Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2022. gada 10. februārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 179. un 183. pants – Tiesības uz PVN atskaitīšanu – Kārtība – Pārmaksātā PVN kompensācija vai atmaksāšana – Pienākums veikt papildu maksājumu – Nodokļu neitralitātes princips – Līdzvērtības un efektivitātes principi

Lietā C-487/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija) iesniedza ar 2020. gada 22. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 2. oktobrī, tiesvedībā

Philips Orăştie SRL

pret

Direcţia Generală de Administrare a Marilor Contribuabili,

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: septītās palātas priekšsēdētājs J. Pasers [J. Passer], kas pilda astotās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen] (referents) un N. Vāls [N. Wahl],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Philips Orăştie SRL vārdā – M. Boian un D.-D. Dascălu, kā arī E. C. Antonescu, avocați,

–        Rumānijas valdības vārdā – E. Gane un L.-E. Baţagoi, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un J. Jokubauskaitė, pārstāves,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 179. panta pirmo daļu un 183. panta pirmo daļu, kā arī līdzvērtības, efektivitātes un nodokļu neitralitātes principus.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Philips Orăştie SRL un Direcția Generală de Administrare a Marilor Contribuabili (Lielo nodokļu maksātāju pārvaldības ģenerāldirekcija, Rumānija) par tiesību uz pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atskaitīšanu izmantošanas kārtību.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 179. pantā ir noteikts:

“Nodokļa maksātājs veic atskaitīšanu no kopējās PVN summas, kas jāmaksā par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo PVN summu, par kuru tajā pašā laikposmā saskaņā ar 178. panta noteikumiem radušās un īstenotas atskaitīšanas tiesības.

Tomēr dalībvalstis var prasīt, lai nodokļa maksātāji, kas neregulāri veic 12. pantā paredzētos darījumus, atskaitīšanas tiesības īsteno vienīgi piegādes laikā.”

4        Šīs direktīvas 183. pantā ir noteikts:

“Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī veikt atmaksāšanu.

Tomēr dalībvalstis var atteikties veikt pārnešanu vai atmaksāšanu, ja pārpalikuma summa ir nenozīmīga.”

5        Minētās direktīvas 252. pantā ir paredzēts:

“1.      PVN deklarāciju iesniedz termiņā, ko nosaka dalībvalstis. Šis termiņš nevar būt vēlāk kā divus mēnešus pēc katra taksācijas perioda beigām.

2.      Taksācijas periodu katra dalībvalsts nosaka vienu, divus vai trīs mēnešus ilgu.

Tomēr dalībvalstis var noteikt atšķirīgus taksācijas periodus ar noteikumu, ka tie nepārsniedz vienu gadu.”

 Rumānijas tiesības

6        Saskaņā ar 2015. gada 20. jūlija Legea nr. 207/2015 privind Codul de procedură fiscală (Likums Nr. 207/2015 par Nodokļu procesa kodeksu; 2015. gada 23. jūlija Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 547; turpmāk tekstā – “Nodokļu procesa kodekss”) 157. panta 2. punkta b a) apakšpunktu par nodokļu parādu netiek uzskatītas “nodokļa saistības, kas noteiktas atbilstoši likumam apstrīdētos administratīvos nodokļu aktos un ir garantētas atbilstoši 210.–211. vai 235. pantam”.

7        Nodokļu procesa kodeksa 233. pantā “Piespiedu izpildes apturēšana” tostarp ir paredzēts:

“[..]

(2.a)      Piespiedu izpilde tiek apturēta vai netiek sākta šādos gadījumos:

a)      par nodokļu prasījumiem, kurus noteikusi kompetentā nodokļu iestāde ar lēmumu, ja pēc lēmuma paziņošanas parādnieks informē iestādi par bankas galvojuma vai galvojuma apdrošināšanas polises iesniegšanu saskaņā ar 235. pantu. Piespiedu izpilde turpinās vai tiek sākta, ja parādnieks neiesniedz bankas galvojumu vai galvojuma apdrošināšanas polisi 45 dienu laikā pēc tā lēmuma paziņošanas dienas, kurā ir noteikti nodokļu prasījumi;

b)      par nodokļu prasījumiem, kas noteikti atbilstoši likumam apstrīdētos administratīvajos nodokļu aktos un kas garantēti atbilstoši 210.–211. pantam. Piespiedu izpilde turpinās vai tiek sākta pēc tam, kad administratīvie nodokļu akti ir kļuvuši galīgi saskaņā ar pārsūdzības sistēmu administratīvā kārtībā vai tiesā.

(2.c)      Visā laikposmā, kad ir apturēta piespiedu izpilde saskaņā ar 2.c punktu, nodokļu prasījumi, kuru piedziņa ir apturēta, netiek dzēsti, izņemot gadījumus, kad parādnieks izvēlas tos dzēst atbilstoši 165. panta 8. punktam.

[..]”

8        Nodokļu procesa kodeksa 235. panta 1. un 5. punkts ir formulēts šādi:

“(1)      Administratīvu nodokļu aktu, kuros ir noteikti nodokļu prasījumi, apstrīdēšanas gadījumā saskaņā ar šo kodeksu arī administratīvās lietas izskatīšanas laikā piespiedu izpilde par apstrīdētajām nodokļu saistībām tiek apturēta vai netiek sākta, ja parādnieks kompetentajai nodokļu iestādei iesniedz bankas galvojumu vai galvojuma apdrošināšanas polisi par apstrīdētajām un galvojuma iesniegšanas brīdī nenomaksātajām nodokļu saistībām. Bankas galvojuma vai galvojuma apdrošināšanas polises derīguma termiņam ir jābūt vismaz sešiem mēnešiem no to izdošanas dienas.

[..]

(5)      Visā laikposmā, kad saskaņā ar šo pantu piespiedu izpilde ir apturēta, nodokļu prasījumi, kuru piedziņa ir apturēta, netiek dzēsti, izņemot gadījumus, kad parādnieks izvēlas tos dzēst atbilstoši 165. panta 8. punktam.”

9        2015. gada 8. septembra Legea nr. 227/2015 privind Codul fiscal (Likums Nr. 227/2015 par nodokļu kodeksu; 2015. gada 10. septembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 688; turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”) 303. pantā ir noteikts:

“(1)      Kad taksācijas periodā atskaitāmais nodoklis par iegādēm, ko veicis par PVN maksātāju reģistrējies nodokļu maksātājs, atbilstoši 316. pantam ir lielāks nekā nodoklis, kas samaksāts par apliekamajiem darījumiem, no tā izriet pārpalikums atsauces periodā, ko turpmāk dēvē par nodokļa negatīvo summu.

(2)      Kad ir noteikts maksājamais nodoklis vai nodokļa negatīvā summa par atsauces taksācijas periodā veiktajiem darījumiem, nodokļu maksātājiem ir jāveic šajā pantā minētās korekcijas, iesniedzot 323. pantā minēto nodokļu deklarāciju.

(3)      Nodokļa kumulatīvā negatīvā summatiek noteikta, nodokļa negatīvajai summai, kas ir radusies atsauces taksācijas periodā, pieskaitot nodokļa negatīvās summas atlikumu, kurš ir pārnests no deklarācijas par iepriekšējo taksācijas periodu, ja nav tikusi pieprasīta tā atmaksa, un PVN negatīvo starpību, ko nodokļu pārbaudes struktūras noteikušas ar lēmumiem, kuri paziņoti līdz nodokļu deklarācijas iesniegšanas dienai.

(4)      Kumulatīvais maksājamais nodoklis tiek noteikts atsauces taksācijas periodā, atsauces taksācijas periodā maksājamajam nodoklim pieskaitot līdz 323. pantā minētās nodokļu deklarācijas iesniegšanas dienai Valsts kasē neiemaksātās par iepriekšējo taksācijas periodu maksājamā nodokļa atlikuma summas, kā arī līdz nodokļu deklarācijas iesniegšanas dienai Valsts kasē neiemaksātā maksājamā PVN starpību, ko nodokļu pārbaudes struktūras noteikušas ar lēmumiem, kuri paziņoti līdz deklarācijas iesniegšanas dienai. Atkāpjoties:

a)      pirmajā nodokļu deklarācijā, kas ir iesniegta nodokļu iestādei pēc dienas, kad ir apstiprināta atvieglota maksāšanas kārtība, no deklarācijas par iepriekšējo taksācijas periodu netiek pārnests kumulatīvais maksājamais nodoklis, par kuru ir apstiprināta atvieglota maksāšanas kārtība;

b)      pirmajā nodokļu deklarācijā, kas ir iesniegta nodokļu iestādei pēc dienas, kad minētā iestāde ir ierakstīta visu kreditoru sarakstā saskaņā ar Likumu Nr. 85/2014, no deklarācijas par iepriekšējo taksācijas periodu netiek pārnests kumulatīvais maksājamais nodoklis, par kuru nodokļu iestāde ir veikusi ierakstu visu kreditoru sarakstā atbilstoši Likuma Nr. 85/2014 noteikumiem.

(5)      Atkāpjoties no 3. un 4. punkta noteikumiem, nodokļu pārbaudes struktūru konstatētā negatīvā PVN starpība vai Valsts kasē maksājamā PVN nesamaksātās summas līdz nodokļu deklarācijas iesniegšanas dienai, ar nodokļu pārbaudes struktūru lēmumiem konstatētā maksājamā PVN starpība, kā izpildi tiesu iestādes ir apturējušas atbilstoši likumam, atkarībā no konkrētā gadījuma netiek pieskaitīta negatīvajai summai vai kumulatīvajam maksājamajam nodoklim, kas radies periodos, kuros ir tikusi apturēta lēmuma izpilde. Šīs summas tiek iekļautas nodokļa deklarācijā par to taksācijas periodu, kurā tika izbeigts lēmuma izpildes apturējums, nolūkā noteikt kumulatīvo negatīvo nodokļa summu vai – attiecīgā gadījumā – kumulatīvo maksājamo nodokli.

(6)      Iesniedzot 323. pantā minēto nodokļu deklarāciju, nodokļu maksātājiem ir jānosaka starpība starp 3. un 4. punktā minētajām summām, kas ir nodokļa korekcijas, un ir jānosaka maksājamā nodokļa atlikums vai nodokļa negatīvās summas atlikums. Ja kumulatīvais maksājamais nodoklis ir lielāks nekā kumulatīvā negatīvā nodokļa summa, no tā izriet maksājamā nodokļa atlikums atsauces taksācijas periodā. Ja kumulatīvā negatīvā nodokļa summa ir lielāka nekā kumulatīvais maksājamais nodoklis, no tā izriet nodokļa summas negatīvais atlikums atsauces taksācijas periodā.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10      2016. gada septembrī Lielo nodokļu maksātāju pārvaldības ģenerāldirekcija izdeva paziņojumu par nodokli (turpmāk tekstā – “paziņojums par nodokli”), pieprasot Philips Orăștie samaksāt summu 31 628 916 Rumānijas lejas (RON) (aptuveni 6 325 783 EUR) kā PVN un papildu nodokļu saistības.

11      Ņemot vērā, ka attiecībā uz summām, kas noteiktas šajā paziņojumā par nodokli, izpilde nebija apturēta, Philips Orăștie deklarācijā par 2016. gada septembri iekļāva summu 21 799 334 RON (aptuveni 4 359 866 EUR), kas atbilst “paziņojumā par nesamaksāto nodokli noteiktajai līdz PVN deklarācijas iesniegšanas brīdim maksājamai PVN starpībai”, nepieprasot tās atmaksu. Pēc ieskaita Philips Orăștie palika pienākums nomaksāt summu 12 096 916 RON (aptuveni 2 419 383 EUR).

12      Turklāt Philips Orăștie 2016. gada 4. novembrī iesniedza nodokļu sūdzību par paziņojumu par nodokli, apstrīdot tā tiesiskumu attiecībā uz summu 21 799 334 RON (aptuveni 4 359 866 EUR). Šīs sūdzības iesniegšanas laikā Philips Orăștie iesniedza tajā pašā dienā izdotu vēstuli par bankas galvojumu par summu 31 577 059 RON (aptuveni 6 315 412 EUR). Šī bankas galvojuma vēstule tika pagarināta ar vēlākiem papildu aktiem līdz 2020. gada 4. martam.

13      Laikā no 2016. gada novembra līdz 2019. gada martam Philips Orăștie iesniedza PVN deklarācijas, kuru 38. ailē kā parāda maksājumi nebija iegrāmatota maksājamā PVN starpība, kas norādīta paziņojumā par nodokli un kas nebija samaksāta līdz šo deklarāciju iesniegšanas datumam, vienlaikus lūdzot atmaksāt PVN. Šī sabiedrība uzskatīja, ka, ņemot vērā Nodokļu procesa kodeksa 233. pantu un 235. panta 1. un 5. punktu, šo starpību nevar nedz kvalificēt kā “parāda maksājumu”, nedz arī tā var ietilpt “kumulatīvajā maksājamajā PVN”, kā tas ir definēts Nodokļu kodeksa 303. panta 4. punktā. Lielo nodokļu maksātāju pārvaldības ģenerāldirekcija pieņēma lēmumus par PVN atmaksāšanu, neizvirzot iebildumus nedz par veidu, kādā tika aizpildītas minētās deklarācijas, nedz par Philips Orăștie sniegto attiecīgo normu interpretāciju.

14      Ar 2019. gada 5. marta spriedumu Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) apmierināja Philips Orăștie celto prasību pret paziņojumu par nodokli un atcēla PVN papildu summu 21 799 334 RON (aptuveni 4 359 866 EUR). No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tā pieņemšanas brīdī šis spriedums nebija galīgs.

15      PVN deklarācijās par 2019. gada aprīli un maiju Philips Orăștie, tāpat kā iepriekš, līdz šo deklarāciju iesniegšanas datumam nebija iekļāvusi to 38. ailē maksājamā PVN starpību, kas bija konstatēta paziņojumā par nodokli un nebija samaksāta līdz nodokļa deklarācijas iesniegšanas dienai.

16      Lielo nodokļu maksātāju pārvaldības ģenerāldirekcija informēja Philips Orăștie, ka tā uzskata, ka 2019. gada aprīļa un maija deklarāciju 38. aile attiecībā uz maksājamā PVN summu 12 096 916 RON (aptuveni 2 419 383 EUR) apmērā ir aizpildīta nepareizi, un pieņēma divus lēmumus par šo rēķinu korekciju, ar kuriem tā grozīja tajās norādīto maksājamo PVN summu, iekļaujot kopējā maksājamā PVN summā 21 799 334 RON (aptuveni 4 359 866 EUR), līdz ar to tieši ietekmējot atmaksājamā PVN summu.

17      Pēc tam, kad Philips Orăștie administratīvā sūdzība par šiem lēmumiem tika noraidīta, tā vērsās iesniedzējtiesā ar prasību atcelt minētos lēmumus, tostarp norādot, ka, tā kā Nodokļu procesa kodeksā ir atzīta ar apstrīdētiem nodokļu aktiem noteikto saistību, attiecībā uz kurām ir iesniegta bankas galvojuma vēstule, izpildes apturoša iedarbība, šis pats noteikums esot jāpiemēro arī gadījumā, kad šīs maksāšanas saistības attiecas uz papildu PVN, kas ir noteikts ar apstrīdētiem paziņojumiem par nodokli, un tas ir jo vairāk tādēļ, ka šo interpretāciju apstiprinājušas nodokļu iestādes laikā no 2016. gada novembra līdz 2019. gada martam. Šī sabiedrība arī norādīja, ka, lai gan patiešām dalībvalstīm ir rīcības brīvība, transponējot PVN direktīvas normas, tām ir jāievēro piemērojamie vispārējie principi, proti, PVN līdzvērtības, efektivitātes un neitralitātes principi, kuri ir definēti Tiesas judikatūrā šajā jomā un kuri šajā gadījumā Rumānijas tiesībās nav ievēroti.

18      Savukārt Lielo nodokļu maksātāju pārvaldības ģenerāldirekcija apgalvoja, ka maksājamā vai atmaksājamā PVN noteikšanas mehānisms ir īpašs mehānisms un ka Nodokļu kodeksa 303. panta 4. un 5. punkta noteikumiem ir speciālās tiesību normas raksturs salīdzinājumā ar Nodokļu procesa kodeksa 157., 233. un 235. panta noteikumiem, kas ir piemērojami tikai cita veida nodokļiem un nodevām. Līdz ar to vēstules par bankas galvojumu iesniegšana neesot pietiekama, lai no “kumulatīvā maksājamā PVN” aprēķina izslēgtu ar apstrīdēto paziņojumu par nodokli noteiktās nodokļu saistības.

19      Šādos apstākļos Curtea de Apel Alba Iulia (Albas Julijas apelācijas tiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [PVN d]irektīvas 179. panta [pirmās daļas] un 183. panta [pirmās daļas] noteikumi, lasot tos kopsakarā ar līdzvērtības, efektivitātes un neitralitātes principiem, var tikt interpretēti tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību norma/prakse, kas nosaka atmaksājamā PVN summas samazinājumu, iekļaujot maksājamā PVN aprēķinā summas, kuras tiek klasificētas kā papildu maksājuma saistības – kas ir noteiktas ar paziņojumu par nodokli, kurš ir atcelts ar spriedumu, kas vēl nav kļuvis galīgs –, gadījumā, ja šādas papildu saistības ir nodrošinātas ar bankas galvojumu un valsts procesuālās normas nodokļu jomā minētā galvojuma rezultātā atzīst izpildes apturējumu attiecībā uz pārējiem nodokļiem un nodevām?”

 Par prejudiciālo jautājumu

20      Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 179. panta pirmā daļa un 183. panta pirmā daļa, kā arī nodokļu neitralitātes, līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko dalībvalsts nodokļu administrācijai ir atļauts atteikties atmaksāt PVN papildu summu, kura ir aprēķināta un samaksāta pēc tam, kad attiecīgais nodokļu maksātājs ir pārsūdzējis galīgo paziņojumu par nodokli, un attiecībā uz kuru par labu šim nodokļa maksātājam ir pieņemts tiesas nolēmums, kas vēl nav kļuvis galīgs, ja šim pēdējam minētajam ir bankas galvojums par aplūkojamo PVN summu un atbilstoši valsts procesuālajām tiesībām attiecībā uz pārējiem nodokļiem un nodevām šāda bankas galvojuma esamība ļauj saņemt šo atmaksu.

21      Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesai uz šo jautājumu ir jāatbild, pamatojoties uz iesniedzējtiesas, kurai vienīgajai ir kompetence šajā ziņā, definēto valsts tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem, un jāsniedz tai visi Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas tai ļautu izvērtēt šī tiesiskā regulējuma atbilstību PVN direktīvas normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 38. punkts).

22      Līdz ar to šajā lietā nav jāizvērtē Rumānijas valdības izvirzītā argumentācija, saskaņā ar kuru Philips Orăștie esot bijušas citas iespējas – nekā tās, kuras tā izvēlējās savu tiesību īstenošanai –, kas tai nebūtu radījušas papildu finanšu slogu. Proti, šādu iespēju esamību Rumānijas tiesībās iesniedzējtiesa nav minējusi, un Tiesai iesniedzējtiesas veiktā valsts tiesību interpretācija nav jāpārskata.

23      Turpinājumā jāatgādina, ka atbilstoši PVN direktīvas 179. panta pirmajai daļai nodokļa maksātājs veic atskaitīšanu no kopējās PVN summas, kas jāmaksā par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot summu, par kuru tajā pašā laikposmā radušās un īstenotas atskaitīšanas tiesības. Šīs direktīvas 183. panta pirmajā daļā ir precizēts – ja atskaitījumu summa pārsniedz PVN summu, kas maksājama par attiecīgo taksācijas periodu, pastāv atlikums, kas var vai nu tikt pārnests uz nākamo periodu, vai arī tikt atmaksāts.

24      Turklāt Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka, lai gan PVN direktīvas 183. pantā paredzēto tiesību uz pārmaksātā PVN atmaksāšanu īstenošana principā ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā, tomēr šo autonomiju ierobežo līdzvērtības un efektivitātes principi (spriedums, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Runājot par iespēju saskaņā ar PVN direktīvas 183. pantu paredzēt, ka pārmaksātais PVN tiek pārnests uz nākamo taksācijas periodu vai arī atmaksāts, Tiesa ir precizējusi, ka, lai gan dalībvalstīm ir zināma brīvība, nosakot pārmaksātā PVN atmaksāšanas kārtību, šī kārtība nedrīkst apdraudēt nodokļa neitralitātes principu, liekot nodokļa maksātājam pilnībā vai daļēji uzņemties šo nodokļa nastu. It īpaši šādai kārtībai ir jāļauj nodokļa maksātājam ar atbilstošiem nosacījumiem atgūt visu parādu, kas izriet no šīs PVN pārmaksas, un tas nozīmē, ka atmaksāšana ir jāveic saprātīgā termiņā, samaksājot skaidrā naudā vai līdzīgā veidā, un katrā ziņā izvēlētais atmaksas veids nedrīkst radīt nekādu finanšu risku nodokļa maksātājam (spriedums, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka PVN direktīvas 183. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas noteikti nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta tāda pārmaksātā PVN atmaksāšanas kārtība, kas apvieno divus šajā 183. pantā paredzētos pārmaksātā PVN atmaksāšanas veidus, proti, pārnešanu uz nākamo laikposmu un šīs pārmaksas atmaksu, vai kurā ir paredzēta šīs pārmaksas pārnešana nevis uz nākamo taksācijas periodu, bet gan uz vairākiem taksācijas periodiem, ja tiek ievēroti PVN direktīvas 252. panta 2. punktā noteiktie ierobežojumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 12. maijs, Enel Maritsa Iztok 3, C-107/10, EU:C:2011:298, 47.–49. punkts).

27      Savukārt valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nodokļa maksātājam ir jāsedz daļa no pārmaksātā PVN finansiālā sloga laikposmā, kas nav uzskatāms par saprātīgu, apdraud nodokļu neitralitātes principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, Mednis, C-525/11, EU:C:2012:652, 27. punkts).

28      Šajā gadījumā, runājot par nodokļu neitralitātes principu, ir jākonstatē, ka, tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīts precīzs periods, kurā nodokļa maksātājs, piemērojot Rumānijas tiesību aktus, nevar saņemt pārmaksātā PVN atmaksu, uz kuru tas var atsaukties saistībā ar noteiktu taksācijas periodu, iesniedzējtiesai, kas vienīgā ir kompetenta lemt par faktiem, ir jāizlemj, vai šie tiesību akti liek nodokļa maksātājam tādā laikposmā, kas netiek uzskatīts par saprātīgu, uzņemties finansiālo atbildību par visu pārmaksāto PVN vai daļu no tā.

29      Attiecībā uz līdzvērtības un efektivitātes principiem, uz kuriem jau ir atsauce šī sprieduma 24. punktā, ir jāatgādina, ka procesuālie noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu Savienības tiesībās paredzētās nodokļu maksātāju tiesības, katrā ziņā nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas valsts tiesībās attiecas uz līdzīgām prasībām (līdzvērtības princips), nedz arī būt izstrādāti tā, lai praksē padarītu par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtinātu to tiesību izmantošanu, kuras paredzētas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 30. jūnijs, Câmpean, C-200/14, EU:C:2016:494, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Protams, iesniedzējtiesai, kas vienīgā var tieši zināt pret valsti vērsto restitūcijas prasību kārtību, ir jāpārbauda, vai procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai valsts tiesībās nodrošinātu Savienības tiesībās paredzēto nodokļu maksātāju tiesību ievērošanu, atbilst līdzvērtības principam, un jāpārbauda iespējami līdzīgo prasību valsts tiesībās priekšmets un to būtiskās sastāvdaļas. Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir jāpārbauda attiecīgo prasību salīdzināmība no priekšmeta, iemesla un būtisko sastāvdaļu skatījuma (spriedums, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31      Tomēr Tiesa var valsts tiesai tās veicamajai pārbaudei sniegt noteiktus elementus saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju.

32      Šajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka nodokļu saistību vispārējā sistēmā, kas attiecas uz valsts nodokļiem un nodevām, kā tas ir paredzēts Nodokļu procesa kodeksa 157., 233. un 235. pantā, ir paredzēta norma, saskaņā ar kuru, ja paziņojums par nodokli tiek apstrīdēts, bet ja tiek iesniegta bankas galvojuma vēstule attiecībā uz visām ar to saistītajām nodokļu saistībām, šī paziņojuma izpildu raksturs tiek apturēts un šo saistību izpilde var tikt veikta tikai avansa veidā un tikai pēc parādnieka pieprasījuma. Savukārt PVN jomā šie noteikumi neesot piemērojami, un Nodokļu kodeksa 303. panta 4. un 5. punktā šāda norma neesot paredzēta, līdz ar to bankas galvojuma vēstules iesniegšana nevar apturēt PVN nodokļu saistību iekasējamību.

33      Lai pierādītu, ka līdzvērtības princips ir ievērots, Rumānijas valdība norāda, pirmkārt, ka, tā kā Philips Orăștie vēlējās apturēt paziņojuma par nodokli iedarbību, tai bija iespēja administratīvajā tiesā to lūgt apturēt, ievērojot nosacījumus, kas noteikti Legea contenciosului administrativ nr. 554/2004 (Likums par administratīvo procesu Nr. 554/2004; 2004. gada 7. decembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 1154) 14. un 15. pantā paredzētajos apstākļos. Otrkārt, šādas apturošas iedarbības neatzīšana PVN jomā, lai gan šī iedarbība ir atzīta attiecībā uz citiem nodokļu pienākumiem, nevar likt apšaubīt līdzvērtības principa ievērošanu, ievērojot to, ka šī apturēšana neietekmē PVN atskaitāmo raksturu un nodokļu saistību izbeigšanu kā tādu. PVN jomā piemērojamie procesuālie noteikumi tātad neesot nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas ir piemērojami nodokļu saistībām, kuras izriet no valsts tiesībām, ņemot vērā, ka samaksas pienākums katrā ziņā esot nevis dzēsts, bet gan tikai apturēts.

34      Tādējādi, lai noteiktu, vai pamatlietā līdzvērtības princips ir ievērots, iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, pirmkārt, vai prasības, kurām ir piemērojami tādi procesuālie noteikumi, ko Rumānijas valdība uzskata par analogiem Nodokļu procesa kodeksa 157., 233. un 235. pantā paredzētajiem to priekšmeta, kā arī galveno elementu ziņā, ir salīdzināmas ar prasību, kas pamatota ar tādām no Savienības tiesībām izrietošām tiesībām, kāda ir prasība pamatlietā.

35      Šķiet, ka tas tā nav, kā to ir norādījusi pati iesniedzējtiesa attiecībā uz prasībām saistībā ar pienākumu maksāt PVN, kas izriet no apstrīdētajiem paziņojumiem par nodokļiem, un iespējām panākt šo pienākumu izpildes apturēšanu; tas tomēr ir jāpārbauda šai tiesai.

36      Otrkārt, minētajai tiesai būs jānosaka, vai prasībām valstī, kuras tā ir identificējusi kā līdzīgas pamatlietā aplūkotajai prasībai, piemērojamā procesuālā kārtība patiesībā nav labvēlīgāka par to, kas ir piemērojama tajā izskatāmajā lietā saskaņā ar Nodokļu kodeksa 303. panta 4. un 5. punktu. Taču jākonstatē, ka no iesniedzējtiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegtā valsts tiesību apraksta izriet, ka šajā gadījumā nodokļu maksātāju PVN jomā rīcībā ir mazāk labvēlīgi procesuālie līdzekļi nekā tie, kas tiem ir saistībā ar tiesībām, kuras izriet no valsts tiesību aktiem, attiecībā uz pārējiem nodokļiem un nodevām, kas nav PVN. Iesniedzējtiesai ir jāveic vajadzīgās pārbaudes, lai nodrošinātu līdzvērtības principa ievērošanu saistībā ar tajā izskatāmajai lietai piemērojamo tiesisko regulējumu.

37      Attiecībā uz efektivitātes principu pietiek konstatēt, ka šajā gadījumā šis princips, šķiet, netiek aplūkots, jo – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet un turklāt netiek apgalvots, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums padarītu pārmērīgi grūtu vai neiespējamu no Savienības tiesību sistēmas izrietošo tiesību īstenošanu. Tātad par to nav jālemj.

38      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatbild, ka PVN direktīvas 179. panta pirmā daļa un 183. panta pirmā daļa, kā arī līdzvērtības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta procesuālā kārtība prasībām par PVN atmaksāšanu, kuru pamatā ir kopējās PVN sistēmas pārkāpums, kas ir nelabvēlīgāka nekā kārtība, ko piemēro līdzīgām prasībām, kuru pamatā ir valsts tiesību par nodokļiem un nodevām, kas nav PVN, pārkāpums.

 Par tiesāšanās izdevumiem

39      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 179. panta pirmā daļa un 183. panta pirmā daļa, kā arī līdzvērtības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēta procesuālā kārtība prasībām par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksāšanu, kuru pamatā ir kopējās PVN sistēmas pārkāpums, kas ir nelabvēlīgāka nekā kārtība, ko piemēro līdzīgām prasībām, kuru pamatā ir valsts tiesību par nodokļiem un nodevām, kas nav PVN, pārkāpums.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – rumāņu.