Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2022. gada 13. oktobrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 273. pants – Pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu – LESD 325. panta 1. punkts – Pienākums cīnīties pret nelikumīgām darbībām, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses – Nodokļa maksātājas juridiskas personas PVN parādi – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta juridiskas personas vadītāja, kas nav nodokļa maksātājs, solidāra atbildība – Vadītāja ļaunticīgi veikta atsavināšana – Juridiskās personas mantas noplicināšana, kas izraisa maksātnespēju – PVN summas, kas juridiskajai personai jāmaksā paredzētajā termiņā, nemaksāšana – Nokavējuma procenti – Samērīgums

Lietā C-1/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Administrativen sad Veliko Tarnovo (Veliko Tarnovas Administratīvā tiesa, Bulgārija) iesniegusi ar 2020. gada 18. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 4. janvārī, tiesvedībā

MC

pret

Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Veliko Tarnovo pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite,

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: otrās palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal] (referente), kas pilda septītās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši J. Pasers [J. Passer] un N. Vāls [N. Wahl],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        MC personīgi,

–        Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Veliko Tarnovo pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite vārdā – B. Nikolov,

–        Spānijas valdības vārdā – M. J. Ruiz Sánchez, pārstāve,

–        Eiropas Komisijas vārdā – N. Nikolova un V. Uher, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 2. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Briselē 1995. gada 26. jūlijā parakstītās Konvencijas, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu, par Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzību (OV 1995, C 316, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “PIF konvencija”) 9. pantu, Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 273. pantu un samērīguma principu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp MC un Direktor na Direktsia “Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” Veliko Tarnovo pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite (Veliko Tarnovas direkcijas “Pārsūdzības un prakse nodokļu un sociālās nodrošināšanas jomā” direktors Valsts publisko ieņēmumu aģentūrā; turpmāk tekstā – “direktors”) par paziņojumu par nodokļa maksājuma apmēra precizēšanu, ar kuru MC ir padarīts par solidāri atbildīgu par noteiktiem komercsabiedrības, kuras vadītājs viņš bija, nodokļu parādiem, tostarp pievienotās vērtības nodokļa (PVN) parādiem.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 PIF konvencija

3        Saskaņā ar PIF konvencijas preambulu šīs konvencijas līgumslēdzējas puses, “vēloties nodrošināt savu krimināllikumu efektīvu ieguldījumu Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībā”, ir pārliecinātas, pirmkārt, ka “Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzība prasa krāpniecisk[u] darbīb[u], kas kaitē šīm interesēm, kriminālvajāšanu un tādēļ vajadzīga vienotas definīcijas pieņemšana”, un, otrkārt, “par vajadzību uzskatīt šādu darbību par sodāmu ar efektīviem, ar nodarījumu samērīgiem un no tālākiem noziegumiem atturošiem kriminālsodiem, neierobežojot iespēju attiecīgos gadījumos piemērot citus sodus, kā arī par vajadzību, vismaz smagu noziegumu gadījumos, uzskatīt šādu rīcību par sodāmu ar brīvības atņemšanu, kas var būt par cēloni izdošanai”.

4        PIF konvencijas 1. panta 1. punktā ir definēts jēdziens “krāpšana, kas ietekmē Eiropas Kopienu finansiālās intereses”. Saskaņā ar šīs konvencijas 1. panta 2. punktu katrai dalībvalstij ir jāveic nepieciešamie un piemērotie pasākumi, lai valsts krimināltiesībās transponētu minētās konvencijas 1. panta 1. punkta noteikumus tādējādi, ka tajos minētā rīcība tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu.

5        PIF konvencijas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka katra dalībvalsts veic pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka par šīs konvencijas 1. pantā minēto rīcību un līdzdalību minētās konvencijas 1. panta 1. punktā norādītajās darbībās, to uzkūdīšanu vai mēģinājumu piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus.

 PVN direktīva

6        PVN direktīvas 205. pants ir izteikts šādi:

“Šīs direktīvas 193. līdz 200. pantā un 202., 203. un 204. pantā minētajos gadījumos dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN nomaksu ir solidāri atbildīga kāda cita persona, nevis par PVN nomaksu atbildīgā persona.”

7        Šīs direktīvas 273. panta pirmā daļa ir formulēta šādi:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.”

 Bulgārijas tiesības

8        Danachno – osiguritelen protsesualen kodeks (Nodokļu un sociālās apdrošināšanas procesa kodekss; turpmāk tekstā – “DOPK”) 19. panta 2. punktā ir noteikts:

“Vadītājs vai vadības struktūras loceklis, kurš no juridiskas personas, kas ir parādniece 14. panta 1. vai 2. punkta izpratnē, mantas ļaunticīgi veic maksājumus natūrā vai naudā, kas ir slēpta peļņa vai dividenžu sadale, vai nodod par nodokļa samaksu atbildīgās personas mantu bez atlīdzības vai par cenām, kas ir ievērojami zemākas par tirgus cenām, un rezultātā notiek par nodokli atbildīgās personas mantas samazinājums un tas savukārt izraisa to, ka netiek samaksāti nodokļi vai sociālās apdrošināšanas iemaksas, šis vadītājs vai vadības struktūras loceklis ir atbildīgs par šiem parādiem līdz pat tā veikto maksājumu vai mantas samazinājuma apmēram.”

9        DOPK 20. pantā ir noteikts:

“Šā kodeksa 19. pantā paredzētajos gadījumos izpildes nodrošināšanas pasākumus un piespiedu izpildi vispirms vērš pret tā parādnieka mantu, par kura nodokļu vai sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu ir atbildīga trešā persona.”

10      DOPK 21. panta 3. punktā ir precizēts, ka trešo personu atbildība izbeidzas, kad ar galīgu aktu tiek atcelts parāds, kas ir tā pamatā.

11      Zakon za lihvite varhu danatsi, taksi i drugi podobni darzhavni vzemania (Likums par procentiem no nodokļiem un citiem līdzīgiem valsts prasījumiem; 1957. gada 12. novembra DV Nr. 91) pamatlietā piemērojamās redakcijas 1. pantā ir noteikts:

“Iekasējot nodokli, ienākumu atskaitījumu, iemaksu budžetā un citu līdzīgu valsts prasījumu, neatkarīgi no tā, vai tie tiek tieši atskaitīti, bet nav samaksāti brīvprātīgai iemaksai paredzētajos termiņos, piemēro likumiskos procentus.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

12      Laikā no 2011. gada 14. aprīļa līdz 2015. gada 30. aprīlim MC bija komercsabiedrības vadītājs.

13      2015. gadā pret šo sabiedrību tika sākta publisko prasījumu piespiedu piedziņas procedūra, tostarp attiecībā uz nesamaksātajām PVN summām, kā arī nokavējuma procentiem, kas bija jāmaksā par šīm summām.

14      Līdz 2018. gada 28. augustam šī procedūra bija ļāvusi atgūt tikai 287 935,35 Bulgārijas levas (BGN) (aptuveni 148 115 EUR). Atlikušie fiskālie parādi minētajai sabiedrībai bija 3 799 590,92 BGN (aptuveni 1 954 522 EUR).

15      Konstatējot, ka šie prasījumi būtu grūti atgūstami no šīs sabiedrības, par piedziņu atbildīgais ierēdnis vērsās Natsionalnata agentsia za prihodite (Valsts ieņēmumu aģentūra) teritoriāli kompetentajā direkcijā (turpmāk tekstā – “direkcija”), lai apstrīdētu MC personisko solidāro atbildību, piemērojot DOPK 19. panta 2. punktu.

16      Pēdējā minētajā procedūrā attiecībā uz MC tika veikta kontrole, kas ļāva konstatēt šādus faktus.

17      MC veica vadības izpildfunkcijas iepriekš minētajā komercsabiedrībā no 2011. gada 14. aprīļa līdz 2015. gada 30. aprīlim. Saskaņā ar MC sniegtajiem paskaidrojumiem atlīdzība, ko viņš saņēma šajā sakarā, bija noteikta ar šo sabiedrību noslēgtā vadības līgumā. Tomēr šo līgumu nevarēja iesniegt ne MC, ne minētā sabiedrība.

18      MC apgalvoja, ka kopš 2014. gada 1. marta viņa bruto atlīdzība mēnesī tika palielināta no 3000 BGN (aptuveni 1543 EUR) līdz 20 000 BGN (aptuveni 10 288 EUR). Šis palielinājums esot pamatots ar šīs pašas sabiedrības neto ieņēmumu un apgrozījuma pieaugumu pēc jaunu līgumu noslēgšanas.

19      Direkcija uzskatīja, ka summa, kas atbilst MC neto atlīdzības palielinājumam, proti, 15 300 BGN (aptuveni 7800 EUR) mēnesī, ir slēpta peļņas vai dividenžu sadale DOPK 19. panta 2. punkta izpratnē par 2014. gada septembri, oktobri, novembri un decembri un par 2015. gada janvāri un tā atbilst kopējai summai 76 500 BGN (aptuveni 39 352 EUR). Tā arī uzskatīja, ka MC ir rīkojies ļaunticīgi.

20      It īpaši direkcija konstatēja, ka 2014. gada 18. un 23. decembrī tika veikti trīs maksājumi uz MC laulātās bankas kontu par kopējo summu 53 164,08 BGN (aptuveni 27 348 EUR). Turklāt tiesas izmeklēšanā, kuras laikā bankas noslēpums tika atcelts, tika konstatēts, ka šie maksājumi tika veikti no tā advokāta “klientu konta”, kuram bija uzticēts pārstāvēt komercsabiedrību, kuras vadītājs bija MC.

21      Direkcija uzskatīja, ka šī kopējā summa 53 164,08 BGN, kas tika pārskaitīta uz MC laulātās kontu, parasto MC neto atalgojumu, kas tika aprēķināts triju mēnešu laikposmā, pārsniedza par 45 900 BGN (aptuveni 23 611 EUR).

22      Saskaņā ar DOPK 19. panta 2. punktu direkcija izdeva paziņojumu par nodokļa maksājuma apmēra precizēšanu, kurā tā atzina MC par solidāri atbildīgu par komercsabiedrības fiskālajiem parādiem 45 008,25 BGN (aptuveni 23 152 EUR). Pamatlietā aplūkotie fiskālie parādi aptvēra fizisko personu ienākuma nodokli, sociālās iemaksas un PVN, tostarp summu 12 837,50 BGN (aptuveni 6604 EUR), kas ir procenti no PVN par 2014. gada decembri.

23      MC par šo paziņojumu par nodokļa maksājuma apmēra precizēšanu iesniedza administratīvu sūdzību direktoram, bet tas viņa prasību noraidīja.

24      Tāpēc MC cēla prasību iesniedzējtiesā, apgalvojot, ka neesot izpildīti DOPK 19. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi.

25      Iesniedzējtiesā direktors norādīja, pirmkārt, ka MC bija pilnvarojums attiecībā uz viņa sievas kontu un, otrkārt, ka viņš bija uzdevis šīs sabiedrības galvenajam grāmatvedim veikt pārskaitījumus.

26      Iesniedzējtiesa uzskata, ka šie nosacījumi ir izpildīti un tātad uz MC rīcību attiecas šajā tiesību normā paredzētais solidāras atbildības mehānisms. Šīs tiesas ieskatā ir pierādīts, ka MC trešai personai ir devis norādījumus summu, kas pieder sabiedrībai, kuras vadītājs viņš bija, pārskaitīt ar viņu saistītai fiziskai personai vai katrā ziņā – ka viņš zināja par šo pārskaitījumu un tātad ir rīkojies ļaunticīgi DOPK 19. panta 2. punkta izpratnē. Šī tiesa turklāt precizē, ka tieši šīs sabiedrības aktīvu samazinājuma dēļ līdz summai, kas minēta paziņojumā par nodokļa maksājuma apmēra precizēšanu, netika samaksāti līdz 2014. gada decembrim noteiktie nokavējuma procenti par PVN.

27      Attiecībā uz DOPK 19. panta 2. punktā paredzēto solidārās atbildības mehānismu iesniedzējtiesa ir sniegusi šādus precizējumus.

28      Pirmkārt, šajā tiesību normā paredzētā solidārā atbildība attiecoties vienīgi uz personu, kas ir tāda nodokļu maksātāja vadītāja vai vadības struktūras locekle, kuram ir juridiskas personas statuss.

29      Otrkārt, iesniedzējtiesa precizē, ka šai personai ir jābūt ļaunticīgi veikušai maksājumus no juridiskas personas mantas, kurus var kvalificēt kā slēptu peļņas vai dividenžu sadali, vai arī ir jābūt nodevušai šo mantu bez maksas vai par cenu, kas ir ievērojami zemāka par tirgus cenu. Savukārt šis mehānisms neesot saistīts ar krāpšanu vai ļaunprātīgu rīcību, ko veic pati juridiskā persona.

30      Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka ļaunticīgi veikto darbību sekām ir jābūt tādām, ka juridiskā persona nevar samaksāt nodokļus (tostarp PVN) vai obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Citiem vārdiem, lai izmantotu šo mehānismu, būtu nepieciešama cēloņsakarība, no vienas puses, starp ļaunticīgi veiktām darbībām un, no otras puses, neiespējamību atgūt fiskālos parādus no šīs juridiskās personas.

31      Ceturtkārt, DOPK 19. panta 2. punktā paredzētais atbildības par citas personas parādu mehānisms neattiecoties uz visiem juridiskās personas fiskālajiem parādiem, bet tas attiecoties tikai uz šīs juridiskās personas mantas vērtības samazinājumu saistībā ar darbībām, kas veiktas ļaunticīgi.

32      Piektkārt, noteiktā atbildība esot pakārtota, jo piespiedu izpildes pasākumi prioritāri būtu jāvērš pret juridiskas personas mantu saskaņā ar DOPK 20. pantu. Turklāt saskaņā ar DOPK 21. panta 3. punktu šī atbildība beidzoties, ja attiecīgie fiskālie parādi tiek dzēsti.

33      Iesniedzējtiesai ir šaubas par šāda solidāras atbildības mehānisma saderību ar Savienības tiesībām.

34      Pirmkārt, tā šaubās, vai PVN direktīva, un it īpaši tās 273. pants, ļauj dalībvalstij noteikt solidāru atbildību par PVN parādu personai, kas nav PVN maksātāja, ņemot vērā, ka šāds mehānisms veicina Savienības finanšu interešu aizsardzību.

35      Otrkārt, ja Tiesa atbildētu apstiprinoši, šī tiesa jautā par iespēju šādā mehānismā iekļaut PVN novēlotas samaksas gadījumā maksājamos procentus, it īpaši, ņemot vērā samērīguma principu. Šajā ziņā tā atsaucas uz pretrunīgu valsts judikatūru attiecībā uz DOPK 19. panta 2. punktu.

36      Treškārt, ja Tiesa arī atbildētu apstiprinoši, iesniedzējtiesa šaubās, vai nodokļa novēlotas samaksas gadījumā maksājamo procentu iekļaušana vēl joprojām ir pamatota, it īpaši, ņemot vērā samērīguma principu, ja nesamaksāšana paredzētajā termiņā ir saistīta nevis ar personas, kas padarīta solidāri atbildīga, ļaunticīgu rīcību, bet gan trešās personas rīcību vai objektīvu apstākļu iestāšanos.

37      Šādos apstākļos Administrativen sad Veliko Tarnovo (Veliko Tarnovas Administratīvā tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [PIF konvencijas] 9. pants kopsakarā ar [PVN direktīvas] 273. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas saskaņotajā PVN jomā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā DOPK 19. panta 2. punktā paredzētais, kura piemērošanas rezultātā a posteriori iestājas tādas fiziskas personas solidāra atbildība, kas gan nav nodokļa maksātāja un nav parādā PVN, taču kuras ļaunticīgas rīcības dēļ juridiska persona, kas ir nodokļa maksātāja un nodokļa parādniece, nav samaksājusi attiecīgo PVN?

2)      Vai šo tiesību normu interpretācijai un samērīguma principa piemērošanai nav pretrunā tas, ka DOPK 19. panta 2. punktā paredzētais valsts tiesiskais regulējums tiek piemērots arī attiecībā uz procentiem par PVN, kuru nodokļa maksātājs nav samaksājis laikus?

3)      Vai situācijā, kad iemesls PVN samaksas kavējumam, kura rezultātā par PVN parādu tiek aprēķināti procenti, ir nevis minētās fiziskas personas, kas nav nodokļa maksātāja, rīcība, bet citas personas rīcība vai objektīvu apstākļu iestāšanās, DOPK 19. panta 2. punktā paredzētais valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā samērīguma principam?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada apsvērumi

38      Direktors ir apstrīdējis lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību kopumā, apstrīdot uzdotajos jautājumos minēto Savienības tiesību normu piemērojamību pamatlietas apstākļos.

39      Direktors tostarp ir norādījis, ka PVN direktīvu nav paredzēts piemērot tādam solidārās atbildības mehānismam, kas attiecas uz visām nodokļu un sociālo iemaksu kategorijām un kas ir paredzēts DOPK 19. panta 2. punktā.

40      Šajā ziņā jāuzsver – apstāklis, ka atbilstošais valsts tiesiskais regulējums nav ticis pieņemts, lai transponētu PVN direktīvu, nevar likt apšaubīt šīs direktīvas piemērojamību, jo šī tiesiskā regulējuma piemērošanas mērķis ir nodrošināt minētās direktīvas normu ievērošanu un tās mērķis tostarp ir īstenot dalībvalstīm saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu uzlikto pienākumu efektīvi cīnīties pret rīcību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C-617/10, EU:C:2013:105, 28. punkts).

41      Pēc tam, kad tas ir precizēts, jāidentificē Savienības tiesību normas, kas ir piemērojamas tādās situācijās kā pamatlietā.

42      Pirmām kārtām, runājot par PIF konvencijas 9. pantu, jāatgādina, ka šī konvencija tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2017/1371 (2017. gada 5. jūlijs) par krāpšanas apkarošanu, kas apdraud Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (OV 2017, L 198, 29. lpp.). Tomēr, tā kā šī direktīva stājās spēkā tikai 2017. gada 17. augustā un pamatlietas fakti norisinājās 2014. un 2015. gadā, pamatlietā var piemērot tikai PIF konvenciju.

43      Jānorāda, ka PIF konvencijā dalībvalstīm ir noteikti pienākumi krimināltiesību jomā. Proti, it īpaši no šīs konvencijas preambulas, kā arī no tās 1. un 2. panta izriet, ka ar to dalībvalstīm ir uzlikts pienākums, pirmkārt, par noziedzīgu nodarījumu uzskatīt rīcību, ko veido “krāpšana, kas ietekmē Eiropas Kopienu finansiālās intereses”, un, otrkārt, nodrošināt, ka par šo rīcību piemēro efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus.

44      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka atbilstoši tādam mehānismam, kāds paredzēts DOPK 19. panta 2. punktā, pirmkārt, par noziedzīgu nodarījumu netiek uzskatīta rīcība, kas var radīt solidāru atbildību par juridiskas personas PVN parādiem, un, otrkārt, šajā ziņā netiek paredzēts nekāds kriminālsods.

45      Tātad, kā to pamatoti apgalvojis direktors un Eiropas Komisija, PIF konvencija nav piemērojama tādam solidāras atbildības mehānismam, kāds paredzēts DOPK 19. panta 2. punktā.

46      Otrām kārtām, direktors pakārtoti ir norādījis, ka uz atbildības mehānismu, kas ieviests ar DOPK 19. panta 2. punktu, attiecas PVN direktīvas 205. pants, saskaņā ar kuru dalībvalstis noteiktos gadījumos var paredzēt, ka par PVN samaksu ir solidāri atbildīga cita persona, kas nav nodokļa maksātājs.

47      Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar PVN direktīvas 205. pantu šīs direktīvas 193.–200. un 202.–204. pantā minētajos gadījumos dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN samaksu ir solidāri atbildīga cita persona, kas nav nodokļa maksātājs.

48      PVN direktīvas 193.–200. un 202.–204. pantā ir noteiktas personas, kurām jāmaksā PVN atbilstoši šīs direktīvas XI sadaļas 1. nodaļas 1. iedaļas “Personas, kas atbildīgas par PVN nomaksu nodokļu iestādēm” priekšmetam. Lai gan minētās direktīvas 193. pantā kā pamatnoteikumā ir paredzēts, ka PVN maksā nodokļa maksātājs, kurš veic preču piegādi vai sniedz pakalpojumus, par ko jāmaksā nodoklis, šī panta formulējumā ir precizēts, ka citas personas var maksāt šo nodokli vai tām tas ir jādara šīs pašas direktīvas 194.–199.b un 202. pantā paredzētajos gadījumos (spriedums, 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 27. punkts).

49      No konteksta, ko veido PVN direktīvas 193.–205. pants, izriet, ka šīs direktīvas 205. pants iekļaujas to tiesību normu kopumā, kuru mērķis ir noteikt PVN maksātāju atkarībā no dažādām situācijām. Tādējādi šo tiesību normu mērķis ir nodrošināt Valsts kasei efektīvu PVN iekasēšanu no personas, kas ir vispiemērotākā attiecībā uz paredzēto situāciju, it īpaši, ja līgumslēdzējas puses neatrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī vai ja ar PVN apliekamais darījums attiecas uz darījumiem, kuru īpašais raksturs prasa identificēt citu personu, nevis to, kas minēta šīs direktīvas 193. pantā (spriedums, 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 28. punkts).

50      Tādējādi PVN direktīvas 205. pants principā ļauj dalībvalstīm, lai efektīvi iekasētu PVN, veikt pasākumus, saskaņā ar kuriem par minētā nodokļa samaksu solidāri ir atbildīga persona, kas nav tā persona, kurai parasti ir jāmaksā minētais nodoklis saskaņā ar šīs direktīvas 193.–200. un 202.–204. pantu (spriedums, 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 29. punkts).

51      Šajā gadījumā, kā pamatoti norādījusi Spānijas valdība un Komisija, tomēr ir jākonstatē, ka tāda solidāras atbildības mehānisma kā pamatlietā mērķis nav noteikt personu, kurai jāmaksā nodoklis par konkrētu ar nodokli apliekamu darījumu PVN direktīvas 205. panta izpratnē.

52      Pirmkārt, persona, kas ir izraudzīta, piemērojot šo mehānismu, kļūst nevis par PVN parādnieku par konkrētu ar nodokli apliekamu darījumu, bet gan solidāri atbildīga par visiem juridiskās personas PVN parādiem vai daļu no tiem, un tas tā ir neatkarīgi no attiecīgajiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem.

53      Otrkārt, minētā mehānisma piemērošanas joma neattiecas uz visu PVN, kas nav samaksāts par konkrētu ar nodokli apliekamu darījumu, bet gan attiecas tikai uz mantas samazinājumu, kas juridiskajai personai radies ļaunticīgu darbību dēļ, kuras veikusi par solidāri atbildīgu ieceltā persona.

54      Šāds mehānisms it īpaši ir jānošķir no mehānismiem, kas minēti lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās, kurās taisīti šādi spriedumi: 2006. gada 11. maija spriedums Federation of Technological Industries u.c. (C-384/04, EU:C:2006:309), 2011. gada 21. decembra spriedums Vlaamse Oliemaatschappij (C-499/10, EU:C:2011:871) un 2021. gada 20. maija spriedums ALTI (C-4/20, EU:C:2021:397). Atšķirībā no pamatlietā aplūkotā mehānisma šajos mehānismos persona tika atzīta par solidāri atbildīgu par visu PVN, kas jāmaksā par noteiktu ar nodokli apliekamu darījumu atbilstoši PVN direktīvas 205. pantam.

55      No iepriekš minētā izriet, ka PVN direktīvas 205. pants pamatlietas apstākļos nav piemērojams.

56      Trešām kārtām, attiecībā uz PVN direktīvas 273. pantu jāatgādina – tajā ir noteikts, ka dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par nepieciešamiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu.

57      Šajā ziņā LESD 325. panta 1. punktā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums apkarot krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, ar efektīviem un atturošiem pasākumiem (spriedumi, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c., C-612/15, EU:C:2018:392, 50. punkts, un 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C-213/19, EU:C:2022:167, 209. punkts).

58      Saskaņā ar Padomes Lēmumu 2014/335/ES, Euratom (2014. gada 26. maijs) par Eiropas Savienības pašu resursu sistēmu (OV 2014, L 168, 105. lpp.) Savienības pašu resursos tostarp ietilpst ieņēmumi, kas rodas, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN bāzei, kura noteikta saskaņā ar Savienības tiesību normām. Tātad pastāv tieša saikne starp ieņēmumiem no PVN, ievērojot piemērojamās Savienības tiesības, un atbilstošo PVN resursu nodošanu Savienības budžetam, jo jebkādi trūkumi PVN ieņēmumu gūšanā, iespējams, izraisa minēto resursu samazinājumu (spriedumi, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B., C-42/17, EU:C:2017:936, 31. punkts, kā arī 2019. gada 17. janvāris, Dzivev u.c., C-310/16, EU:C:2019:30, 26. punkts).

59      Lai nodrošinātu Savienības finanšu interešu aizsardzību, dalībvalstīm tostarp ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai garantētu efektīvu un pilnīgu pašu resursu, kas ir ieņēmumi, kurus gūst, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, iekasēšanu (spriedums, 2021. gada 21. decembris, Euro Box Promotion u.c., C-357/19, C-379/19, C-547/19, C-811/19 un C-840/19, EU:C:2021:1034, 182. punkts).

60      Tādējādi it īpaši no PVN direktīvas 2. un 273. panta, skatot tos kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 325. panta 1. punktu, izriet, ka dalībvalstīm ir pienākums veikt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā to attiecīgajā teritorijā un cīnītos pret krāpšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 19. oktobris, Paper Consult, C-101/16, EU:C:2017:775, 47. punkts; 2018. gada 20. marts, Menci, C-524/15, EU:C:2018:197, 18. punkts, un 2018. gada 17. maijs, Vámos, C-566/16, EU:C:2018:321, 37. punkts).

61      Šajā gadījumā tāds solidāras atbildības mehānisms, kāds ir ieviests ar DOPK 19. panta 2. punktu, sniedz ieguldījumu tādu PVN summu piedziņā, kuras juridiska persona, kas ir nodokļa maksātāja, nav samaksājusi PVN direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos. Šāds mehānisms palīdz nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu un/vai novērst krāpšanu PVN direktīvas 273. panta izpratnē saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktā noteikto pienākumu.

62      Šo konstatējumu nevar atspēkot apstāklis, ka personas, kas ir atzītas par solidāri atbildīgām atbilstoši pamatlietā aplūkotajam mehānismam, proti, juridiskās personas vadītājs vai vadības struktūras loceklis, pašas šajā statusā nav PVN maksātājas.

63      Šajā ziņā – vispirms – ne no viena PVN direktīvas 273. panta formulējuma elementa neizriet, ka dalībvalstu saskaņā ar šo tiesību normu noteiktie pienākumi varētu attiekties vienīgi uz personām, kas ir PVN maksātājas.

64      Turpinājumā, runājot par šīs tiesību normas kontekstu, jānorāda, ka tā ietilpst PVN direktīvas XI sadaļā, kuras nosaukums skaidri attiecas uz “nodokļa maksātāju un to dažu personu, kas nav nodokļa maksātājas, pienākumiem”.

65      Visbeidzot, runājot par PVN direktīvas 273. panta mērķiem, dalībvalstu pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apmērā un cīnītos pret krāpšanu, kas ir atgādināts šī sprieduma 60. punktā, noteiktos apstākļos var prasīt, lai dalībvalsts sodītu personas, kas nav nodokļa maksātājas un kas piedalās lēmumu pieņemšanā juridiskās personas, kura ir nodokļa maksātāja, ietvaros, pretējā gadījumā tiktu apdraudēta šādu pasākumu efektivitāte.

66      No iepriekš minētā izriet, ka tāds solidāras atbildības mehānisms kā pamatlietā aplūkotais ietilpst PVN direktīvas 273. panta, to interpretējot LESD 325. panta 1. punkta gaismā, piemērošanas jomā.

67      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir jāsaprot tādējādi, ka ar tiem tiek lūgts interpretēt PVN direktīvas 273. pantu un samērīguma principu.

 Par pirmo jautājumu

68      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 273. pants un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts solidāras atbildības par juridiskās personas PVN parādiem mehānisms šādos apstākļos:

–        par solidāri atbildīgu atzīta persona vada juridisko personu vai ir tās vadības struktūras locekle;

–        par solidāri atbildīgu atzīta persona ļaunticīgi ir veikusi maksājumus no juridiskās personas mantas, kurus var kvalificēt kā slēptu peļņas vai dividenžu sadali, vai ir nodevusi īpašumtiesības uz šo mantu bez maksas vai par cenu, kas ir ievērojami zemāka par tirgus cenu;

–        ļaunticīgi veikto darbību dēļ juridiskā persona nespēj samaksāt visu vai daļu no PVN, kas tai jāmaksā;

–        solidārā atbildība attiecas tikai uz summu, par kādu juridiskās personas manta ir samazināta ar ļaunticīgi veiktām darbībām; un

–        šī solidārā atbildība iestājas tikai pakārtoti, ja izrādās neiespējami piedzīt maksājamās PVN summas no juridiskās personas.

69      Tiesai jau ir bijusi iespēja konkretizēt, ka ārpus PVN direktīvas 273. panta normās noteiktajām robežām šajās normās nav precizēti nedz nosacījumi, nedz pienākumi, ko dalībvalstis var paredzēt, un ka šīs tiesību normas tādējādi piešķir dalībvalstīm rīcības brīvību saistībā ar līdzekļiem, ar kādiem ir paredzēts nodrošināt PVN, kas jāmaksā tās teritorijā, iekasēšanu pilnā apmērā un cīnīties pret krāpšanu (skat. it īpaši spriedumus, 2018. gada 17. maijs, Vámos, C-566/16, EU:C:2018:321, 38. punkts, un 2018. gada 21. novembris, Fontana, C-648/16, EU:C:2018:932, 35. punkts).

70      Šajā gadījumā jānorāda, ka tāds solidāras atbildības mehānisms kā pamatlietā aplūkotais veicina tādu PVN summu piedziņu, kuras juridiska persona, kas ir nodokļa maksātāja, nav samaksājusi PVN direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos, tādējādi tas palīdz nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu un/vai novērst krāpšanu PVN direktīvas 273. panta pirmās daļas izpratnē. Tātad šāds mehānisms principā ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, īstenojot PVN direktīvas 273. pantu.

71      Jāpiebilst, ka šāds mehānisms palīdz ievērot šī sprieduma 60. punktā atgādināto pienākumu katrai dalībvalstij veikt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN, kas jāmaksā tās teritorijā, iekasēšanu pilnā apjomā tās teritorijā un cīnītos pret krāpšanu, it īpaši saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu.

72      Tomēr dalībvalstīm sava kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus, un tātad arī samērīguma principu (skat. it īpaši spriedumus, 2018. gada 21. novembris, Fontana, C-648/16, EU:C:2018:932, 35. punkts, un 2021. gada 15. aprīlis, Grupa Warzywna, C-935/19, EU:C:2021:287, 26. punkts).

73      Attiecībā uz samērīguma principu Tiesa jau ir atzinusi, ka dalībvalstīm ir jāizmanto līdzekļi, kas, ļaujot efektīvi sasniegt valsts tiesībās paredzēto mērķi, vismazāk apdraud attiecīgajos Savienības tiesību aktos paredzētos mērķus un principus. Tādējādi, kaut arī par pamatotu tiek atzīts, ka dalībvalstu pieņemtie pasākumi tiek virzīti uz iespējami efektīvāku Valsts kases tiesību aizsargāšanu, tomēr tie nevar pārsniegt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (spriedumi, 2011. gada 21. decembris, Vlaamse Oliemaatschappij, C-499/10, EU:C:2011:871, 21. un 22. punkts, kā arī 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 33. punkts).

74      Šajā ziņā Tiesa jau ir lēmusi, ka valsts tiesību akti, kas de facto rada solidāras atbildības sistēmu neatkarīgi no vainas, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai īstenotu Valsts kases tiesību aizsardzību. Tas, ka atbildība par PVN maksāšanu tiek noteikta personai, kurai nav jāmaksā šis nodoklis, un viņa no šīs atbildības nevar izvairīties, sniedzot pierādījumus par to, ka viņai nav pilnīgi nekādas saistības ar attiecīgā nodokļu maksātāja rīcību, tādējādi ir jāuzskata par neatbilstošu samērīguma principam. Tātad acīmredzami nesamērīgi ir beznosacījumu kārtībā paredzēt konkrētajai personai pienākumu maksāt nodokļu ieņēmuma zaudējumus, ko radījušas trešās personas nodokļu maksātāja darbības, uz kurām tai nav bijis nekādas ietekmes (spriedums, 2011. gada 21. decembris, Vlaamse Oliemaatschappij, C-499/10, EU:C:2011:871, 24. punkts).

75      Šādos apstākļos dalībvalstu tiesības noteikt solidāru parādnieku, kas nav nodokļa maksātājs, lai nodrošinātu nodokļa efektīvu iekasēšanu, ir jāpamato ar faktiskām un/vai juridiskām attiecībām, kas pastāv starp abām iesaistītajām personām, ņemot vērā tiesiskās drošības un samērīguma principus. It īpaši dalībvalstīm ir jāprecizē īpašie apstākļi, kādos tāda persona kā ar nodokli apliekamā darījuma saņēmējs ir jāuzskata par solidāri atbildīgu par tās līgumpartnera maksājamā nodokļa samaksu, ja šī persona to ir samaksājusi, samaksājot darījuma cenu (spriedums, 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 34. punkts).

76      Tiesa ir arī nospriedusi – apstākļi, ka persona, kas nav nodokļu maksātāja, ir rīkojusies labticīgi, ievērojot visu saprātīga komersanta rūpību, ir veikusi visus tai iespējamos atbilstošos pasākumus un tās dalība ļaunprātīgā izmantošanā vai krāpšanā ir izslēgta, ir apstākļi, kas jāņem vērā, nosakot iespēju uzlikt šai personai pienākumu solidāri maksāt maksājamo PVN (spriedumi, 2011. gada 21. decembris, Vlaamse Oliemaatschappij, C-499/10, EU:C:2011:871, 26. punkts, un 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 37. punkts).

77      Šajā gadījumā jākonstatē, ka tāds solidāras atbildības mehānisms kā pamatlietā aplūkotais nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pareizu PVN iekasēšanu un novērstu krāpšanu.

78      Precīzāk, ņemot vērā tā īpašības, šādu mehānismu nevar pielīdzināt solidāras atbildības neatkarīgi no vainas sistēmai iepriekš minētās judikatūras izpratnē, kas nebūtu saderīga ar samērīguma principu.

79      Pirmkārt, par solidāri atbildīgu izraudzītajai personai ir jābūt juridiskas personas, kas atbildīga par nesamaksāto PVN parādu, vadītājai vai vadības struktūras loceklei, un tādējādi tā jāuzskata par tādu, kas piedalās lēmumu pieņemšanā šajā juridiskajā personā.

80      Otrkārt, par solidāri atbildīgu izraudzītajai personai ir jābūt ļaunticīgi veikušai maksājumus no juridiskas personas mantas, kurus var kvalificēt kā slēptu peļņas vai dividenžu sadali, vai arī tai ir jānodod viss vai daļa no šīs mantas bez maksas vai par cenu, kas ir ievērojami zemāka par tirgus cenu.

81      Treškārt, ir jāpastāv cēloņsakarībai starp darbībām, ko ļaunticīgi veikusi par solidāri atbildīgu atzīta persona, un neiespējamību juridiskajai personai samaksāt PVN, kas tai ir jāmaksā.

82      Ceturtkārt, solidārā atbildība attiecas tikai uz mantas samazinājumu, kas juridiskajai personai nodarīts ļaunticīgi veiktas rīcības dēļ.

83      Visbeidzot, piektkārt, šī atbildība iestājas tikai pakārtoti, ja izrādās neiespējami piedzīt maksājamās PVN summas no juridiskās personas.

84      Ņemot vērā iepriekš atgādināto judikatūru, jākonstatē, ka šāda mehānisma ieviešana nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai pareizi iekasētu nodokli un novērstu krāpšanu.

85      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 273. pants un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts solidāras atbildības par juridiskās personas PVN parādiem mehānisms šādos apstākļos:

–        par solidāri atbildīgu atzīta persona vada juridisko personu vai ir tās vadības struktūras locekle;

–        par solidāri atbildīgu atzīta persona ļaunticīgi ir veikusi maksājumus no juridiskās personas mantas, kurus var kvalificēt kā slēptu peļņas vai dividenžu sadali, vai ir nodevusi īpašumtiesības uz šo mantu bez maksas vai par cenu, kas ir ievērojami zemāka par tirgus cenu;

–        ļaunticīgi veikto darbību dēļ juridiskā persona nespēj samaksāt visu vai daļu no PVN, kas tai jāmaksā;

–        solidārā atbildība attiecas tikai uz summu, par kādu juridiskās personas manta ir samazināta ar ļaunticīgi veiktām darbībām; un

–        šī solidārā atbildība iestājas tikai pakārtoti, ja izrādās neiespējami piedzīt maksājamās PVN summas no juridiskās personas.

 Par otro jautājumu

86      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 273. pants un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts pirmajā jautājumā aprakstītais solidāras atbildības mehānisms, kas attiecas uz nokavējuma procentiem, kuri juridiskai personai jāmaksā tāpēc, ka PVN nav samaksāts šīs direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos.

87      Šajā ziņā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm izriet, ka pirmajā jautājumā minētais solidāras atbildības mehānisms pats par sevi attiecas tikai uz mantas samazinājumu, kas juridiskai personai nodarīts ļaunticīgi veiktu darbību dēļ. Tomēr valsts tiesiskajā regulējumā turklāt ir paredzēts, ka to nodokļu piedziņai, kuri nav samaksāti paredzētajā termiņā, kā norādīts šī sprieduma 11. punktā, tiek “pievienoti procenti”, un iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai šo regulējumu var īstenot papildus attiecīgajam solidāras atbildības mehānismam.

88      Vispirms jāuzsver, ka nokavējuma procentu iekasēšana tad, ja PVN netiek samaksāts PVN direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos, veicina pareizu šī nodokļa iekasēšanu saskaņā ar šīs direktīvas 273. pantu.

89      Proti, nokavējuma procentu iekasēšana ļauj Valsts kasei nodarītos zaudējumus kompensēt ar to, ka PVN summas, kas ir novēloti samaksātas, nav pieejamas laikposmā no dienas, kad šīs summas ir maksājamas, līdz dienai, kad tās faktiski tiek samaksātas (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 25. un 26. punkts, kā arī 2018. gada 28. februāris, Nidera, C-387/16, EU:C:2018:121, 25. punkts).

90      Turpinājumā – nokavējuma procentu iekasēšana mudina attiecīgās personas maksāt PVN obligātajos termiņos, kas noteikti PVN direktīvas normās, vai pēc iespējas ātrāk pēc šo termiņu beigām.

91      Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka nokavējuma procentu samaksa var būt atbilstoša sankcija gadījumā, ja PVN nav samaksāts noteiktajos termiņos, ja vien tā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt pareizu PVN iekasēšanu un novērst krāpšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 12. jūlijs, EMS-Bulgaria Transport, C-284/11, EU:C:2012:458, 75. punkts, un 2014. gada 17. jūlijs, Equoland, C-272/13, EU:C:2014:2091, 46. punkts).

92      Līdz ar to nokavējuma procentu iekasēšana veicina cīņu pret deklarētā PVN nemaksāšanu noteiktajos termiņos atbilstoši dalībvalstīm – it īpaši saskaņā ar PVN direktīvas 273. pantu un LESD 325. panta 1. punktu – noteiktajam pienākumam veikt visus atbilstošos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā to attiecīgajās teritorijās un cīnītos pret krāpšanu.

93      Visbeidzot, ņemot vērā šī sprieduma 77.–84. punktā izklāstītos iemeslus, nokavējuma procentu iekļaušana tādā solidārās atbildības mehānismā kā pamatlietā aplūkotais atbilst samērīguma principam, jo šie procenti ir saistīti ar to, ka juridiskā persona, kurai jāmaksā šis nodoklis, nav samaksājusi PVN obligātajos PVN direktīvas normās noteiktajos termiņos tādu darbību dēļ, kuras par solidāri atbildīgu atzīta persona ir veikusi ļaunticīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 20. maijs, ALTI, C-4/20, EU:C:2021:397, 43. un 44. punkts).

94      Kā būtībā atgādināts šī sprieduma 74. punktā, samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka cita persona, kas nav PVN maksātājs, tiek atzīta par atbildīgu par nodokļu ieņēmumu zaudējumiem, ko radījušas trešās personas darbības, kuras tā nekādi nevar ietekmēt.

95      Tāpēc nokavējuma procentu iekļaušana solidārās atbildības mehānismā, kāds ir noteikts DOPK 19. panta 2. punktā, var tikt uzskatīta par saderīgu ar samērīguma principu tikai tiktāl, cik šie procenti ir saistīti ar PVN nesamaksāšanu PVN direktīvas normās paredzētajos obligātajos termiņos tādu darbību dēļ, kuras ļaunticīgi ir veikusi par solidāri atbildīgu atzīta persona.

96      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 273. pants un samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts pirmajā jautājumā aprakstītais solidāras atbildības mehānisms, kas attiecas uz nokavējuma procentiem, kuri jāmaksā juridiskai personai tāpēc, ka PVN nav samaksāts šīs direktīvas tiesību normās noteiktajos obligātajos termiņos tādu darbību dēļ, kuras ļaunticīgi ir veikusi par solidāri atbildīgu atzīta persona.

 Par trešo jautājumu

97      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai samērīguma princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts pirmajā jautājumā aprakstītais solidāras atbildības mehānisms, kas attiecas uz nokavējuma procentiem, kuri juridiskai personai jāmaksā tāpēc, ka PVN nav samaksāts PVN direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos, ja novēlotā samaksa ir veikta nevis par solidāri atbildīgu atzītas personas rīcības dēļ, bet gan citas personas rīcības vai objektīvu apstākļu dēļ.

98      Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktiskajos apstākļos, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 6. novembris, Trespa International, C-248/07, EU:C:2008:607, 33. punkts, un 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C-160/20, EU:C:2022:101, 82. punkts).

99      Šajā gadījumā DOPK 19. panta 2. punktā paredzētā solidārās atbildības mehānisma īstenošana, kā to aprakstījusi iesniedzējtiesa, prasa, lai juridiskās personas nespēju pilnībā vai daļēji samaksāt savus fiskālos parādus būtu izraisījušas par solidāri atbildīgu atzītas personas ļaunticīgi veiktas darbības. Tāpēc šī mehānisma izmantošana izslēdz iespēju, ka PVN nemaksāšana PVN direktīvas normās noteiktajos obligātajos termiņos ir notikusi citas personas rīcības vai objektīvu apstākļu rašanās dēļ.

100    Turklāt attiecībā uz pamatlietu iesniedzējtiesa nav norādījusi uz citas personas rīcību vai objektīvu apstākļu rašanos, kas būtu izraisījuši PVN nesamaksāšanu noteiktajā termiņā.

101    Tāpēc jākonstatē, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu šī sprieduma 98. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē un tātad trešais uzdotais jautājums ir nepieņemams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

102    Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

1)      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 273. pants un samērīguma princips

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts solidāras atbildības par juridiskās personas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) parādiem mehānisms šādos apstākļos:

–        par solidāri atbildīgu atzīta persona vada juridisko personu vai ir tās vadības struktūras locekle;

–        par solidāri atbildīgu atzīta persona ļaunticīgi ir veikusi maksājumus no juridiskās personas mantas, kurus var kvalificēt kā slēptu peļņas vai dividenžu sadali, vai ir nodevusi īpašumtiesības uz šo mantu bez maksas vai par cenu, kas ir ievērojami zemāka par tirgus cenu;

–        ļaunticīgi veikto darbību dēļ juridiskā persona nespēj samaksāt visu vai daļu no PVN, kas tai jāmaksā;

–        solidārā atbildība attiecas tikai uz summu, par kādu juridiskās personas manta ir samazināta ar ļaunticīgi veiktām darbībām; un

–        šī solidārā atbildība iestājas tikai pakārtoti, ja izrādās neiespējami piedzīt maksājamās PVN summas no juridiskās personas.

2)      Direktīvas 2006/112 273. pants un samērīguma princips

ir jāinterpretē tādējādi, ka:

tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts pirmajā jautājumā aprakstītais solidāras atbildības mehānisms, kas attiecas uz nokavējuma procentiem, kuri jāmaksā juridiskai personai tāpēc, ka PVN nav samaksāts šīs direktīvas tiesību normās noteiktajos obligātajos termiņos tādu darbību dēļ, kuras ļaunticīgi ir veikusi par solidāri atbildīgu atzīta persona.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – bulgāru.