Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2020. gada 14. maijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 49. un 54. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodokļi – Mātesuzņēmumi un meitasuzņēmumi – Vertikālā un horizontālā fiskālā integrācija

Lietā C-749/18

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour administrative (Luksemburga) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2018. gada 29. novembrī un kas Tiesā reģistrēts 2018. gada 30. novembrī, tiesvedībā

B u.c.

pret

Administration des contributions directes,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda otrās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un A. Kumins [A. Kumin],

ģenerāladvokāts: P. Pikamēe [P. Pikamäe],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        B u.c. vārdā – G. Simon, advokāts,

–        Luksemburgas valdības vārdā – D. Holderer, pārstāve,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un A. Armenia, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 49. un 54. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp trim sabiedrībām, kas dibinātas saskaņā ar Luksemburgas tiesībām, B, C un D, un administration des contributions directes [Tiešo nodokļu pārvaldi] (Luksemburga) par to kopīgā pieteikuma par fiskālās integrācijas režīma piešķiršanu attiecībā uz 2013. un 2014. taksācijas gadu noraidījumu.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Loi modifiée du 4 décembre 1967 concernant l’impôt sur le revenu [1967. gada 4. decembra grozītā Likuma par ienākuma nodokli] (Mémorial A 1967, 1228. lpp.), redakcijā, kas piemērojama 2013. un 2014. taksācijas gadam, 164.bis pantā (turpmāk tekstā – “LIR 164.bis pants”) bija paredzēts:

“(1)      Kapitālsabiedrības rezidentes, kuras ir pilnībā apliekamas ar nodokli un kuru kapitāls vismaz 95 % apmērā pieder citai ar nodokli pilnībā apliekamai kapitālsabiedrībai rezidentei vai kapitālsabiedrības nerezidentes vietējam pastāvīgajam uzņēmumam, pēc pieprasījuma var nodokļu ziņā tikt integrētas mātesuzņēmumā vai vietējā pastāvīgā uzņēmumā, lai attiecīgo ar nodokli apliekamo peļņu un zaudējumus apvienotu ar mātesuzņēmuma vai vietējā pastāvīgā uzņēmuma peļņu un zaudējumiem.

[..]

(4)      Nodokļu integrācijas režīms ir pakļauts nosacījumam par kopīgu mātesuzņēmuma vai vietējā pastāvīgā uzņēmuma un attiecīgo meitasuzņēmumu rakstisku pieteikumu. Pieteikumu iesniedz administration des contributions directes pirms pirmā finanšu gada beigām tā laika posma ietvaros, attiecībā uz kuru ir pieprasīts nodokļu integrācijas režīms, un šis laika posms ilgst vismaz piecus finanšu gadus. [..]”

4        LIR 164.bis pants tika grozīts ar 2015. gada 18. decembra likumu (Mémorial A 2015, 5989. lpp.), kas stājās spēkā 2015. gada 1. janvārī (turpmāk tekstā – “grozītais LIR 164.bis pants”). Šī tiesību norma ir formulēta šādi:

“(1)      Šajā pantā:

1.      integrētā sabiedrība: ar nodokli pilnībā apliekama kapitālsabiedrība rezidente vai kapitālsabiedrības nerezidentes vietējais pastāvīgais uzņēmums, kas ir pilnībā apliekams ar nodokli, kurš atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim;

2.      integrējošais mātesuzņēmums: kapitālsabiedrība rezidente, kas ir pilnībā apliekama ar nodokli, vai kapitālsabiedrības nerezidentes vietējais pastāvīgais uzņēmums, kas ir pilnībā apliekams ar nodokli, kurš atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim;

3.      neintegrējošs mātesuzņēmums: kapitālsabiedrība rezidente, kas ir pilnībā apliekama ar nodokli, vai kapitālsabiedrības nerezidentes vietējais pastāvīgais uzņēmums, kas pilnībā tiek aplikts ar nodokli, kurš atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim, vai kapitālsabiedrība, kas ir citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) dalībvalsts rezidente, kura ir pilnībā apliekama ar nodokli, kas atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim, vai kapitālsabiedrības pastāvīgais uzņēmums, kas pilnībā tiek aplikts ar nodokli, kurš atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim, un kas atrodas citā Līguma par [EEZ] dalībvalstī un tur pilnībā tiek aplikts ar nodokli, kurš atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim;

4.      integrējošais meitasuzņēmums: kapitālsabiedrība rezidente, kas ir pilnībā apliekama ar nodokli, vai kapitālsabiedrības nerezidentes vietējais pastāvīgais uzņēmums, kas ir pilnībā apliekams ar nodokli, kurš atbilst uzņēmumu ienākuma nodoklim;

5.      integrēta grupa: grupa, kas sastāv no integrējošā mātesuzņēmuma un sabiedrības(-ām), kura(-as) tiek integrēta(-as) 2. apakšpunkta izpratnē, vai grupa, kas sastāv no integrējošā meitasuzņēmuma un sabiedrības(-ām), kura(-as) tiek integrēta(-as) 3. apakšpunkta izpratnē. Integrētas grupas dalībnieks vienlaikus nevar būt dalībnieks citā integrētā grupā.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

5        B ir saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibināta sabiedrība, kura nodokļu vajadzībām ir Luksemburgas rezidente un kuras mātesuzņēmums ir saskaņā ar Francijas tiesībām dibināta akciju sabiedrība A, kas nodokļu vajadzībām ir Francijas rezidente.

6        No 2008. gada 1. janvāra B kopā ar savu meitasuzņēmumu E izveidoja vertikāli fiskāli integrētu grupu fiskālās integrācijas režīma ietvaros LIR 164.bis panta izpratnē. Šī grupa pakāpeniski tika papildināta ar citiem B meitasuzņēmumiem šādi: no 2010. gada 1. janvāra – ar sabiedrību F, no 2011. gada 1. janvāra – sabiedrību G, kuru vēlāk pievienoja sabiedrībai F, no 2012. gada 1. janvāra – sabiedrību H un no 2013. gada 1. janvāra – sabiedrībām I, J, K un L. Šajā vertikāli fiskāli integrētajā grupā, kas pakāpeniski tika paplašināta, B bija galvenais grupas mātesuzņēmums, kuram pieder vismaz 95 % no visu meitasuzņēmumu, kuru juridiskā adrese un galvenā vadība atrodas Luksemburgā, pamatkapitāla, un visa grupas sabiedrību peļņa un zaudējumi tika konsolidēti, lai ar nodokli tiktu aplikts B.

7        C un D ir saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātas sabiedrības, kuras nodokļu vajadzībām ir Luksemburgas rezidentes un kuru kapitāls netieši pieder saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātai sabiedrībai A, bet sabiedrībai B šo abu sabiedrību kapitāldaļas nepieder.

8        Ar divām vēstulēm, kas datētas ar 2014. gada 8. decembri un iesniegtas 2014. gada 22. decembrī, B, C un D lūdza piešķirt fiskālās integrācijas režīmu LIR 164.bis panta izpratnē attiecīgi no 2013. gada 1. janvāra un 2014. gada 1. janvāra.

9        Ar 2015. gada 3. februāra lēmumu bureau d’imposition Sociétés 6 de l’administration des contributions directes [Tiešo nodokļu pārvaldes nodokļu birojs Sociétés 6] (Luksemburga, turpmāk tekstā – “nodokļu birojs”) noraidīja šos pieteikumus, pamatojoties uz to, ka B, C un D neatbilstot LIR 164.bis pantā paredzētajiem nosacījumiem.

10      Tā kā atbilde uz 2015. gada 27. aprīlī iesniegto sūdzību par minēto lēmumu netika saņemta, B, C un D 2016. gada 12. augustā cēla prasību tribunal administratif [Administratīvajā tiesā] (Luksemburga), lūdzot grozīt vai – pakārtoti – atcelt nodokļu biroja 2015. gada 3. februāra lēmumu.

11      Ar 2017. gada 6. decembra spriedumu tribunal administratif atzina prasību par nepamatotu attiecībā uz pievienošanos fiskālās integrācijas režīmam no 2013. gada 1. janvāra, pamatojoties uz to, ka šāds pieteikums esot bijis jāiesniedz pārvaldei pirms pirmā finanšu gada beigām, attiecībā uz kuru tika lūgts piemērot fiskālās integrācijas režīmu, proti, pirms 2013. gada beigām.

12      Savukārt attiecībā uz 2014. taksācijas gadu tribunal administratif atzina prasību par pamatotu un nolēma, ka tāds aizliegums citā dalībvalstī reģistrētam mātesuzņēmumam nerezidentam izveidot vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām starp saviem meitasuzņēmumiem rezidentiem, kāds izriet no LIR 164.bis panta, lai gan šī pati iespēja ir piešķirta mātesuzņēmumam rezidentam, izmantojot vertikālu integrāciju, nav saderīgs ar LESD 49. un 54. pantā paredzētajām pārvietošanās un uzņēmējdarbības brīvībām.

13      Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2018. gada 15. janvārī, B, C un D pārsūdzēja šo spriedumu iesniedzējtiesā – Cour administrative [Administratīvajā apelācijas tiesā] (Luksemburga), ciktāl to prasība par 2013. taksācijas gadu tika atzīta par nepamatotu. Šīs sabiedrības uzskata, ka atteikums tām piemērot fiskālās integrācijas režīmu no 2013. gada 1. janvāra, pamatojoties uz to, ka nav ievērots formāls nosacījums, proti, pieteikuma iesniegšanas termiņš, ir pretrunā Savienības tiesību lietderīgas iedarbības principam. Šādu nosacījumu būtu pārmērīgi grūti izpildīt, ņemot vērā Luksemburgas administrācijas un tiesu nostāju, kas tika pieņemta 2013. gadā, nepieļaujot nekādu pieteikumu par horizontālu fiskālo integrāciju. B, C un D iesniedza savu pieteikumu, tiklīdz 2014. gada 12. jūnija spriedumā SCA Group Holding u.c. (no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758) tām bija sniegti juridiskie argumenti, lai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, varētu izmantot savas tiesības piemērot Luksemburgas tiesību aktos paredzēto fiskālās integrācijas režīmu, ņemot vērā iepriekš pastāvošu fiskāli integrētu grupu.

14      Administration des contributions directes lūdz iesniedzējtiesu apstiprināt tribunal administratif 2017. gada 6. decembra spriedumu, ciktāl ar to ir apstiprināts atteikums pievienoties fiskālās integrācijas režīmam attiecībā uz laikposmu no 2013. gada 1. janvāra. Tomēr šī pārvalde par šo spriedumu iesniedza pretapelācijas sūdzību, ciktāl tribunal administratif ir atzinusi par pamatotu B, C un D prasību attiecībā uz 2014. taksācijas gadu.

15      Šādos apstākļos Cour administrative nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu par fiskālo integrācijas režīmu, kas, no vienas puses, ļauj konsolidēt peļņu un zaudējumus vienā grupā ietilpstošām sabiedrībām un kas atzīst vienīgi vertikālo fiskālo integrāciju starp mātesuzņēmumu rezidentu vai mātesuzņēmuma nerezidenta vietējo pastāvīgo uzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem rezidentiem, un, no otras puses, tādā pašā veidā nepieļauj vienīgi horizontālu fiskālo integrāciju tikai starp mātesuzņēmuma nerezidenta, kam nav vietējā pastāvīgā uzņēmuma, kā arī tikai starp mātesuzņēmuma rezidenta vai nerezidenta, kam ir vietējais pastāvīgais uzņēmums, meitasuzņēmumiem?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj minēto dalībvalsts tiesisko regulējumu par fiskālo integrācijas režīmu, un it īpaši no šī tiesiskā regulējuma izrietošo stingro nodalījumu starp vertikālo (starp galveno mātesuzņēmumu un tā tiešajiem vai netiešajiem meitasuzņēmumiem) un horizontālo (starp diviem vai vairākiem galvenā mātesuzņēmuma, uz ko fiskālā integrācija neattiecas, meitasuzņēmumiem rezidentiem) integrācijas režīmu, un no tā izrietošo pienākumu vispirms izbeigt iepriekš pastāvējušo vertikālo fiskālo integrāciju, lai varētu tikt izveidota horizontāla fiskālās integrācijas grupa, gadījumā:

–        ja vertikāla fiskālā integrācija ar valsts līmenī integrējošu galveno mātesuzņēmumu, kas ir attiecīgās dalībvalsts rezidents (kurš vienlaikus pārstāv starpniecības meitasuzņēmumu attiecībā pret galveno mātesuzņēmumu, kas ir citas dalībvalsts rezidents), un galvenā mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem rezidentiem iepriekš tika ieviesta tāpēc, ka atbilstoši attiecīgās dalībvalsts tiesiskajam regulējumam bija atļauta tikai vertikālā fiskālā integrācija, lai, neraugoties uz to, ka galvenais mātesuzņēmums ir citas dalībvalsts rezidents, būtu iespējams izmantot attiecīgo režīmu,

–        ja attiecīgās dalībvalsts integrējošā galvenā mātesuzņēmuma māsasuzņēmumiem (tādējādi arī galvenā mātesuzņēmuma, kas ir citas dalībvalsts rezidents, meitasuzņēmumiem) ir liegta piekļuve pastāvošajai fiskālajai integrācijai, pamatojoties uz to, ka abi vertikālās un horizontālās fiskālās integrācijas režīmi nav saderīgi, un

–        ja šo māsasuzņēmumu iekļaušana sabiedrību grupas peļņas un zaudējumu konsolidācijas tvērumā nozīmē, ka iepriekš pastāvējusī vertikālā fiskālā integrācija ir atcelta – ar no tā izrietošajām negatīvajām fiskālajām sekām, jo nav ievērots valsts tiesiskajā regulējumā paredzētais minimālais integrācijas pastāvēšanas ilgums, – un tiek ieviesta jauna horizontāla fiskālā integrācija, lai gan integrējošā sabiedrība rezidente (kurā tiek konsolidēta fiskāli integrēto sabiedrību peļņa un zaudējumi) nemainās?

3)      Ja atbilde arī uz otro jautājumu ir apstiprinoša, vai LESD 49. un 54. pants kopā ar Savienības tiesību lietderīgas iedarbības principu ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj minēto dalībvalsts tiesisko regulējumu par fiskālās integrācijas režīmu, un it īpaši tāda termiņa piemērošanu, atbilstoši kuram ikviens pieteikums par pievienošanos fiskālās integrācijas režīmam ir obligāti jāiesniedz kompetentajai iestādei pirms pirmā finanšu gada beigām, attiecībā uz kuru šī režīma piemērošana tiek pieprasīta, gadījumā:

–        ja, ņemot vērā uz pirmajiem diviem jautājumiem sniegtās apstiprinošās atbildes, šis tiesiskais regulējums ar brīvību veikt uzņēmējdarbību nesaderīgā veidā nepieļauj horizontālo fiskālo integrāciju tikai starp viena mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem un izmaiņas pastāvošā vertikālā fiskālā grupā, kad tiek pievienoti integrējošās sabiedrības māsasuzņēmumi,

–        ja attiecīgās dalībvalsts administratīvajā praksē un judikatūrā pirms [2014. gada 12. jūnija sprieduma SCA Group Holding u.c. (no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758)] publicēšanas bija atzīta minētā tiesiskā regulējuma spēkā esamība,

–        ja vairākas sabiedrības pēc [šī sprieduma] publicēšanas un vēl pirms 2014. gada beigām iesniedza pieteikumu par pievienošanos pastāvošai fiskāli integrētai grupai, pamatojoties uz horizontālās fiskālās integrācijas atļauju ar integrējošo sabiedrību, kas ietilpst pastāvošā grupā, atsaucoties uz [minēto spriedumu], un

–        ja šāds pieteikums attiecas ne tikai uz 2014. finanšu gadu, kas vēl nebija beidzies pieteikuma iesniegšanas brīdī, bet arī uz iepriekšējo 2013. finanšu gadu, no kura iesaistītās sabiedrības atbilda visiem pamatnosacījumiem, kas ir saderīgi ar Savienības tiesībām, lai pievienotos fiskālās integrācijas režīmam?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

16      No iesniedzējtiesas, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt valsts tiesības LESD 267. pantā paredzētās tiesu sadarbības sistēmas ietvaros (spriedums, 2018. gada 7. novembris, C un A, C-257/17, EU:C:2018:876, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka ar grozīto LIR 164.bis pantu ir ieviesta iespēja veikt horizontālu fiskālu integrāciju starp meitasuzņēmumu rezidentu un citiem neintegrējoša mātesuzņēmuma rezidenta vai nerezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem. Tomēr, šīs tiesas skatījumā, šis grozījums ir piemērojams tikai “no 2015. taksācijas gada”. Līdz ar to uz pamatlietā aplūkoto 2013. un 2014. taksācijas gadu joprojām attiecas LIR 164.bis pants.

17      Iesniedzējtiesa arī norāda, ka LIR 164.bis pantā paredzētais fiskālās integrācijas režīms ir īpašs sabiedrību grupas konsolidētās peļņas aplikšanas ar nodokli režīms un tas nozīmē, ka visas sabiedrības, uz kurām attiecas integrācija, nosaka savu grāmatvedības un apliekamo peļņu un zaudējumus, no savas attiecīgās grāmatvedības peļņas un zaudējumiem izslēdz dubultos atskaitījumus vai nodokļu dubulto uzlikšanu, kas var izrietēt no darījumiem, kuri veikti starp grupas sabiedrībām, un šī peļņa un zaudējumi ir konsolidēti integrējošās sabiedrības līmenī – kas ietver kompensēšanu starp attiecīgo sabiedrību peļņu un zaudējumiem –, lai panāktu konsolidētu ar nodokli apliekamu peļņu, kurai ir uzliekams nodoklis tikai integrējošā sabiedrībā. Saskaņā ar LIR 164.bis pantu šāda fiskālā integrācija nav iedomājama ārpus mātesuzņēmuma līdzdalības un ir iespējama tikai vienas un tās pašas nodokļu jurisdikcijas integrācijas robežās.

18      Turklāt saskaņā ar iesniedzējtiesas judikatūru uz fiskālās integrācijas režīmu esot tiesības tiem nodokļu maksātājiem, kuri atbilst LIR 164.bis pantā noteiktajiem materiālajiem nosacījumiem, tādējādi kompetentajam nodokļu birojam esot pienākums izsniegt savu atļauju, ja pēc pārbaudes tas konstatē, ka materiālie nosacījumi ir izpildīti.

19      Uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

 Par pirmo jautājumu

20      Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā, atļaujot vertikālu fiskālu integrāciju starp mātesuzņēmumu rezidentu vai mātesuzņēmuma nerezidenta pastāvīgo uzņēmumu šajā dalībvalstī un tā meitasuzņēmumiem rezidentiem, netiek atļauta horizontāla fiskāla integrācija starp mātesuzņēmuma nerezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem.

21      Brīvība veikt uzņēmējdarbību, kas LESD 49. pantā piešķirta Savienības pilsoņiem, paredz to tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz uzņēmējdarbības vietas dalībvalsts tiesību akti. Attiecībā uz sabiedrībām, kuras izveidotas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Savienībā, tā saskaņā ar LESD 54. pantu ietver tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitasuzņēmuma, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (spriedums, 2014. gada 1. aprīlis, Felixstowe Dock un Railway Company u.c., C-80/12, EU:C:2014:200, 17. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

22      Jāatgādina – attiecībā uz sabiedrībām ir būtiski norādīt, ka to juridiskā adrese LESD 54. panta izpratnē ir paredzēta, lai noteiktu to piesaisti kādas dalībvalsts tiesību sistēmai, tāpat kā fiziskām personām šim nolūkam ir pilsonība. Katrā ziņā pieļaut, ka rezidences dalībvalsts var brīvi piemērot atšķirīgu attieksmi tikai tādēļ, ka sabiedrības juridiskā adrese atrodas citā dalībvalstī, nozīmētu padarīt LESD 49. pantu bezjēdzīgu. Tādējādi brīvības veikt uzņēmējdarbību mērķis ir uzņemošajā dalībvalstī nodrošināt [sabiedrībai] tādu pašu attieksmi kā pret saviem uzņēmumiem, aizliedzot jebkādu diskrimināciju atkarībā no sabiedrību juridiskās adreses atrašanās vietas (spriedums, 2014. gada 12. jūnijs, SCA Group Holding u.c., no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758, 45. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

23      Tāds kā pamatlietā aplūkotais fiskālās integrācijas režīms rada nodokļu priekšrocību attiecīgajiem uzņēmumiem. Kompensējot to sabiedrību peļņu un zaudējumus, uz kurām attiecas integrācija, un konsolidējot šo peļņu un zaudējumus integrējošā mātesuzņēmumā, ar fiskālo integrācijas režīmu attiecīgo sabiedrību grupai tiek piešķirta skaidras naudas uzkrāšanas priekšrocība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, SCA Group Holding u.c., no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758, 46. punkts).

24      Piemērojot LIR 164.bis pantu, šāda nodokļu priekšrocība tiek piešķirta Luksemburgā rezidējošiem mātesuzņēmumiem vai mātesuzņēmumu nerezidentu pastāvīgajiem uzņēmumiem šajā dalībvalstī, ļaujot meitasuzņēmumu rezidentu ar nodokli apliekamo peļņu un zaudējumus konsolidēt šo mātesuzņēmumu un pastāvīgo uzņēmumu līmenī.

25      Pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums tādējādi rada atšķirīgu attieksmi starp, no vienas puses, mātesuzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir Luksemburgā un kuri, izmantojot fiskālo integrācijas režīmu, var tostarp kompensēt savu meitasuzņēmumu peļņu ar savu zaudējumus radošo meitasuzņēmumu zaudējumiem, un, no otras puses, mātesuzņēmumiem, kuriem ir meitasuzņēmumi arī Luksemburgā, bet kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī un kuriem Luksemburgā nav pastāvīga uzņēmuma, kuri nevar izmantot šo fiskālās integrācijas režīmu un tādējādi nesaņem nodokļu priekšrocību, ko garantē šis režīms.

26      Iepriekšējā punktā konstatēto atšķirīgo attieksmi neatspēko argumenti, ko Luksemburgas valdība norāda savos rakstveida apsvērumos, proti, ka attieksme pret visām sabiedrībām, uz kurām attiecas Luksemburgas Lielhercogistes fiskālā suverenitāte, ir vienāda. Šī valdība uzskata, ka, pirmkārt, ja mātesuzņēmumam nerezidentam būtu pastāvīgs uzņēmums Luksemburgā, pret to varētu tikt piemērota tāda pati attieksme kā pret mātesuzņēmumiem rezidentiem. Otrkārt, pat pilnībā iekšējā situācijā nevar tikt veikta fiskāla integrācija starp mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem bez mātesuzņēmuma līdzdalības.

27      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlieta ir nevis par mātesuzņēmuma nerezidenta iespēju Luksemburgas fiskālās integrācijas režīmā tikt iekļautam Luksemburgas nodokļu integrācijas režīmā tāpat kā tā meitasuzņēmumiem rezidentiem, bet vienīgi par iespēju veikt pašu meitasuzņēmumu, kas visi ir Luksemburgas rezidenti, peļņas un zaudējumu horizontālu integrāciju. Līdz ar to apstāklim, ka mātesuzņēmums nerezidents nav pakļauts Luksemburgas fiskālajai suverenitātei, nav nozīmes.

28      Turpinot – protams, ir taisnība, ka pilnībā iekšējā situācijā nevar tikt veikta fiskāla integrācija starp mātesuzņēmuma rezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem bez mātesuzņēmuma līdzdalības. Tomēr, ja horizontālā fiskālā integrācija starp mātesuzņēmuma rezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem nav atļauta, šo meitasuzņēmumu peļņas un zaudējumu konsolidēšana, kā tas ir norādīts šī sprieduma 25. punktā, tomēr var tikt panākta, minēto meitasuzņēmumu peļņu un zaudējumus iekļaujot mātesuzņēmuma peļņā un zaudējumos.

29      Ja ir runa par mātesuzņēmuma nerezidenta meitasuzņēmumiem, meitasuzņēmumu peļņas un zaudējumu konsolidēšana nav iespējama ne ar vertikālu fiskālu integrāciju, ne ar horizontālu fiskālu integrāciju.

30      Visbeidzot – no Tiesas judikatūras izriet, ka, tā kā ar LESD 49. panta pirmās daļas otro teikumu uzņēmējiem ir tieši atļauts izvēlēties piemērotāko juridisko formu, kādā tie īsteno savu uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, šī izvēles brīvība uzņemošajā valstī nedrīkst tikt ierobežota ar diskriminējošām nodokļu tiesību normām (šajā ziņā skat. spriedumus, 1986. gada 28. janvāris, Komisija/Francija, 270/83, EU:C:1986:37, 22. punkts; 2012. gada 6. septembris, Philips Electronics UK, C-18/11, EU:C:2012:532, 13. punkts, kā arī 2017. gada 17. maijs, X, C-68/15, EU:C:2017:379, 40. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to nav nozīmes argumentam, saskaņā ar kuru pastāvīga uzņēmuma vai starpniecības meitasuzņēmuma, kas uzņemas pastāvošo meitasuzņēmumu mātesuzņēmuma lomu, izveidošana Luksemburgā būtu ļāvusi mātesuzņēmumam nerezidentam panākt savu meitasuzņēmumu rezidentu peļņas un zaudējumu fiskālu integrāciju.

31      Tā kā pamatlietā aplūkotie LIR noteikumi pārrobežu situācijās paredz nelabvēlīgāku attieksmi attiecībā uz nodokļiem nekā pilnībā iekšējās situācijās, tie ir uzskatāmi par ierobežojumu, kas principā ir aizliegts saskaņā ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 27. novembris, Papillon, C-418/07, EU:C:2008:659, 32. punkts, un 2014. gada 12. jūnijs, SCA Group Holding u.c., no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758, 48. punkts).

32      Šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai ja tas ir attaisnots ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu un ir samērīgs ar šo mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 17. jūlijs, Nordea Bank Danmark, C-48/13, EU:C:2014:2087, 23. punkts, un 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 20. punkts).

33      Šajā ziņā atbilstoši Tiesas judikatūrai tas, vai pārrobežu situācija ir salīdzināma ar iekšēju situāciju, ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgo valsts tiesību normu mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 18. jūlijs, Oy AA, C-231/05, EU:C:2007:439, 38. punkts; 2010. gada 25. februāris, X Holding, C-337/08, EU:C:2010:89, 22. punkts; 2014. gada 12. jūnijs, SCA Group Holding u.c., no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758, 28. punkts, un 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 32. punkts).

34      Atšķirīgā attieksme pret mātesuzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir Luksemburgā, un mātesuzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī un kuriem nav pastāvīgā uzņēmuma Luksemburgā, attiecībā uz iespēju veikt savu meitasuzņēmumu Luksemburgā peļņas un zaudējumu fiskālo konsolidāciju attiecas uz objektīvi salīdzināmām situācijām.

35      Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar LIR 164.bis pantu izveidotais fiskālās integrācijas režīms ir paredzēts nodokļu neitralitātes apsvērumu dēļ, lai nodrošinātu, ka daļa no sabiedrību grupas vai visa sabiedrību grupa tiek konsolidēti aplikta ar nodokli.

36      Šo mērķi attiecībā uz Luksemburgā reģistrēto meitasuzņēmumu peļņas un zaudējumu konsolidēšanu un to aplikšanu ar nodokļiem šajā dalībvalstī var sasniegt gan grupas, kuru mātesuzņēmums arī ir reģistrēts šajā dalībvalstī, gan grupas, kuru mātesuzņēmums nav reģistrēts šajā dalībvalstī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 12. jūnijs, SCA Group Holding u.c., no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758, 51. punkts).

37      Visbeidzot, ne iesniedzējtiesa, ne Luksemburgas valdība nav izklāstījušas vispārējo interešu apsvērumus, kas attiecīgā gadījumā ļautu pamatot atšķirīgo attieksmi, ko rada fiskālās integrācijas režīms pamatlietā.

38      Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, atļaujot vertikālu fiskālu integrāciju starp mātesuzņēmumu rezidentu vai mātesuzņēmuma nerezidenta pastāvīgo uzņēmumu šajā dalībvalstī un tā meitasuzņēmumiem rezidentiem, netiek atļauta horizontāla fiskāla integrācija starp mātesuzņēmuma nerezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem.

 Par otro jautājumu

39      Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ir noteikts pienākums izbeigt tādu vertikālo fiskālo integrāciju, kāda pastāv starp vienu no tā meitasuzņēmumiem un noteiktu skaitu tā zemāka līmeņa meitasuzņēmumiem rezidentiem, lai ļautu šim meitasuzņēmumam veikt horizontālu fiskālu integrāciju ar citiem minētā mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem rezidentiem, pat tad, ja integrējošais meitasuzņēmums rezidents paliek tas pats un vertikālās fiskālās integrācijas izbeigšana pirms minimālā integrācijas pastāvēšanas laikposma beigām, kurš paredzēts valsts tiesību aktos, nozīmē attiecīgo sabiedrību aplikšanas ar nodokli individuālu korekciju.

40      Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, kā iesniedzējtiesa precizē lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka horizontālās fiskālās integrācijas režīms, kas ir ieviests ar grozīto LIR 164.bis pantu, ir paredzēts kā vertikālās integrācijas režīmam alternatīvs integrācijas režīms tādējādi, ka šie abi režīmi viens otru izslēdz un ka pāreja no viena režīma uz otru nozīmē iepriekš pastāvējušās fiskāli integrētās grupas izbeigšanu.

41      Turpinot – iesniedzējtiesa arī uzskata, ka, lai gan grozītais LIR 164.bis pants nevar tikt piemērots ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz pamatlietā aplūkotajiem taksācijas gadiem, LIR 164.bis pants, kas ir piemērojams šiem taksācijas gadiem, tomēr esot jāinterpretē, ņemot vērā vertikālās un horizontālās fiskālās integrācijas režīmu nošķiršanu, kas nozīmējot pienākumu izbeigt iepriekš pastāvošu vertikālu fiskālu integrāciju, lai varētu izveidot horizontālu fiskālu integrācijas grupu. Sekas tam, ka fiskāli integrētas grupas darbība tiek izbeigta pirms šīs integrācijas minimālā laikposma beigām, kas saskaņā ar LIR 164.bis panta 4. punktu ir pieci finanšu gadi, ir individuāla aplikšanas ar nodokli korekcija visām sabiedrībām, kuras nav ievērojušas minēto minimālo laikposmu. Šī aplikšana ar nodokli, kas tiek individuāli koriģēta, tiek veikta par gadiem, attiecībā uz kuriem peļņas un zaudējumu konsolidēšana vairs nav pieļaujama.

42      Visbeidzot – no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka atbilstoši pamatlietā aplūkotajam valsts tiesiskajam regulējumam attiecībā uz grupu, ko veido mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir Luksemburgā, un meitasuzņēmumi rezidenti, meitasuzņēmums rezidents var pievienoties iepriekš pastāvošai fiskālai integrācijai un pēc minimālā piecu finanšu gadu laikposma beigām no tās izstāties, tādējādi integrēto meitasuzņēmumu līmenī jebkuras izmaiņas fiskāli integrētas grupas sastāvā nenozīmē agrākās fiskāli integrētās grupas izbeigšanu un jaunas grupas izveidi.

43      No iepriekš minētā izriet, ka mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir Luksemburgā, var brīvi izlemt iekļaut meitasuzņēmumu rezidentu iepriekš pastāvējušā fiskālā integrācijā un izslēgt to pēc pieciem gadiem un līdz ar to minētajam meitasuzņēmumam no jauna tiek piemērots individuāls aplikšanas ar nodokli režīms, lai gan ne viena, ne otra no šīm darbībām nebeidzas ar agrākās integrētās grupas izbeigšanu un jaunas grupas izveidi.

44      Turpretī sekas vertikālas un horizontālas fiskālas integrācijas režīmu nošķiršanai, kā to ir norādījusi iesniedzējtiesa, ir tādas, ka mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī un kuram nav pastāvīga uzņēmuma Luksemburgā, savu meitasuzņēmumu rezidentu integrēšanu varētu veikt tikai tad, ja tiktu izbeigta pastāvoša vertikāla fiskāla integrācija starp kādu no šiem meitasuzņēmumiem un noteiktu skaitu tā zemāka līmeņa meitasuzņēmumu rezidentu. Ja šī meitasuzņēmuma rezidenta un tā zemāka līmeņa meitasuzņēmumu rezidentu integrācija nav bijusi efektīva attiecībā uz visām attiecīgajām sabiedrībām vai tikai attiecībā uz dažām no tām, visā pamatlietā aplūkotajos valsts tiesību aktos paredzētajā minimālajā piecu gadu laikposmā pastāvošās integrācijas izbeigšanas sekas ir attiecīgo sabiedrību aplikšanas ar nodokli korekcija.

45      Iespēja iekļaut meitasuzņēmumu iepriekšējā nodokļu integrācijā, kas nenozīmē agrākās integrētās grupas izbeigšanu un jaunas grupas izveidi, ir nodokļu priekšrocība attiecīgajām sabiedrībām.

46      Līdz ar to šajā gadījumā mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, nevis Luksemburgas Lielhercogistē, saistībā ar pienākumu izbeigt jau pastāvošu integrētu grupu, lai tā var veikt horizontālu fiskālu integrāciju starp tās meitasuzņēmumiem rezidentiem, ir nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar mātesuzņēmumu, kura juridiskā adrese ir šajā dalībvalstī.

47      Pretēji tam, ko rakstveida apsvērumos apgalvo Luksemburgas valdība, šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka pilnībā iekšējā situācijā neviena sabiedrība nevarētu vienlaikus ietilpt divās integrētās grupās.

48      Kā ir norādīts šī sprieduma 25., 28. un 43. punktā, mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir Luksemburgā, tomēr var panākt, ka meitasuzņēmuma peļņa un zaudējumi tiek konsolidēti ar citu tā meitasuzņēmumu rezidentu peļņu un zaudējumiem, iekļaujot minēto meitasuzņēmumu pastāvošajā vertikālajā integrācijā. Līdz ar to šādā iekšējā situācijā nerodas problēma ar vienlaicīgu divu integrēto grupu pastāvēšanu un tikai mātesuzņēmumam nerezidentam ir pienākums izbeigt agrāko integrēto grupu, kas ir pastāvējusi iepriekš, lai konsolidētu tā meitasuzņēmumu rezidentu peļņu un zaudējumus.

49      Līdz ar to tas, ka mātesuzņēmums nerezidents, kuram Luksemburgā nav pastāvīga uzņēmuma, var veikt horizontālo integrāciju starp saviem meitasuzņēmumiem rezidentiem, tikai izbeidzot pastāvošu vertikālu integrāciju starp vienu no tā meitasuzņēmumiem un noteiktu skaitu tā zemāka līmeņa meitasuzņēmumiem rezidentiem, pārrobežu situācijas padara nelabvēlīgākas salīdzinājumā ar pilnībā iekšējām situācijām. Šāds faktisks pienākums ir ierobežojums, kas principā ir aizliegts ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību šī sprieduma 31. punktā minētās judikatūras izpratnē.

50      Saskaņā ar šī sprieduma 32. punktā atgādināto judikatūru šāds ierobežojums ir pieļaujams tikai tad, ja tas attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai ja tas ir attaisnots ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu un ir samērīgs ar šo mērķi.

51      Luksemburgas valdība norāda, ka situācija, kad mātesuzņēmums, kura juridiskā adrese ir Luksemburgā, iekļauj meitasuzņēmumu rezidentu vertikālā fiskālā integrācijā, šī sprieduma 33. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē nav salīdzināma ar situāciju, kad sabiedrības, kuras juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, meitasuzņēmums vēlas integrēties ar citu meitasuzņēmumu, jo meitasuzņēmuma iekļaušana vertikālā fiskālā integrācijā būtu iespējama tikai tad, ja mātesuzņēmumam tieši vai netieši piederētu vismaz 95 % no meitasuzņēmuma kapitāla un meitasuzņēmumam, kas vēlas integrēties ar citu meitasuzņēmumu, nepieder 95 % no šī meitasuzņēmuma kapitāla.

52      Kā ir norādīts šī sprieduma 35. punktā, tā kā mērķi – konsolidēti aplikt ar nodokli daļu no sabiedrību grupas vai visu šo sabiedrību grupu attiecībā uz meitasuzņēmumu, kas ir Luksemburgas rezidenti, peļņas un zaudējumu konsolidēšanu un to aplikšanu ar nodokli šajā dalībvalstī – var sasniegt gan grupas, kuru mātesuzņēmums ir dibināts šajā dalībvalstī, gan grupas, kuru mātesuzņēmums tajā nav reģistrēts, jākonstatē, ka atšķirīga attieksme nevar tikt attaisnota ar objektīvu situācijas atšķirību, ja mātesuzņēmumam, kas ir dibināts citā dalībvalstī, tieši vai netieši pieder vismaz 95 % no meitasuzņēmumu rezidentu, kas vēlas konsolidēt savu peļņu un zaudējumus, kapitāla.

53      Turklāt ne iesniedzējtiesa, ne Luksemburgas valdība nav norādījušas primārus vispārējo interešu apsvērumus, kas attaisnotu šādu ierobežojumu.

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ir noteikts pienākums izbeigt tādu vertikālo fiskālo integrāciju, kāda pastāv starp vienu no tā meitasuzņēmumiem un noteiktu skaitu tā zemāka līmeņa meitasuzņēmumiem rezidentiem, lai ļautu šim meitasuzņēmumam veikt horizontālu fiskālu integrāciju ar citiem minētā mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem rezidentiem, pat tad, ja integrējošais meitasuzņēmums rezidents paliek tas pats un vertikālās fiskālās integrācijas izbeigšana pirms minimālā integrācijas pastāvēšanas laikposma beigām, kurš paredzēts valsts tiesību aktos, nozīmē attiecīgo sabiedrību aplikšanas ar nodokli individuālu korekciju.

 Par trešo jautājumu

55      Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 49. un 54. pants, kā arī Savienības tiesību lietderīgas iedarbības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu par fiskālās integrācijas režīmu, kurā paredzēts, ka ikviens pieteikums par pievienošanos šādam režīmam ir obligāti jāiesniedz kompetentajai iestādei pirms pirmā finanšu gada beigām, attiecībā uz kuru šī režīma piemērošana tiek pieprasīta.

56      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka LIR 164.bis panta 4. punktā nav paredzēts nedz nodokļu maksātāja prasības celšanas noilguma termiņš ne pirmstiesas, ne tiesvedības posmā, nedz arī noilguma termiņš, ar atpakaļejošu spēku ierobežojot šādas prasības pieņemamību, un tā mērķis ir regulēt fiskālās integrācijas režīma piešķiršanas procedūru. Šīs tiesību normas mērķis ir panākt, lai kompetentais nodokļu birojs var atzīt fiskālās integrācijas režīma piemērošanu pieteikumā norādītajai sabiedrību grupai piemērotā laikā, pirms visas iesaistītās sabiedrības sagatavo savus sabiedrības pārskatus par pirmo integrācijas režīma piemērošanas gadu un ar to saistītās nodokļu deklarācijas.

57      Šajā gadījumā trešais jautājums ir uzdots kontekstā, kurā, kā paskaidro iesniedzējtiesa, attiecībā uz 2013. taksācijas gadu Luksemburgas administratīvajā praksē un judikatūrā tika uzskatīts, ka valsts tiesību akti, kas izslēdz horizontālu fiskālo integrāciju starp viena un tā paša mātesuzņēmuma, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, meitasuzņēmumiem, ir saderīgi ar Savienības tiesībām.

58      B, C un D šajā ziņā apgalvo, ka horizontālās fiskālās integrācijas pieteikuma novēlota iesniegšana attiecībā uz 2013. taksācijas gadu ir pamatota ar apstākli, ka līdz 2014. gada 12. jūnija sprieduma SCA Group Holding u.c.(no C-39/13 līdz C-41/13, EU:C:2014:1758) pasludināšanai Luksemburgas administratīvajā praksē un judikatūrā šāds pieteikums netika pieļauts. Tomēr tās savu pieteikumu esot iesniegušas drīz vien pēc šī sprieduma pasludināšanas, proti, brīdī, kad tām bija reālas izredzes, ka šis lūgums tiks apmierināts, un pirms Luksemburgas tiesībās paredzētā vispārējā piecu gadu noilguma termiņa beigām.

59      Šajā ziņā no atbildēm, kas sniegtas uz pirmo un otro jautājumu, izriet, ka LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, atļaujot vertikālu fiskālu integrāciju starp mātesuzņēmumu rezidentu vai mātesuzņēmuma nerezidenta pastāvīgo uzņēmumu šajā dalībvalstī un tā meitasuzņēmumiem rezidentiem, netiek pieļauta horizontāla fiskāla integrācija starp mātesuzņēmuma nerezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem.

60      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Tiesas sniegtā Savienības tiesību normas interpretācija, īstenojot ar LESD 267. pantu piešķirto kompetenci, izskaidro un precizē šīs tiesību normas nozīmi un tvērumu, kādā tā ir jāsaprot un jāpiemēro vai kādā tā būtu bijusi jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesa var piemērot un tiesai tā ir jāpiemēro tiesiskām attiecībām, kas ir radušās un ir nodibinātas pirms sprieduma par lūgumu sniegt interpretāciju taisīšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kuri ļauj kompetentajās tiesās uzsākt tiesvedību attiecībā uz minētās tiesību normas piemērošanu (skat. it īpaši spriedumu, 2007. gada 6. marts, Meilicke u.c., C-292/04, EU:C:2007:132, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

61      Pamatlietā formālais nosacījums par pienākumu iesniegt pieteikumu, lai pievienotos fiskālās integrācijas režīmam, pirms pirmā finanšu gada beigām, attiecībā uz kuru tiek lūgts piemērot šo režīmu, attiecībā uz 2013. taksācijas gadu nav izpildīts.

62      Šajā ziņā, pat ja iesniedzējtiesa nekvalificē šo termiņu kā noilguma termiņu, no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem tomēr izriet, ka minētā termiņa neievērošana ir likusi tribunal administratif noraidīt prasību, kas vērsta pret integrācijas pieteikuma noraidīšanu attiecībā uz 2013. taksācijas gadu.

63      Līdz ar to jautājums par to, vai tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, prasītājām pamatlietā var tikt pārmests fiskālās integrācijas pieteikuma iesniegšanas termiņa kavējums, ir jāizvērtē, pēc analoģijas ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus, kas ir piemērojami pieteikumiem, kuru mērķis ir nodrošināt tādu tiesību īstenošanu, kuras privātpersonai izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, TDC, C-327/15, EU:C:2016:974, 89.–91. punkts), un pārsūdzēšanai tiesā, kuras mērķis ir nodrošināt šādu tiesību aizsardzību (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C-234/17, EU:C:2018:853, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64      Attiecībā uz līdzvērtības principu no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka LIR 164.bis panta 4. punktā paredzētais fiskālās integrācijas pieteikuma iesniegšanas termiņš neatbilstu šim principam.

65      Runājot par efektivitātes principu, ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums katrā atsevišķā gadījumā nodrošināt efektīvu aizsardzību tiesībām, kas piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem, un ka šis princips tostarp nozīmē, ka dalībvalstu nodokļu iestādes nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (spriedums, 2017. gada 20. decembris, Caterpillar Financial Services, C-500/16, EU:C:2017:996, 41. punkts).

66      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un tā īpatnības dažādās valsts instancēs. Šajā perspektīvā vajadzības gadījumā it īpaši ir jāņem vērā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un procesa efektīva norise (spriedumi, 2018. gada 22. februāris, INEOS Köln, C-572/16, EU:C:2018:100, 44. punkts, un 2018. gada 24. oktobris, XC u.c., C-234/17, EU:C:2018:853, 49. punkts).

67      Tiesa par saderīgu ar Savienības tiesībām ir atzinusi saprātīgu termiņu noteikšanu prasības iesniegšanai, kuru neievērošanas gadījumā tiesiskās drošības interesēs iestājas noilgums, vienlaikus aizsargājot ieinteresēto personu un attiecīgo iestādi. Proti, šādi termiņi nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas, pat ja principā šāda termiņa izbeigšanās sekas ir tādas, ka celtā prasība tiek pilnībā vai daļēji noraidīta (spriedums, 2011. gada 8. septembris, Q-Beef un Bosschaert, C-89/10 un C-96/10, EU:C:2011:555, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai iespējamais Tiesas konstatētais Savienības tiesību pārkāpums principā neietekmē noilguma termiņa sākumu (spriedums, 2011. gada 8. septembris, Q-Beef un Bosschaert, C-89/10 un C-96/10, EU:C:2011:555, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

68      Savienības tiesības neļauj valsts iestādei atsaukties uz saprātīga noilguma termiņa izbeigšanos tikai tad, ja valsts iestāžu rīcības dēļ, to apvienojot ar noilguma termiņu, privātpersonai ir pilnībā liegta iespēja īstenot savas tiesības atbilstoši Savienības tiesībām valsts tiesās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 15. aprīlis, Barth, C-542/08, EU:C:2010:193, 33. punkts, un 2011. gada 8. septembris, Q-Beef un Bosschaert, C-89/10 un C-96/10, EU:C:2011:555, 51. punkts).

69      Protams, saistībā ar pieejamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu attiecībā uz dalībvalsts atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu Tiesa ir nospriedusi, ka būtu pretēji efektivitātes principam prasīt, lai cietušās personas sistemātiski izmantotu visus tām pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kaut arī tas radītu pārmērīgas grūtības vai to nevarētu tām saprātīgi pieprasīt (spriedumi, 2009. gada 24. marts, Danske Slagterier, C-445/06, EU:C:2009:178, 62. punkts, un 2010. gada 25. novembris, Fuß, C-429/09, EU:C:2010:717, 77. punkts).

70      Tādējādi 2001. gada 8. marta sprieduma Metallgesellschaft u.c. (C-397/98 un C-410/98, EU:C:2001:134) 104.–106. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka to Savienības tiesību izmantošana, kuras ar tieši piemērojamām normām ir piešķirtas indivīdiem, tiktu padarīta neiespējama vai pārlieku sarežģīta, ja to zaudējumu atlīdzības prasības, kas pamatotas ar Savienības tiesību pārkāpumiem, tiktu noraidītas vai samazinātas tikai tāpēc, ka šie indivīdi nav prasījuši priekšrocības, kuras izriet no tiesībām, kas tām piešķirtas Savienības noteikumos, bet ko tām liedzis valsts likums, lai apstrīdētu dalībvalsts atteikumu, izmantojot šim nolūkam paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus, pamatojoties uz Savienības tiesību pārākumu un tiešo iedarbību. Šādā gadījumā nebūtu saprātīgi prasīt cietušajām personām, lai tās izmantotu to rīcībā esošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo tām katrā ziņā pirms termiņa beigām būtu bijis jāizpilda attiecīgais maksāšanas pienākums lietās, kurās pieņemts šis spriedums, un, pat ja valsts tiesa būtu nospriedusi, ka šis priekšlaicīgais maksājums nav saderīgs ar Savienības tiesībām, attiecīgās personas nebūtu varējušas saņemt šīs summas atmaksu un būtu pakļautas iespējamam naudas sodam.

71      Taču, lai gan atbilstoši pamatlietā aplūkotajiem valsts tiesību aktiem, Luksemburgas administratīvajai praksei un judikatūrai attiecībā uz 2013. taksācijas gadu horizontālā fiskālā integrācija tikai starp viena un tā paša mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem nebija atļauta, integrācijas pieteikuma iesniegšana prasītājām pamatlietā neradīja tādus pašus finanšu un juridiskus riskus, kādi bija it īpaši lietās, kurās tika pasludināts 2001. gada 8. marta spriedums Metallgesellschaft u.c. (C-397/98 un C-410/98, EU:C:2001:134, 104. punkts) un 2010. gada 25. novembra spriedums Fuß (C-429/09, EU:C:2010:717, 81. punkts), bet, tieši pretēji, tādu pieteikumu varēja saprātīgi tām pieprasīt.

72      Šajā gadījumā attiecībā uz 2013. taksācijas gadu prasītājām pamatlietā faktiski bija iespēja jebkurā brīdī šajā gadā iesniegt horizontālās fiskālās integrācijas pieteikumu, atsaucoties uz Luksemburgas tiesību aktu nesaderību ar Savienības tiesībām. Kā izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, tās ir iesniegušas šādu pieteikumu, pamatojoties uz Savienības tiesībām, attiecībā uz 2014. taksācijas gadu, pirms Luksemburgas likums tika grozīts tādējādi, lai atļautu šādu integrāciju.

73      Apstāklis, ka, ņemot vērā valsts tiesību aktus, kā arī iekšējo administratīvo praksi un judikatūru, prasītājas pamatlietā esot uzskatījušas, ka šāda pieteikuma iesniegšana ir veltīga, nevar tikt pielīdzināts nedz objektīvai neiespējamībai to iesniegt šī sprieduma 68. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē, nedz situācijai, kad šāda rīcība radītu pārmērīgas grūtības vai to nevarētu saprātīgi tām pieprasīt šī sprieduma 69. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē.

74      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu par fiskālās integrācijas režīmu, kurā paredzēts, ka ikviens pieteikums par pievienošanos šādam režīmam ir obligāti jāiesniedz kompetentajai iestādei pirms pirmā finanšu gada beigām, attiecībā uz kuru šī režīma piemērošana tiek pieprasīta.

 Par tiesāšanās izdevumiem

75      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, atļaujot vertikālu fiskālu integrāciju starp mātesuzņēmumu rezidentu vai mātesuzņēmuma nerezidenta pastāvīgo uzņēmumu šajā dalībvalstī un tā meitasuzņēmumiem rezidentiem, netiek atļauta horizontāla fiskāla integrācija starp mātesuzņēmuma nerezidenta meitasuzņēmumiem rezidentiem.

2)      LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam, kura juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, ir noteikts pienākums izbeigt tādu vertikālo fiskālo integrāciju, kāda pastāv starp vienu no tā meitasuzņēmumiem un noteiktu skaitu tā zemāka līmeņa meitasuzņēmumiem rezidentiem, lai ļautu šim meitasuzņēmumam veikt horizontālu fiskālu integrāciju ar citiem minētā mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem rezidentiem, pat tad, ja integrējošais meitasuzņēmums rezidents paliek tas pats un vertikālās fiskālās integrācijas izbeigšana pirms minimālā integrācijas pastāvēšanas laikposma beigām, kurš paredzēts valsts tiesību aktos, nozīmē attiecīgo sabiedrību aplikšanas ar nodokli individuālu korekciju.

3)      Līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu par fiskālās integrācijas režīmu, kurā paredzēts, ka ikviens pieteikums par pievienošanos šādam režīmam ir obligāti jāiesniedz kompetentajai iestādei pirms pirmā finanšu gada beigām, attiecībā uz kuru šī režīma piemērošana tiek pieprasīta.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – franču.