EU tax law WEB (Tiesas) spriedums - 22/09/2022 - W (Déductibilité des pertes définitives d’un établissement stable non-résident) - C-538/20

–

W AG vārdā – P. Dodos, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – R. Kanitz un J. Möller, pārstāvji,

–

Francijas valdības vārdā – E. de Moustier un E. Toutain, pārstāvji,

–

Somijas valdības vārdā – S. Hartikainen, A. Laine un H. Leppo, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un V. Uher, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 49. un 54. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Finanzamt B (B finanšu pārvalde, Vācija) un Vācijā reģistrētu akciju sabiedrību W AG par pirmās minētās atteikumu, aprēķinot nodokli, kas šai sabiedrībai jāmaksā šajā dalībvalstī par 2007. gadu, ņemt vērā zaudējumus, kuri radušies minētās sabiedrības pastāvīgajam uzņēmumam, kas atradās Apvienotajā Karalistē un tika slēgts tajā pašā gadā.

3

Körperschaftsteuergesetz (Uzņēmumu ienākuma nodokļa likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “KStG”), 1. pantā ir noteikts:

“1)   Neierobežots uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums ir šādām organizācijām, personu apvienībām un mantas kopībām ar vadības atrašanās vietu vai juridisko adresi iekšzemē:

1. kapitālsabiedrībām (proti, Eiropas sabiedrībām, akciju sabiedrībām, akciju komandītsabiedrībām un sabiedrībām ar ierobežotu atbildību);

[..].

2)   Neierobežotais uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums attiecas uz visiem ienākumiem.

[..]”

4

KStG 8. panta 2. punktā ir paredzēts, ka visi tāda nodokļu maksātāja ienākumi, kuram ir neierobežots nodokļa maksāšanas pienākums 1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunkta izpratnē, ir uzskatāmi par gūtiem no uzņēmējdarbības.

5

1964. gada 26. novembra Nolīguma starp Vācijas Federatīvo Republiku un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti par nodokļu dubultās uzlikšanas un izvairīšanās no nodokļu nomaksas novēršanu, kurā grozījumi izdarīti ar 1970. gada 23. marta papildvienošanos (BGBl. 1966 II, 359. lpp., BGBl. 1967 II, 828. lpp. un BGBl. 1971 II, 46. lpp.; turpmāk tekstā – “DBA”), III panta 1. punktā ir noteikts:

“Vienas teritorijas uzņēmuma uzņēmējdarbības peļņai ir uzliekami nodokļi tikai šajā teritorijā, ja vien uzņēmums otrā teritorijā neveic uzņēmējdarbību ar tajā esoša pastāvīga uzņēmuma starpniecību. Ja uzņēmums otrā teritorijā veic uzņēmējdarbību ar tajā esoša pastāvīga uzņēmuma starpniecību, peļņai ir uzliekami nodokļi otrā teritorijā, bet tikai tiktāl, cik tā ir attiecināma uz šo pastāvīgo uzņēmumu.”

6

DBA XVIII panta 2. punktā ir paredzēts:

“Personām, kas ir Federatīvās Republikas rezidentes, nodoklis tiek noteikts šādi:

[..]”

7

W, akciju sabiedrība ar juridisko adresi un vadības atrašanās vietu Vācijā, vada vērtspapīru tirdzniecības banku. 2004. gada augustā W atvēra filiāli Apvienotajā Karalistē. Tā kā pēdējā minētā neguva peļņu, 2007. gada pirmajā pusgadā W to slēdza, un tādējādi zaudējumi, kas bija radušies šim uzņēmumam, nodokļu aprēķina vajadzībām nevarēja tikt pārnesti uz Apvienoto Karalisti.

8

Tā kā B finanšu pārvalde atteicās ņemt vērā šos zaudējumus, nosakot summu, kas W ir jāmaksā Vācijā kā uzņēmumu ienākuma nodoklis un uzņēmējdarbības peļņas nodoklis par 2007. taksācijas gadu, šī sabiedrība cēla prasību Hessiches Finanzgericht (Hesenes Finanšu tiesa, Vācija). Ar 2018. gada 4. septembra spriedumu šī tiesa šo prasību apmierināja.

9

B finanšu pārvalde par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.

10

Šī tiesa norāda, ka, lai gan atbilstoši KStG 1. panta 1. un 2. punktam W Vācijā ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par visiem saviem ienākumiem, zaudējumi, kas radušies tās pastāvīgajam uzņēmumam Apvienotajā Karalistē, ir izslēgti no tās uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķina bāzes saskaņā ar DBA XVIII panta 2. punktu, ar kuru no uzņēmumu ienākuma nodokļa ir atbrīvota sabiedrības ārvalstīs gūtā peļņa un radušies zaudējumi. Tā vērš uzmanību uz to, ka tas pats attiecas uz uzņēmējdarbības peļņas nodokli, jo Gewerbesteuergesetz (Uzņēmējdarbības peļņas nodokļa likums) normās šī nodokļa bāzes aprēķina vajadzībām ir norādīts uz tās peļņas noteikšanu, kurai uzliek uzņēmumu ienākuma nodokli. Pamatojoties uz šiem elementiem, apelācijas sūdzība būtu jāapmierina.

11

Tomēr iesniedzējtiesai nav skaidrs, vai zaudējumi, kas radušies W pastāvīgajam uzņēmumam Apvienotajā Karalistē, nebūtu jāņem vērā, aprēķinot nodokli, kas šai sabiedrībai ir jāmaksā Vācijā, saskaņā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tās ieskatā Tiesas judikatūrā, kas visbeidzot izriet no 2018. gada 12. jūnija sprieduma Bevola un Jens W. Trock (C-650/16, EU:C:2018:424), nav sniegta skaidra atbilde uz šo jautājumu konkrētajā gadījumā, kad ārvalstī gūtās peļņas atbrīvojums no nodokļa ir paredzēts nolīgumā par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tā vēlas noskaidrot arī to, kādi ir nosacījumi, lai zaudējumi, kas radušies pastāvīgajam uzņēmumam ārvalstī, būtu jāuzskata par “galīgiem” šīs judikatūras izpratnē, kā ir jānosaka šo zaudējumu apmērs un vai pienākums tos ņemt vērā attiecas arī uz uzņēmējdarbības peļņas nodokļa jomu.

12

Šajā kontekstā Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā Tiesai, vai LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tās sabiedrība rezidente no savas ar nodokli apliekamās peļņas nevar atskaitīt galīgos zaudējumus, kas radušies tās pastāvīgajam uzņēmumam, kurš atrodas citā dalībvalstī, gadījumā, ja rezidences dalībvalsts saskaņā ar nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ir atteikusies no savas nodokļu ieturēšanas kompetences attiecībā uz šī pastāvīgā uzņēmuma peļņu un zaudējumiem.

14

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 49. un 54. pantā garantētā brīvība veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz sabiedrībām, kuras izveidotas atbilstoši kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, centrālā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Eiropas Savienībā, ietver tiesības veikt savu darbību attiecīgajā dalībvalstī ar meitasuzņēmuma, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (spriedums, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 15. punkts).

15

Lai gan saskaņā ar Savienības tiesību normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību formulējumu to mērķis ir uzņemošajā dalībvalstī pret citas dalībvalsts pilsoņiem nodrošināt tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem, tās arī nepieļauj, ka izcelsmes dalībvalsts kādam savam pilsonim vai sabiedrībai, kas izveidota atbilstoši tās tiesību aktiem, radītu šķēršļus uzņēmējdarbības veikšanai citā dalībvalstī. Šie apsvērumi ir spēkā arī tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, sabiedrība, kas ir reģistrēta kādā dalībvalstī, veic darbību citā dalībvalstī ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 16. un 17. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

16

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar KStG 1. panta 1. un 2. punktu sabiedrībām, kuru vadības atrašanās vieta vai juridiskā adrese ir Vācijā, ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par visiem to ienākumiem. Tomēr atbilstoši DBA noteikumiem gadījumā, ja sabiedrība, kuras vadības atrašanās vieta vai juridiskā adrese ir Vācijā, Apvienotajā Karalistē veic uzņēmējdarbību ar pastāvīga uzņēmuma starpniecību, šī pastāvīgā uzņēmuma ar nodokli apliekamā peļņa ir izslēgta no uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes, kurš šai sabiedrībai ir jāmaksā Vācijā, neskarot šīs dalībvalsts iespēju to ņemt vērā, kad tiek aprēķināta nodokļa likme, ar nosacījumu, ka šī peļņa tiek aplikta ar nodokli Apvienotajā Karalistē. Tas pats atbilstoši ir spēkā attiecībā uz šāda pastāvīgā uzņēmuma ar nodokli apliekamajiem zaudējumiem.

17

Šādā situācijā sabiedrības rezidentes attiecībā uz to ar nodokli apliekamo ienākumu noteikšanu saņem nodokļu priekšrocību, kas izpaužas kā iespēja tām ņemt vērā pastāvīgam uzņēmumam rezidentam radušos zaudējumus. Izslēgt šo iespēju, runājot par zaudējumiem, kas radušies pastāvīgam uzņēmumam, kurš atrodas citā dalībvalstī, nozīmē ieviest atšķirīgu attieksmi, kas var atturēt sabiedrību rezidenti veikt darbību ar šāda pastāvīga uzņēmuma starpniecību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 18. un 19. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

18

Šāda atšķirīga attieksme ir pieļaujama tikai tad, ja tā attiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai ja tā ir pamatota ar kādu primāru vispārējo interešu apsvērumu un ir samērīga ar to (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 20. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

19

No Tiesas judikatūras izriet, ka valsts iekšējas situācijas salīdzināmība ar pārrobežu situāciju ir jāizvērtē, ņemot vērā ar aplūkotajām valsts tiesību normām izvirzīto mērķi (spriedums, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

20

Runājot par dalībvalsts paredzētajiem pasākumiem, lai novērstu vai samazinātu nodokļu dubultu uzlikšanu sabiedrības rezidentes peļņai, sabiedrības, kurām pieder pastāvīgs uzņēmums, kas atrodas citā dalībvalstī, principā nav salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kurām pieder pastāvīgs uzņēmums rezidents (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

21

Citādi ir tad, ja pašos valsts nodokļu tiesību aktos šīs divas uzņēmējdarbības kategorijas tām radušos zaudējumu un to gūtās peļņas vērā ņemšanas vajadzībām tiek pielīdzinātas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 17. jūlijs, Nordea Bank Danmark, C-48/13, EU:C:2014:2087, 24. punkts, un 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 28. punkts).

22

Savukārt, ja sabiedrības rezidences dalībvalsts saskaņā ar nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ir atteikusies īstenot savu nodokļu ieturēšanas kompetenci attiecībā uz šīs sabiedrības pastāvīgā uzņēmuma nerezidenta, kas atrodas citā dalībvalstī, peļņu un zaudējumiem, sabiedrības rezidentes, kurai pieder šāds pastāvīgs uzņēmums, situācija nav salīdzināma ar tādas sabiedrības rezidentes situāciju, kam pieder pastāvīgs uzņēmums rezidents, ņemot vērā pirmās dalībvalsts veiktos pasākumus, lai novērstu vai mazinātu nodokļu dubultu uzlikšanu un atbilstoši – zaudējumu dubultu atskaitīšanu par labu sabiedrībām rezidentēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, Timac Agro Deutschland, C-388/14, EU:C:2015:829, 65. punkts).

23

Tomēr 2018. gada 12. jūnija spriedumā Bevola un Jens W. Trock (C-650/16, EU:C:2018:424), uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa, šis secinājums nav atspēkots.

24

Ir taisnība, ka šajā spriedumā, runājot par zaudējumiem, kas bija attiecināmi uz pastāvīgo uzņēmumu, kurš bija pilnīgi pārtraucis darbību un kura zaudējumus nebija varēts un vairs nevarēja atskaitīt no tā ar nodokli apliekamajiem ienākumiem dalībvalstī, kurā tas veica darbību, Tiesa atzina, ka – no mērķa novērst zaudējumu dubultu atskaitīšanu viedokļa – sabiedrības rezidentes, kurai pieder šāds uzņēmums, situācija neatšķiras no tādas sabiedrības rezidentes situācijas, kam pieder pastāvīgs uzņēmums rezidents. Tā piebilda, ka ietekme uz tādas sabiedrības maksātspēju, kurai piederošam pastāvīgam uzņēmumam nerezidentam ir radušies galīgi zaudējumi, ir tāda pati kā ietekme uz sabiedrības rezidentes maksātspēju situācijā, kad zaudējumi ir radušies tai piederošam pastāvīgam uzņēmumam rezidentam, un tādējādi abas situācijas šajā ziņā ir salīdzināmas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. jūnijs, Bevola un Jens W. Trock, C-650/16, EU:C:2018:424, 38. un 39. punkts).

25

Tomēr minētajā lietā tās sabiedrības rezidences dalībvalsts, kas lūdza ņemt vērā sava pastāvīgā uzņēmuma nerezidenta galīgos zaudējumus, ar nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu nebija atteikusies no nodokļu ieturēšanas kompetences attiecībā uz šī uzņēmuma peļņu un zaudējumiem. Tā faktiski bija vienpusēji nolēmusi –, izņemot gadījumu, kad attiecīgā sabiedrība ir izšķīrusies par labu starptautiskās fiskālās integrācijas režīmam, – neņemt vērā sabiedrību rezidenšu pastāvīgo uzņēmumu gūto peļņu un tiem radušos zaudējumus, lai gan to darīt bija šīs dalībvalsts kompetencē, un tas ir citādi.

26

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika saskaņā ar DBA ir atteikusies no savas nodokļu ieturēšanas kompetences attiecībā uz peļņu, ko guvuši pastāvīgi uzņēmumi, kuri atrodas Apvienotajā Karalistē un ar kuru starpniecību uzņēmējdarbību veic tās sabiedrības rezidentes. Tas pats atbilstoši ir spēkā attiecībā uz šiem uzņēmumiem radušos zaudējumu ņemšanu vērā.

27

Tā kā saskaņā ar nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Vācija ir atteikusies no savas nodokļu ieturēšanas kompetences attiecībā uz gūto peļņu un zaudējumiem, kas ir radušies šādam pastāvīgam uzņēmumam, kurš atrodas citā dalībvalstī, sabiedrība rezidente, kam pieder šāds uzņēmums, nav salīdzināmā situācijā ar sabiedrību rezidenti, kurai pieder pastāvīgs uzņēmums, kas atrodas Vācijā, ņemot vērā mērķi novērst vai mazināt nodokļu dubulto uzlikšanu peļņai un atbilstoši – zaudējumu dubultu ņemšanu vērā.

28

Līdz ar to tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā LESD 49. un 54. pantā garantētās brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums nevar tikt konstatēts.

29

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tās sabiedrība rezidente no savas ar nodokli apliekamās peļņas nevar atskaitīt galīgos zaudējumus, kas radušies tās pastāvīgajam uzņēmumam, kurš atrodas citā dalībvalstī, gadījumā, ja rezidences dalībvalsts saskaņā ar nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ir atteikusies no savas nodokļu ieturēšanas kompetences attiecībā uz šī pastāvīgā uzņēmuma peļņu un zaudējumiem.

30

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo jautājumu, uz otro līdz piekto jautājumu nav jāatbild.

31

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tās sabiedrība rezidente no savas ar nodokli apliekamās peļņas nevar atskaitīt galīgos zaudējumus, kas radušies tās pastāvīgajam uzņēmumam, kurš atrodas citā dalībvalstī, gadījumā, ja rezidences dalībvalsts saskaņā ar nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu ir atteikusies no savas nodokļu ieturēšanas kompetences attiecībā uz šī pastāvīgā uzņēmuma peļņu un zaudējumiem.

[Paraksti]