Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2022. gada 16. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 2., 24. un 43. pants – Pakalpojumu sniegšanas vieta – Tehniskās palīdzības pakalpojumi, kas sniegti citā dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai – Tiesību ļaunprātīga izmantošana – Faktu vērtējums – Kompetences neesamība

Lietā C-596/20

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) iesniedza ar 2020. gada 28. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2020. gada 12. novembrī, tiesvedībā

DuoDecad Kft.

pret

Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents), tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič] un D. Gracijs [D. Gratsias],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        DuoDecad Kft. vārdā – Z. Várszegi, ügyvéd,

–        Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, pārstāvji,

–        Portugāles valdības vārdā – sākotnēji L. Inez Fernandes un R. Campos Laires, kā arī P. Barros da Costa, vēlāk – R. Campos Laires un P. Barros da Costa, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – V. Uher un A. Tokár, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 10. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp. ) 2. panta 1. punktu, 24. panta 1. punktu un 43. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp DuoDecad Kft. un Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību nodaļa, Ungārija) (turpmāk tekstā – “Sūdzību nodaļa”) par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samaksu par DuoDecad sniegtajiem pakalpojumiem 2009. un 2011. gadā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu PVN uzliek pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

4        Šīs direktīvas 24. pantā ir noteikts:

“1.      Pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.

2.      “Telekomunikāciju pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas saistīti ar signālu, vārdu, attēlu un skaņas vai jebkāda veida informācijas apraidi, nosūtīšanu vai uztveršanu, izmantojot vadus, radio, optiskas vai citas elektromagnētiskas sistēmas, tostarp šādas apraides, nosūtīšanas vai uztveršanas jaudas izmantošanas tiesību attiecīga nodošana un tiesību pāreja, tostarp piekļuves nodrošināšana globāliem informācijas tīkliem.”

5        Minētās direktīvas redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim, tās 43. pantā bija paredzēts:

“Par pakalpojumu sniegšanas vietu uzskata vietu, kur ir pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras veic pakalpojumu sniegšanu, vai ja nav šādas vietas vai pastāvīgas iestādes – tā pastāvīgās adreses vietu vai parasto dzīvesvietu.”

6        Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīva 2008/8/EK (OV 2008, L 44, 11. lpp.), ar kuru ir izdarīti grozījumi Direktīvā 2006/112, stājās spēkā no 2010. gada 1. janvāra un ar to tika aizstāts Direktīvas 2006/112 43.–59. pants. Pēdējās minētās direktīvas redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2008/8, 44. pantā ir paredzēts:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur nodokļa maksātājam, kas saņem šos pakalpojumus, ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”

7        Šajā redakcijā Direktīvas 2006/112 45. pantā ir noteikts:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta personai, kas nav nodokļa maksātāja, ir vieta, kur ir pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz no pakalpojumu sniedzēja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgās iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur pakalpojumu sniedzējam ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”

8        Šīs direktīvas redakcijā, kas bija spēkā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2009. gada 31. decembrim, tās 56. pantā bija paredzēts:

“1.      Attiecībā uz turpmāk norādītajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pakalpojumu saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus [Eiropas] Kopienas, vai nodokļa maksātājiem, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, bet ne pakalpojumu sniedzēja valstī, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur ir pakalpojumu saņēmēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai kur tam ir pastāvīga iestāde, kurai sniedz pakalpojumu, vai – ja tādu nav – pakalpojumu saņēmēja pastāvīgās adreses vieta vai parastā dzīvesvieta:

[..]

k)      elektroniski sniegti pakalpojumi, piemēram, II pielikumā minētie pakalpojumi.

[..]”

9        Šajā versijā Direktīvas 2006/112 II pielikumā “56. panta 1. punkta k) apakšpunktā minēto elektroniski sniegto pakalpojumu indikatīvs saraksts” bija minēta “tīmekļa vietņu apkalpošana, tīmekļa resursu nodrošināšana, programmu un iekārtu uzturēšana no attāluma”, kā arī “attēlu, teksta un informācijas piegāde un piekļuves nodrošināšana datubāzēm”.

10      Direktīvas 2006/112 redakcijā, kas izriet no Direktīvas 2008/8, 59. pantā ir paredzēts:

“Attiecībā uz turpmāk norādītajiem pakalpojumiem, kurus sniedz personai, kas nav nodokļa maksātāja un kas veic uzņēmējdarbību vai kam ir pastāvīga adrese vai parastā dzīvesvieta ārpus Kopienas, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur ir šīs personas saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta:

[..]

k)      elektroniski sniegti pakalpojumi, piemēram, II pielikumā minētie pakalpojumi.

[..]”

 Ungārijas tiesības

11      Redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény (2007. gada Likums Nr. CXXVII par pievienotās vērtības nodokli (Magyar Közlöny 2007/155 (XI. 16.)) 37. pantā bija paredzēts:

“(1)      Gadījumā, kad pakalpojums sniegts personai, kas ir nodokļu maksātāja, pakalpojumu sniegšanas vieta ir tā vieta, kur pakalpojuma saņēmējs ir izveidojis uzņēmumu, lai veiktu saimniecisku darbību, vai, ja šāda saimnieciskiem mērķiem dibināta uzņēmuma nav, tad viņa pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta.

(2)      Gadījumā, kad pakalpojums sniegts personai, kas nav nodokļa maksātāja, pakalpojumu sniegšanas vieta ir tā vieta, kur pakalpojuma sniedzējs ir izveidojis uzņēmumu, lai veiktu saimniecisku darbību, vai, ja šāda saimnieciskiem mērķiem dibināta uzņēmuma nav, tad viņa pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta.”

12      Šajā redakcijā šī likuma 46. pantā bija noteikts:

“(1)      Šajā pantā minēto pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur šajā kontekstā pakalpojumu saņēmējs, kas nav nodokļa maksātājs, veic uzņēmējdarbību, vai, ja šādas uzņēmējdarbības nav, tad viņa pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta, ar nosacījumu, ka tā atrodas ārpus Kopienas teritorijas.

(2)      Šis pants attiecas uz šādiem pakalpojumiem:

[..]

k)      elektroniski sniegti pakalpojumi.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13      DuoDecad ir Ungārijā reģistrēta sabiedrība, kuras galvenā darbība ir datorprogrammēšana. Tā sniedza tehniskos atbalsta pakalpojumus Lalib – Gestão e Investimentos Lda. (turpmāk tekstā – “Lalib”), Madeirā (Portugāle) reģistrētai sabiedrībai, kas sniedz elektroniskos izklaides pakalpojumus un kura ir tās galvenais klients. Šajā ziņā tā par laikposmu no 2009. gada jūlija līdz decembrim, kā arī par visu 2011. gadu izrakstīja rēķinus par kopējo summu 8 086 829,40 EUR.

14      Pēc tam, kad DuoDecad tika veikta pārbaude par 2009. gada otro pusgadu un visu 2011. gadu, pirmās instances nodokļu iestāde ar 2020. gada 10. februāra lēmumu noteica tai pienākumu samaksāt PVN parādu 458 438 000 Ungārijas forintos (HUF) (aptuveni 1 286 835 EUR) apmērā, soda naudu 343 823 000 HUF (aptuveni 964 767 EUR) apmērā un kavējuma naudu 129 263 000 HUF (aptuveni 362 841 EUR), uzskatot, ka patiesais DuoDecad pakalpojumu saņēmējs ir nevis Lalib, bet gan WebMindLicences Kft. (turpmāk tekstā – “WML”), Ungārijā reģistrētu komercsabiedrība, kurai ir zinātība, kas ļauj nodrošināt elektroniski sniegtus izklaides pakalpojumus un kura ar Lalib ir noslēgusi licences līgumu, lai izmantotu šo zinātību.

15      Pēc DuoDecad sūdzības, kas tika apstiprināta ar Sūdzību nodaļas 2020. gada 6. aprīļa lēmumu, DuoDecad par to cēla prasību Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija), kas ir iesniedzējtiesa.

16      Šīs prasības pamatojumam DuoDecad apgalvo, ka pamatlietā aplūkotie tehniskā atbalsta pakalpojumi ir jāuzskata par sniegtiem Lalib Portugālē, jo visi šajā ziņā Tiesas izvirzītie nosacījumi ir izpildīti. Tā uzskata, ka Sūdzību nodaļas lēmums ir kļūdains, jo šajā lēmumā nav pareizi norādīts šo pakalpojumu saturs, tos kļūdaini pielīdzinot faktam par tiešu attiecīgo tīmekļvietņu tehnisko darbību nodrošināšanu un tādējādi neņemot vērā to, ka Lalib rīcībā bija tās sniegto pakalpojumu sniegšanai nepieciešamie cilvēkresursi un materiāli. Tā apgalvo, ka tā ir tieši sniegusi savus palīdzības pakalpojumus Lalib, nevis WML un ir aktīvi piedalījusies misijās, uz kurām neattiecās aplūkotais zinātības licences līgums. Lai to izdarītu, Lalib esot kontrolējusi un uzraudzījusi DuoDecad, kā arī tai esot devusi norādījumus, lai arī WML neparādījās kā klients un līdz ar to nevarēja tai nosūtīt nekādus pieprasījumus vai sniegt jebkādas norādes.

17      DuoDecad arī apgalvo, ka saskaņā ar atbildēm, ko Portugāles nodokļu iestāde sniedza, atbildot uz Ungārijas iestāžu starptautiskās sadarbības pieprasījumu, kas iesniegts procedūrā saistībā ar WML, Portugāles iestādes ir skaidri norādījušas, ka Lalib ir dibināta Portugālē, kur tā veica reālu saimniecisku darbību uz sava riska, un ka tās rīcībā ir visi nepieciešamie tehniskie un cilvēkresursi, lai izmantotu tās iegūto zinātību. Turklāt pamatlietā aplūkoto izklaides pakalpojumu sniegšanas vieta neesot varējusi atrasties Ungārijā, jo ir bijis objektīvs šķērslis, proti, nav bijis tādu finanšu iestāžu, kas ļautu veikt maksājumus ar bankas karti vietnēs ar pieaugušajiem domātu saturu. DuoDecad piebilst, ka Lalib iepretim ārējai pasaulei šķiet esam šo izklaides pakalpojumu sniedzēja, ka tā līgumus noslēdza savā vārdā, tai bija to klientu datubāze, kuri maksāja atlīdzību par minētajiem pakalpojumiem, tai bija arī ieņēmumi no šiem pašiem pakalpojumiem, tā kontrolēja attiecīgās zinātības attīstību un lēma par tās ieviešanu. Turklāt tās juridiskā adrese esot norādīta kā fiziskā vieta, kur klientiem tika sniegta palīdzība.

18      Sūdzību nodaļa norāda, ka tā veica izmeklēšanu WML, kuras laikā izrādījās, ka pamatlietā aplūkotos izklaides pakalpojumus sniedza nevis Lalib, bet gan WML no Ungārijas, jo licences līgums, kas noslēgts starp šīm abām sabiedrībām, tās skatījumā esot “fiktīvs”.

19      Iesniedzējtiesa konstatē, ka Tiesa it īpaši 2015. gada 17. decembra spriedumā WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) ir interpretējusi atbilstošos Direktīvas 2006/112 noteikumus, bet uzskata, ka pamatlietā ir nepieciešama papildu interpretācija, jo Portugāles nodokļu iestāde un Ungārijas nodokļu iestāde, neraugoties uz šo spriedumu, nodokļu kontekstā vienu un to pašu darījumu ir aplūkojušas atšķirīgi.

20      Šī tiesa uzskata – ņemot vērā 2015. gada 17. decembra spriedumā WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) sniegtās norādes, rodas jautājums par to, vai pamatlietā aplūkoto izklaides pakalpojumu sniegšanas vieta var būt Ungārijā, lai gan Lalib bija sarežģīta līgumu un pakalpojumu tīkla, kas bija būtisks šai pakalpojumu sniegšanai, centrs, nodrošinot šai pakalpojumu sniegšanai nepieciešamos apstākļus, izmantojot savas datubāzes, savas datorprogrammas vai izmantojot trešo personu vai to pakalpojumu sniedzēju palīdzību, kas pieder Lalib grupai, vai tai sabiedrību grupai, pie kuras pieder DuoDecad, un šī fakta dēļ noteikti paredzēja juridiskos un ekonomiskos riskus, pat tad, ja attiecīgās zinātības “īpašnieka” uzņēmumu grupai piederošie apakšuzņēmēji bija iesaistīti tās tehniskajā īstenošanā un “īpašniekam” bija ietekme uz zinātības izmantošanu. Rodoties arī jautājums, kā novērtēt, vai Lalib Portugālē bija nepieciešamās telpas, infrastruktūra un personāls.

21      Atsaucoties uz 2020. gada 18. jūnija sprieduma KrakVet Marek Batko (C-276/18, EU:C:2020:485) 51. punktu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tai ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt tāpēc, ka Ungārijas un Portugāles nodokļu iestādes ir nonākušas pie atšķirīgas nodokļu kvalifikācijas. Tā lūdz Tiesu precizēt, vai konstatētais par nodokļu parādu, ko vienlaikus ir veikusi Ungārijas nodokļu iestāde un Portugāles nodokļu iestāde, ir likumīgs, vai pamatlietā aplūkoto darījumu var likumīgi aplikt ar nodokli pirmā vai tomēr otrā minētā iestāde, un kādu nozīmi var piešķirt dažādiem attiecīgajiem kritērijiem.

22      Šādos apstākļos Fővárosi Törvényszék (Budapeštas galvaspilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Padomes Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka galalietotājiem tīmekļvietnē pieejami pakalpojumi netiek sniegti caur zinātības licences saņēmēju – uzņēmumu, kura darbības vieta ir [Eiropas] Savienības dalībvalstī (pamatlietas gadījumā Portugālē), un tādējādi šis uzņēmums nevar būt tāda pakalpojuma saņēmējs, ko kā zinātības tehniskā atbalsta pakalpojumu sniedz citā dalībvalstī (pamatlietas gadījumā Ungārijā) reģistrēts nodokļa maksātājs kā apakšuzņēmējs, bet gan nodokļa maksātājs sniedz šo pakalpojumu zinātības licences izsniedzējam, kas veic darbību šajā dalībvalstī, apstākļos, kuros licences saņēmējs:

a)      bija nomājis birojus pirmajā dalībvalstī, tam bija IT un biroja infrastruktūra, savs personāls un plaša pieredze elektroniskās komercijas jomā, un tam bija īpašnieks ar plašām starptautiskajām attiecībām un elektroniskās komercijas jomā kvalificēts pārvaldītājs;

b)      bija ieguvis zinātību, kas atspoguļoja tīmekļvietņu un to atjauninājumu darbības procesus, sniedza par tiem atzinumus, ieteica izmaiņas šajos procesos un tās apstiprināja;

c)      bija tādu pakalpojumu saņēmējs, ko nodokļu maksātājs sniedza, pamatojoties uz šo zinātību;

d)      pastāvīgi saņēma pārskatus par apakšuzņēmēju sniegtajiem pakalpojumiem (konkrētāk, par tīmekļvietņu datplūsmu un par no bankas konta veiktajiem maksājumiem),

e)      reģistrēja savā vārdā interneta domēnus, kas ļāva piekļūt tīmekļvietnēm, izmantojot internetu;

f)      bija norādīts kā pakalpojuma sniedzējs tīmekļvietnēs;

g)      pats veica darbības ar mērķi saglabāt tīmekļvietņu popularitāti;

h)      pats savā vārdā noslēdza ar sadarbības partneriem un apakšuzņēmējiem līgumus, kas ir nepieciešami pakalpojuma sniegšanai (konkrētāk, ar bankām, kas tīmekļvietnēs piedāvāja samaksu ar bankas kartēm, ar satura veidotājiem, kas nodrošina tīmekļvietnēs pieejamo saturu, un ar tīmekļa pārziņiem, kas reklamē saturu);

i)      tā rīcībā bija pilnīga sistēma, lai saņemtu ieņēmumus no attiecīgā pakalpojuma sniegšanas galalietotājiem, kā bankas konti, ekskluzīva un pilnīga šo kontu pārziņa, galalietotāju datubāze, kas ļāva tiem izsniegt rēķinus par pakalpojumu sniegšanu, un sava rēķinu datorprogramma;

j)      tīmekļvietnēs norādīja savu adresi pirmajā dalībvalstī kā fizisku klientu apkalpošanas dienestu, un

k)      ir uzņēmums, kas ir neatkarīgs gan no licences izsniedzēja, gan no Ungārijas apakšuzņēmējiem, kuri nodarbojas ar zinātībā aprakstītu noteiktu tehnisko procesu īstenošanu,

ņemot vērā arī to, ka: i) iepriekš minētos apstākļus apstiprināja attiecīgā pirmās dalībvalsts iestāde kā atbilstoša iestāde šo objektīvo un trešām personām pārbaudāmo apstākļu apstiprināšanai; ii) tas, ka šīs dalībvalsts uzņēmums nevarēja piekļūt samaksas pakalpojumu sniedzējam, kas nodrošinātu samaksas saņemšanu ar bankas karti tīmekļvietnē, bija objektīvs šķērslis pakalpojuma sniegšanai tīmekļvietnēs citā dalībvalstī, tādēļ šajā pašā dalībvalstī reģistrētais uzņēmums nekad nesniedza pakalpojumu, kas ir pieejams tīmekļvietnēs, ne pirms, ne pēc attiecīgā laika posma, un iii)  licences saņēmējs uzņēmums un ar to saistītie uzņēmumi guva pelņu no tīmekļvietnes darbības, kas kopumā ir lielāka par starpību, kāda veidojas pirmās un otrās dalībvalsts PVN likmes piemērošanas rezultātā?

2)      Vai Direktīvas [2006/112] 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka zinātības licences izsniedzējs – uzņēmums, kas veic darbību citā dalībvalstī, – sniedz galalietotājiem tīmekļvietnē pieejamus pakalpojumus un tādējādi ir nodokļa maksātājs kā apakšuzņēmēja zinātības tehniskā atbalsta pakalpojuma saņēmējs, un šis nodokļa maksātājs nesniedz šādu pakalpojumu pirmajā dalībvalstī darbību veicošajam licences saņēmējam apstākļos, kuros:

a)      licences izsniedzēja pašu resursi sastāvēja tikai no nomāta biroja un datora, ko izmantoja tā pārvaldītājs;

b)      tā vienīgie darbinieki bija pārvaldītājs un juridiskais padomnieks, kas strādāja nepilnu darba laiku dažas stundas nedēļā;

c)      tā vienīgais līgums bija līgums par zinātības attīstību;

d)      tas noteica, ka tam piederošos domēnu nosaukumus licences saņēmējs saskaņā ar savstarpēji noslēgto līgumu reģistrētu savā vārdā;

e)      tas nekad neparādījās kā attiecīgo pakalpojumu sniedzējs attiecībā uz trešām personām, konkrētāk, attiecībā uz galalietotājiem, bankām, kas tīmekļvietnēs piedāvāja samaksu ar bankas kartēm, tīmekļvietnēs pieejamā satura veidotājiem un tīmekļa pārziņiem, kuri reklamē saturu;

f)      tas nekad nav izsniedzis attaisnojošos dokumentus, kas attiecas uz tīmekļvietnēs pieejamiem pakalpojumiem, izņemot rēķinu, kas attiecas uz licences tiesībām, un

g)      tam nebija sistēmas (kā banku konti un cita infrastruktūra), kas ļautu saņemt ieņēmumus no tīmekļvietnēs sniegtā pakalpojuma, ņemot vērā arī to, ka saskaņā ar 2015. gada 17. decembra spriedumu WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) pats par sevi nav izšķiroši tas, ka licences izsniedzēja pārvaldītājs un vienīgais īpašnieks ir zinātības izgudrotājs, un turklāt šī pati persona ietekmē vai kontrolē šīs zinātības attīstību un izmantošanu un uz to balstīto pakalpojumu sniegšanu tādējādi, ka fiziskā persona, kas ir licences izsniedzēja pārvaldītājs un īpašnieks, ir arī to apakšuzņēmēju uzņēmumu, – un tādējādi prasītāja –, kuri sadarbojas pakalpojuma sniegšanā kā apakšuzņēmēji licences saņēmēja uzdevumā īstenojot tiem norādītās funkcijas, pārvaldītājs un/vai īpašnieks?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

23      Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants, ņemot vērā virkni šajos jautājumos minēto apstākļu, ir jāinterpretē tādējādi, ka šos izklaides pakalpojumus faktiski sniedz nevis tā sabiedrība, kurai ir zinātības licence, kas ļauj nodrošināt elektroniski sniegtus izklaides pakalpojumus, un tādējādi šo sabiedrību nevar uzskatīt par tehniskās palīdzības pakalpojumu saņēmēju attiecībā uz šo zinātību, ko sniedz citā dalībvalstī reģistrēts nodokļa maksātājs, bet ka patiesībā šo izklaides pakalpojumu faktiskais sniedzējs ir sabiedrība, kas izsniedz zinātības licenci un kas arī ir reģistrēta šajā citā dalībvalstī, un tādējādi tieši šī sabiedrība ir šo tehniskās palīdzības pakalpojumu saņēmēja.

24      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka ar minētajiem jautājumiem iesniedzējtiesa pēc 2015. gada 17. decembra sprieduma WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) vēlas noskaidrot, vai par īsto pamatlietā aplūkoto izklaides pakalpojumu sniedzēju ir jāuzskata tieši Lalib vai tomēr WML – lai gan zinātība, kas ļauj sniegt šos izklaides pakalpojumus, ir bijusi licences līguma priekšmets, kas noslēgts starp WML un Lalib.

25      Jāatgādina, ka lietā, kurā tika taisīts 2015. gada 17. decembra spriedums WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832), Tiesa, kurai tika jautāts par atsevišķu faktu atbilstību, lai novērtētu, vai tāds licences līgums kā starp WML un Lalib noslēgtais bija saistīts ar tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kuras mērķis bija gūt labumu no tā, ka Madeirā attiecīgajiem izklaides pakalpojumiem piemērojamā PVN likme bija zemāka nekā Ungārijā, Tiesa šī sprieduma 34. punktā norādīja, ka tieši iesniedzējtiesai šajā lietā būs jāizvērtē tai iesniegtie fakti un jāpārbauda, vai pamatlietā ir izpildīti ļaunprātīgo rīcību veidojošie elementi, un Tiesa, lemjot sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vajadzības gadījumā var sniegt precizējumus, lai norādītu valsts tiesai virzienu tās interpretācijā.

26      Minētā sprieduma 35. punktā Tiesa tostarp atgādināja, ka ļaunprātīgas rīcības aizlieguma princips, kas ir piemērojams PVN jomā, aizliedz pilnībā samākslotus darījumus, kam nav nekāda sakara ar saimniecisko īstenību un kas tiek radīti tikai ar mērķi iegūt nodokļu priekšrocību.

27      Šī paša sprieduma 43. punktā norādījusi, ka no tās rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Lalib bija no WML nošķirta sabiedrība, kas nebija ne filiāle, ne tās meitassabiedrība, ne arī tās aģentūra, un ka tā Portugālē samaksāja PVN, Tiesa nākamajā punktā minēja, ka šādos apstākļos, lai secinātu, ka aplūkojamā licences līguma pamatā ir ļaunprātīga rīcība, kuras mērķis ir saņemt zemāku PVN likmi Madeirā, būtu jākonstatē, ka šis līgums ir pilnībā samākslots darījums, ar kuru tiek simulēts fakts, ka attiecīgo pakalpojumu izmantošanu faktiski ir nodrošinājusi nevis Lalib Madeirā, bet WML Ungārijā.

28      2015. gada 17. decembra sprieduma lietā WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) 45. punktā Tiesa ir precizējusi – lai noteiktu, vai minētais līgums ir bijis šāds darījums, iesniedzējtiesai esot jāizanalizē visi tai iesniegtie faktu elementi, tostarp, vai Lalib saimnieciskās darbības vietas ierīkošana vai pastāvīgais uzņēmums Madeirā nebija īsts, vai arī, vai šai sabiedrībai, lai veiktu šo saimniecisko darbību, nebija atbilstošas struktūras telpu izpratnē, cilvēkresursu un tehnikas veidolā, vai arī, vai šī sabiedrība neveica šo saimniecisko darbību savā vārdā un uz sava rēķina, par to uzņemoties atbildību un riskus.

29      Šī sprieduma 46. punktā Tiesa arī norādīja, ka tas, ka WML vienīgais pārvaldītājs un akcionārs bija WML zinātības izgudrotājs, ka šai pašai personai bija ietekme vai kontrole pār šīs zinātības attīstību un izmantošanu un uz to balstīto pakalpojumu sniegšanu, ka šo pakalpojumu sniegšanai nepieciešamo finanšu darījumu pārvaldīšanu, personālu un tehniskos līdzekļus nodrošināja apakšuzņēmēji, tāpat kā iemesli, kuri varēja likt WML iznomāt šo aplūkojamo zinātību Lalib, nevis pašai to izmantot, nešķietot paši par sevi izšķiroši.

30      Turklāt 2015. gada 17. decembra sprieduma WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) 54. punktā Tiesa nosprieda, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja tiek konstatēta ļaunprātīga rīcība, kuras rezultātā pakalpojumu sniegšanas vieta ir noteikta citā dalībvalstī, nevis tajā, kas būtu šādi definēta ļaunprātīgas rīcības neesamības gadījumā, tas, ka PVN ir samaksāts šajā citā dalībvalstī atbilstoši tās tiesību aktiem, nav šķērslis šī nodokļa uzrēķinam dalībvalstī, kurā faktiski šie pakalpojumi tikuši sniegti.

31      Šī sprieduma 59. punktā Tiesa tomēr ir nosprieda, ka Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV 2010, L 268, 1. lpp.) ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts nodokļu administrācijai, kura pārbauda PVN iekasējamību par pakalpojumiem, par kuriem jau ir samaksāts PVN citās dalībvalstīs, ir jānosūta informācijas pieprasījums šo citu dalībvalstu nodokļu iestādēm, ja šāds pieprasījums ir lietderīgs vai pat nepieciešams, lai noteiktu, vai pievienotās vērtības nodoklis ir iekasējams pirmajā dalībvalstī.

32      Norādot, ka Ungārijas nodokļu iestāde un Portugāles nodokļu iestāde pēc 2015. gada 17. decembra sprieduma WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) un, neraugoties uz informāciju, ko otrā no šīm nodokļu iestādēm ir sniegusi pirmajai atbildē uz starptautiskās sadarbības pieprasījumu, ir atšķirīgi vērtējušas vienu un to pašu darījumu, kura rezultātā vienlaikus tiek iekasēts gan Ungārijā, gan Portugālē piemērojamais PVN maksājums, iesniedzējtiesa galvenokārt norāda, ka ir nepieciešama “papildu interpretācija”, un tādēļ tā uzskata, ka ir jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenokārt tāpēc, ka minētās nodokļu iestādes ir atšķirīgi kvalificējušas iestājušos faktus.

33      Tomēr ir jākonstatē, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ 2015. gada 17. decembra spriedumā WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) sniegtie precizējumi nebūtu pietiekami, lai noteiktu, kurš no WML vai Lalib ir jāuzskata par pamatlietā aplūkoto izklaides pakalpojumu sniedzēju. Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav analizēti nedz faktiskie apstākļi, kurus Ungārijas nodokļu iestāde ir ieguvusi no Portugāles nodokļu iestādes, nedz to faktisko apstākļu kopums, kas norādīti Sūdzību nodaļas 2020. gada 6. aprīļa lēmumā, kuru šai tiesai ir jāizskata, nedz vēl kāda cita tās rīcībā esoša informācija.

34      Tādējādi iesniedzējtiesa tikai norāda uz garu virkni apstākļu, bet nenorāda, kā tieši tie apgrūtina to Direktīvas 2006/112 normu interpretāciju, kuras tā min savos jautājumos, un tādējādi šķiet, ka šī tiesa patiesībā lūdz Tiesu nevis interpretēt šo direktīvu, bet gan pašai, ņemot vērā šos apstākļus, noteikt, ka par patieso pamatlietā aplūkoto izklaides pakalpojumu sniedzēju  ir jāuzskata WML, nevis Lalib, un no tā izrietētu, ka starp šīm sabiedrībām noslēgtais līgums būtu pilnīgi samākslots darījums.

35      Otrkārt, 2020. gada 18. jūnija sprieduma KrakVet Marek Batko (C-276/18, EU:C:2020:485) 51. punktā Tiesa, protams, ir nospriedusi – ja dalībvalsts tiesa konstatē, ka citā dalībvalstī pret vienu un to pašu darījumu ir atšķirīga attieksme no nodokļu aspekta, šai tiesai, kurā ir celta prasība, saistībā ar ko rodas jautājumi par Savienības tiesību normu interpretāciju, attiecībā uz kuriem ir vajadzīgs to lēmums, ir iespēja un pat pienākums atkarībā no tā, vai tās nolēmumi var vai nevar tikt pārsūdzēti tiesā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

36      Tomēr no šī sprieduma neizriet, ka, ja valsts tiesas konstatē, ka vienam un tam pašam darījumam citā dalībvalstī ir ticis piemērots atšķirīgs nodokļu režīms, tām ir tiesības vai pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevis Savienības tiesību interpretācijas nolūkā, bet gan, lai novērtētu faktus un piemērotu šīs tiesības pamatlietā.

37      LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus ir tikai valsts tiesas kompetencē. Tiesas kompetencē nav piemērot tiesību normas konkrētai situācijai, jo LESD 267. pants Tiesai piešķir pilnvaras lemt tikai par Līgumu un Savienības iestāžu pieņemto tiesību aktu interpretāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 21. jūnijs, Omni Metal Service, C-259/05, EU:C:2007:363, 17. punkts, kā arī spriedums, 2021. gada 6. oktobris, W.Ż.(Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana), C-487/19, EU:C:2021:798, 78. un 132. punkts).

38      Šajā ziņā Ieteikumu valsts tiesām par prejudiciālās tiesvedības ierosināšanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) 8. un 11. punktā ir atgādināts, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar būt par faktu jautājumiem, kas radušies pamatlietas ietvaros, un ka Tiesa pati šajā strīdā nepiemēro Savienības tiesības.

39      No tā izriet, ka šajā gadījumā Tiesas kompetencē nav atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.

40      Turklāt ir jākonstatē, ka šie jautājumi ir balstīti uz premisu, saskaņā ar kuru pamatlietā aplūkoto tehniskā atbalsta pakalpojumu saņēmējs, proti, Lalib, nevarētu tikt uzskatīts par šo pakalpojumu saņēmēju, ja attiecīgos izklaides pakalpojumus patiesībā sniedz nevis šī sabiedrība, bet gan WML, un tādējādi starp WML un Lalib noslēgtais licences līgums ir pilnīgi samākslots darījums, kas ir saistīts ar tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, un ka tas neizbēgami ietekmē DuoDecad un Lalib līgumiskās attiecības un līdz ar to arī abu minēto sabiedrību pienākumus un tiesības, kuras izriet no Direktīvas 2006/112. Kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 63. un 65. punktā, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai līgums starp DuoDecad un Lalib pats par sevi rada tiesību ļaunprātīgu izmantošanu PVN jomā, kas it īpaši varētu būt gadījumā, ja tiktu konstatēts, ka runa ir par pilnībā samākslotu darījumu, kuram nav nekāda sakara ar saimniecisko īstenību, kurā jo īpaši ir iesaistīti WML, Lalib un DuoDecad un kurš ir noslēgts vienīgi ar mērķi iegūt PVN priekšrocības.

41      Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas ir norādīts 2015. gada 17. decembra sprieduma WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832) 36. punktā – lai PVN jomā konstatētu ļaunprātīgas rīcības pastāvēšanu, nepieciešams, pirmkārt, lai, neraugoties uz atbilstošo Direktīvas 2006/112 normu un šīs direktīvas transponēšanas valsts tiesību aktu nosacījumu formālu piemērošanu, attiecīgo darījumu rezultātā tiktu iegūtas nodokļu priekšrocības, kuru piešķiršana būtu pretēja šīm normām, un, otrkārt, no objektīvo elementu kopuma izrietētu, ka attiecīgo darījumu galvenais mērķis ir nodokļu priekšrocības iegūšana.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Sniegt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem, kas uzdoti ar Fővárosi Törvényszék (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) 2020. gada 28. septembra lēmumu, nav Eiropas Savienības Tiesas kompetencē.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – ungāru.