESD 58. pants.

159    Saskaņā ar LESD 58. pantu pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti LESD sadaļā par transportu, kura ietver LESD 90.–100. pantu.

160    No tā izriet, ka pakalpojumi transporta jomā LESD 58. panta 1. punkta izpratnē ir izslēgti no LESD 56. panta piemērošanas jomas (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Asociación Profesional Elite Taxi, C-434/15, EU:C:2017:981, 48. punkts).

161    Taču apstrīdētās direktīvas 3. panta 3. punktā ir vienīgi paredzēts, ka tā būs piemērojama autotransporta nozarē, sākot no dienas, kad piemēros tiesību aktu, ar ko groza Direktīvu 2006/22, kuras juridiskais pamats bija EKL 71. panta 1. punkts, kas ietilpa EK līguma daļā attiecībā uz transportu un kas atbilst LESD 91. pantam.

162    Tātad apstrīdētās direktīvas 3. panta 3. punkta mērķis nav reglamentēt pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā, un tādējādi tas nevar būt pretrunā LESD 58. pantam.

163    Tādējādi ir jānoraida arī trešā pamata piektā daļa un līdz ar to šis prasības pamats kopumā.

 Par ceturto pamatu – LESD 56. panta pārkāpumu, ciktāl ar apstrīdēto direktīvu esot izslēgta efektīva pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošana

 Lietas dalībnieku argumenti

164    Ungārija apgalvo, ka apstrīdētā direktīva ir pretrunā LESD 56. pantam, kā arī 2007. gada 18. decembra spriedumam Laval un Partneri (C-341/05, EU:C:2007:809), jo tajā esot paredzēts, ka tiesību streikot vai tiesību veikt citu kolektīvo rīcību izmantošana var veidot šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvai īstenošanai.

165    Tā uzskata, ka tāds ir šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta tvērums, saskaņā ar kuru Direktīva 96/71 nekādā veidā neietekmējot tostarp tiesības streikot vai veikt citu rīcību, kas paredzēta konkrētajās dalībvalstu darba attiecību sistēmās.

166    Parlaments un Padome, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste un Komisija, apstrīd Ungārijas argumentāciju.

 Tiesas vērtējums

167    Būtībā Ungārija uzskata, ka ar apstrīdētās direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu tiek apšaubīta Tiesas judikatūra, kas izriet no 2007. gada 18. decembra sprieduma Laval un Partneri (C-341/05, EU:C:2007:809), izslēdzot no LESD 56. panta piemērošanas jomas tiesību streikot vai tiesību veikt citu kolektīvo rīcību īstenošanu.

168    Tomēr, lai gan šajā tiesību normā ir norādīts, ka grozītā Direktīva 96/71 “nekādā veidā neietekmē dalībvalstīs un Savienības līmenī atzīto pamattiesību īstenošanu”, tās sekas nekādā ziņā nav tādas, ka šo tiesību īstenošana nebūtu pakļauta Savienības tiesībām. Gluži pretēji, ciktāl tajā ir atsauce uz Savienības līmenī atzītajām pamattiesībām, tā nozīmē, ka darba ņēmēju tiesību uz kolektīvo rīcību izmantošana darba ņēmēju norīkošanas, uz kuru attiecas grozītās Direktīvas 96/71 noteikumi, kontekstā ir jāizvērtē no Savienības tiesību skatpunkta, kā tās ir interpretējusi Tiesa.

169    Līdz ar to ceturtais prasības pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu – Romas I regulas, kā arī tiesiskās drošības un tiesību normu skaidrības principu neievērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

170    Ungārija apgalvo, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkts nav saderīgs ar Romas I regulu, kuras mērķis ir nodrošināt līgumslēdzēju pušu brīvību izvēlēties tiesību aktus, kas piemērojami to attiecībām, jo šajā pantā ir paredzēts, ka ilgstošas norīkošanas gadījumā no uzņēmējdalībvalsts tiesību aktiem izrietošie pienākumi ir obligāti piemērojami norīkotajiem darba ņēmējiem neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti ir piemērojami darba attiecībām.

171    Taču Romas I regulā, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, neesot ņemts vērā ārvalstīs veiktā darba ilgums, bet tā esot balstīta tikai uz jautājumu, vai darba ņēmējam pēc darba pabeigšanas ārvalstīs ir jāatsāk darbs savā izcelsmes valstī.

172    Turklāt Ungārija uzskata, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkts nav uzskatāms par tiesību kolīzijas normu, jo tajā ir norādīts, ka tas jāpiemēro neatkarīgi no tā, kuras tiesības ir piemērojamas darba attiecībām.

173    Tā arī apgalvo, ka Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punkta ceturtajā daļā paredzētais noteikums, saskaņā ar kuru šī punkta piemērošanas nolūkā visu secīgi darbā norīkoto darba ņēmēju norīkojuma laikposmi tiek kumulēti, nav saderīgs ar Romas I regulu, kurā ir noteikti katram individuālajam darba līgumam piemērojamie tiesību akti un individuālās tiesības.

174    Visbeidzot – tā uzskata, ka ar jēdzienu “atalgojums” apstrīdētajā direktīvā tiek pārkāpti tiesību normu skaidrības un tiesiskās drošības principi, ciktāl tajā ir atsauce uz uzņēmējdalībvalsts tiesību aktiem un/vai praksi.

175    Parlaments un Padome, kurus atbalsta Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste un Komisija, apstrīd Ungārijas argumentāciju.

 Tiesas vērtējums

176    Pirmajā pamata daļā Ungārija apgalvo, pirmkārt, ka ar grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktu esot pārkāpts Romas I regulas 8. pants, kurā ir paredzēta pušu autonomija attiecībā uz darba līgumam piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, un, otrkārt, ka noteikums, saskaņā ar kuru tiek kumulēti visu secīgi darbā norīkoto darba ņēmēju norīkojuma laikposmi, neesot saderīgs ar šo regulu. Otrajā pamata daļā tā norāda, ka ar apstrīdēto direktīvu ieviestais jēdziens “atalgojums” ir pretrunā tiesiskās drošības un tiesību normu skaidrības principiem.

177    Pirmkārt, ir jānorāda, ka Romas I regulas 8. panta 1. punktā ir noteikta vispārēja tiesību kolīzijas norma, kura ir piemērojama darba līgumiem un kurā ir paredzēti šāda līguma pušu izvēlētie tiesību akti, un tā 2. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja šāda izvēle nav izdarīta, individuālu darba līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā vai – ja tā nav – no kuras darbinieks pastāvīgi veic darbu, un ka netiek uzskatīts, ka šī valsts ir mainījusies, ja darbinieks uz laiku ir nodarbināts citā valstī.

178    Tomēr Romas I regulas 23. pantā ir noteikts, ka no tajā paredzētajām tiesību kolīzijas normām var atkāpties, ja Savienības tiesību normās ir paredzēti noteikumi par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām noteiktās jomās, savukārt šīs regulas 40. apsvērumā ir paredzēts, ka ar šo regulu nav liegta iespēja saistībā ar konkrētiem jautājumiem Savienības tiesību aktos iekļaut kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām.

179    Ņemot vērā to raksturu un saturu, gan grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkts, runājot par norīkotiem darba ņēmējiem, gan šīs direktīvas 3. panta 1.a punkts, runājot par darba ņēmējiem, kuru norīkojums – pēc vispārīgā noteikuma – pārsniedz 12 mēnešus, ir uzskatāmi par speciālām tiesību kolīziju normām Romas I regulas 23. panta izpratnē.

180    Turklāt, kā ģenerāladvokāts norāda secinājumu 196. punktā, Romas I regulas izstrādes process liecina, ka tās 23. pants attiecas uz speciālo tiesību kolīziju normu, kas jau bija paredzēta Direktīvas 96/71 3. panta 1. punktā, jo Komisijas 2005. gada 15. decembra Priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romas I regula) (COM(2005) 650, galīgā redakcija) bija ietverts pielikums ar speciālajām tiesību kolīziju normām, kas bija atrodamas citos Savienības tiesību aktos, un to vidū bija arī minētā direktīva.

181    Visbeidzot – tas, ka grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1.a punktā ir ietverts noteikums, kura mērķis ir novērst krāpšanu gadījumā, ja norīkots darba ņēmējs tiek aizstāts ar citu norīkotu darba ņēmēju, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, nevar likt apšaubīt šī sprieduma 179. punktā ietverto secinājumu, jo saistībā ar tiesību kolīzijas normu, ko veido šis noteikums, Savienības likumdevējs bija tiesīgs paredzēt noteikumu, kura mērķis ir novērst ar to paredzētā pienākuma apiešanu.

182    Līdz ar to piektā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

183    Otrkārt, no grozītās Direktīvas 96/71 teksta un sistēmas skaidri izriet, ka saistībā ar tās 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā lietoto jēdzienu “atalgojums” ir veikta atsauce uz dalībvalstu tiesību aktiem vai praksi, kas šajā jomā ir padarīta par obligātu, un ka, izņemot šīs direktīvas 3. panta 7. punkta otrajā daļā sniegto precizējumu, minētajā 3. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā nav definēta šī jēdziena nozīme.

184    Šajā ziņā grozītās Direktīvas 96/71 3. panta 1. punkta trešajā daļā ir vienīgi norādīts, ka šo jēdzienu nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem un/vai praksi, uz kuras teritoriju darba ņēmējs ir norīkots, un tas ietver visus atalgojuma pamatelementus, kas kā obligāti ir noteikti ar valsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem vai ar tādiem koplīgumiem vai šķīrējtiesas nolēmumiem, kuri šajā dalībvalstī ir pasludināti par vispārēji piemērojamiem vai kurus citādā veidā piemēro saskaņā ar šī panta 8. punktu.

185    Kā būtībā izriet no apstrīdētās direktīvas 17. apsvēruma, noteikumu par atalgojumu pieņemšana principā ir dalībvalstu kompetencē, tomēr tām šajā ziņā ir jārīkojas, ievērojot Savienības tiesības.

186    Šajos apstākļos un ņemot vērā arī šī sprieduma 112. un 113. punktā atgādināto plašo rīcības brīvību, Savienības likumdevējam nevar pārmest, ka tas nav ievērojis tiesiskās drošības un tiesību normu skaidrības principus, ciktāl tas direktīvā, ar kuru tiek koordinēti dalībvalstu tiesību akti un prakse nodarbinātības noteikumu jomā, ir atsaucies uz jēdzienu “atalgojums”, kāds tas ir noteikts dalībvalstu tiesību aktos vai praksē.

187    Līdz ar to ir jānoraida piektā pamata otrā daļa un tādējādi šis prasības pamats kopumā.

188    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir jānoraida, un nav nepieciešams lemt par pakārtoti izvirzītajiem prasījumiem, kuros lūgts atcelt noteiktas apstrīdētās direktīvas normas un kuri ir balstīti uz tiem pašiem pamatiem, uz kādiem balstīti galvenokārt izvirzītie prasījumi.

 Par tiesāšanās izdevumiem

189    Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Padome ir prasījuši piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

190    Saskaņā ar minētā reglamenta 140. panta 1. punktu Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste, kā arī Komisija – kuras ir personas, kas iestājušās lietā, – savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Ungārija sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

3)      Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Zviedrijas Karaliste un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – ungāru.