Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2023. gada 13. jūlijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēta iespēja bez ierobežojuma laikā apturēt noilguma termiņu nodokļu administrācijas prasības celšanai tiesvedības gadījumā – Atkārtota nodokļu procedūra – Regula Nr. 2988/95 – Piemērošanas joma – Tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību efektivitātes principi

Lietā C-615/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa, Ungārija) iesniegusi ar 2021. gada 4. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 4. oktobrī, tiesvedībā

Napfény-Toll Kft.

pret

Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága,

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [E. Regan] (referents), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda piektās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias], M. Ilešičs [M. Ilešič] un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],

ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],

sekretārs: I. Illēši [I. Illéssy], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2022. gada 10. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Napfény-Toll Kft. vārdā – L. Detvay, O. Kovács, P. Nagy un Gy. Tiborfi, ügyvédek,

–        Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un R. Kissné Berta, pārstāvji,

–        Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – F. Blanc, J. Jokubauskaitė un A. Sipos, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 2. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt tiesiskās drošības un Savienības tiesību efektivitātes principus saistībā ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) piemērošanu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Napfény-Toll Kft. un Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību nodaļa, Ungārija) par šīs sabiedrības tiesībām atskaitīt no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) summas, kas tai jāmaksā par dažādām preču iegādēm, kuras veiktas 2010. gada jūnijā, kā arī no 2010. gada novembra līdz 2011. gada septembrim.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 2006/112

3        Direktīvas 2006/112 8. apsvērumā ir noteikts:

“Saskaņā ar Padomes Lēmumu 2000/597/EK, Euratom (2000. gada 29. septembris) par Kopienu pašu resursu sistēmu [(OV 2000, L 253, 42. lpp.)] Eiropas Kopienu budžetu neatkarīgi no citiem ieņēmumiem pilnībā finansē no Kopienu pašu resursiem. Šie resursi ietver resursus, kas rodas, iekasējot PVN un ko iegūst, piemērojot kopēju nodokļa likmi tādai aprēķinu bāzei, kas noteikta vienādā veidā un atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem.”

 Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95

4        Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (1995. gada 18. decembris) par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV 1995, L 312, 1. lpp.) 1. pantā ir noteikts:

“1.      Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.      “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

5        Šīs regulas 3. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.      Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. [..]

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. Vairākgadu programmās noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai.

Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.

Tomēr noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā lieta pārtraukta saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

[..]

3.      Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par attiecīgi 1. un 2. punktā paredzētajiem.”

 Lēmums 2007/436/EK

6        Padomes Lēmuma 2007/436/EK, Euratom (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2007, L 163, 17. lpp.), ar kuru tika atcelts un aizstāts Lēmums 2000/597, 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Pašu resursus, ko iekļauj Eiropas Savienības vispārējā budžetā, veido šādi ieņēmumi:

[..]

b)      [..] piemērot visām dalībvalstīm vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Kopienas noteikumiem. [..]”

 Ungārijas tiesības

 Tiesiskais regulējums par noilguma termiņu apturēšanu nodokļu jomā

7        Atbilstoši az adózás rendjéről szóló 2003. évi XCII. törvény (2003. gada Likums XCII par nodokļu procesa kodeksu; Magyar Közlöny 2003/131 (XI.14), redakcijā, kas piemērojam pamatlietā (turpmāk tekstā – “iepriekšējais Nodokļu procesa kodekss”), 164. pantam:

“(1)      Tiesības noteikt nodokli noilgst piecu gadu laikā, skaitot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā būtu bijis jāiesniedz deklarācija vai paziņojums par šo nodokli, vai, ja šādas deklarācijas vai paziņojuma nav, sākot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā nodoklis būtu bijis jāmaksā.

[..]

(5)      Nodokļu iestādes lēmuma pārbaudes tiesā gadījumā noilguma termiņš tiesībām noteikt pareizu maksājamā nodokļa summu tiek apturēts laikposmā no dienas, kad otrā līmeņa nodokļu iestādes lēmums ir kļuvis galīgs, līdz brīdim, kad tiesas nolēmums ir kļuvis galīgs, un tātad apelācijas sūdzības gadījumā – līdz brīdim, kad par to ir pieņemts nolēmums.”

8        Iepriekšējais Nodokļu procesa kodekss no 2018. gada 1. janvāra tika atcelts un aizstāts ar az adóigazgatási rendtartásról szóló 2017. évi CLI. törvény (2017. gada Likums CLI par nodokļu administrācijas organizāciju; Magyar Közlöny 2017/192), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, normām un tām normām, kas paredzētas az adózás rendjéről szóló 2017. évi CL. törvény (2017. gada Likums CL par nodokļu procesa kodeksu; Magyar Közlöny 2017/192), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “jaunais Nodokļu procesa kodekss”).

9        Jaunā Nodokļu procesa kodeksa 203. panta 3. punktā būtībā ir pārņemts iepriekšējā Nodokļu procesa kodeksa 164. panta saturs. Saskaņā ar minēto 203. panta 3. punktu, ja nodokļu maksātājs ir cēlis administratīvu prasību tiesā par nodokļu iestādes lēmumu, nodokļu administrācijas tiesību noteikt pareizu maksājamā nodokļa summu noilguma termiņš tiek apturēts no dienas, kad otrā līmeņa nodokļu iestādes lēmums ir kļuvis galīgs, līdz dienai, kad tiesas nolēmums kļūst galīgs, vai – apelācijas sūdzības gadījumā – līdz brīdim, kad tiek pieņemts nolēmums par to.

10      Jaunā kodeksa 203. panta 7. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka šis noilguma termiņš tiek pagarināts par divpadsmit mēnešiem, it īpaši, ja, izskatot administratīvu sūdzību, kas iesniegta par nodokļu iestādes lēmumu, tiesa, kas izskata lietu, izdod rīkojumu sākt jaunu procedūru.

11      Saskaņā ar jaunā Nodokļu procesa kodeksa 271. panta 1. punktu jaunā kodeksa normas, tostarp 203. panta 7. punkta c) apakšpunkta norma, ir jāpiemēro procedūrām, kuras sāktas vai atjaunotas pēc jaunā kodeksa stāšanās spēkā.

 Judikatūra par tiesiskā regulējuma par noilguma termiņu apturēšanu piemērošanu nodokļu jomā

12      Spriedumā Kfv.I.35.343/2019/11 Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija) attiecībā uz tiesiskā regulējuma par noilguma termiņu apturēšanu nodokļu jomā mērķi ir norādījusi:

“Atbilstoši iepriekšējam Nodokļu procesa kodeksam noilguma termiņa apturēšanas un pagarināšanas nosacījums ir pats “pārbaudes tiesā” fakts, nevis tā nolēmuma saturs, kas tiek pieņemts šajā pārbaudē. Pārbaude tiesā sākas ar pieteikuma iesniegšanu [..]. Spēkā neesošam lēmumam nevar būt nekādu ex tunc tiesisko seku, tiklīdz šī spēkā neesamība ir konstatēta, tomēr nodokļu iestāde pārbaudes tiesā dēļ var pieņemt lēmumu, kas var radīt tiesiskas sekas iepriekšējā kodeksā paredzētajā termiņā.”

13      Ar 2022. gada 25. janvāra lēmumu, proti, kas pieņemts pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas, Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa, Ungārija) atcēla jaunā Nodokļu procesa kodeksa 271. panta 1. punktu, ciktāl tajā bija ietverts vārds “atkārtotas”, būtībā pamatojoties uz to, ka šī termiņa sekas bija tādas, ka jaunā kodeksa 203. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētā noilguma termiņa pagarināšana tika padarīta par piemērojamu ar atpakaļejošu spēku notiekošām atkārtotām procedūrām.

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

14      Napfény-Toll no maksājamā PVN summas atskaitīja PVN summu, kas bija jāmaksā par dažādām preču iegādēm, kuras veiktas 2010. gada jūnijā, kā arī no 2010. gada novembra līdz 2011. gada septembrim.

15      2011. gada decembrī Nemzeti Adó - és Vámhivatal Dél-budapesti Igazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Budapeštas dienvidu direkcija, Ungārija) kā pirmās instances iestāde veica nodokļu pārbaudi, par ko Napfény-Toll tika paziņots 13. decembrī.

16      Pēc šīs nodokļu pārbaudes šī direkcija uzskatīja, ka daļu no nodokļa summas, ko Napfény-Toll atskaitīja par attiecīgajiem laikposmiem, nevajadzēja atskaitīt, jo šajā nolūkā norādītie rēķini attiecībā uz dažiem no tiem neatbilda nekādam reālam saimnieciskam darījumam un attiecībā uz citiem tie bija daļa no krāpšanas nodokļu jomā, par kuru Napfény-Toll zināja. Tāpēc ar 2015. gada 8. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmā līmeņa administratīvais lēmums”) minētā iestāde Napfény-Toll pieprasīja samaksāt nodokļu parādu kopsummā 144 785 000 Ungārijas forintu (HUF) (aptuveni 464 581 EUR) un uzlika tai naudas sodu 108 588 000 HUF (aptuveni 348 433 EUR), kā arī nokavējuma naudu 46 080 000 HUF (aptuveni 147 860 EUR).

 Pirmais otrā līmeņa administratīvais lēmums

17      Ar 2015. gada 11. decembra lēmumu, kas paziņots tā paša gada 14. decembrī (turpmāk tekstā – “pirmais otrā līmeņa administratīvais lēmums”), Nemzeti Adó - és Vámhivatal Közép-magyarországi Regionális Adó Főigazgatósága (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Ungārijas Centrālā reģiona ģenerāldirekcija, Ungārija; turpmāk tekstā – “Ungārijas Centrālā reģiona ģenerāldirekcija”), kas kļuvusi par Valsts nodokļu un muitas administrācijas Sūdzību direkciju, kurā Napfény-Toll iesniedza sūdzību, kā otrā līmeņa nodokļu iestāde atcēla pirmā līmeņa administratīvo lēmumu attiecībā uz Napfény-Toll uzlikto kavējuma naudu un pārējā daļā šo sūdzību noraidīja. Napfény-Toll cēla prasību par pirmo otrā līmeņa administratīvo lēmumu.

18      Ar 2018. gada 2. marta spriedumu, kas kļuva galīgs tajā pašā dienā, Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) atcēla pirmo otrā līmeņa administratīvo lēmumu un uzdeva sākt jaunu procedūru. Sprieduma pamatošanai Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) norādīja, ka tā ir konstatējusi, ka pirmajā administratīvajā lēmumā ir pieļautas pretrunas pamatojumā. Lai gan minētajā administratīvajā lēmumā ir konstatēti fakti, kas atšķiras no pirmā līmeņa administratīvajā lēmumā konstatētajiem faktiem, tajā vienlaikus ir norādīts, ka pirmā līmeņa nodokļu iestāde faktus ir konstatējusi pareizi.

 Otrais otrā līmeņa administratīvais lēmums

19      Ar 2018. gada 5. marta lēmumu, kas Napfény-Toll paziņots 2018. gada 7. martā (turpmāk tekstā – “otrais otrā līmeņa administratīvais lēmums”), Ungārijas Centrālā reģiona ģenerāldirekcija būtībā apstiprināja pirmā līmeņa administratīvo lēmumu. Tomēr tā samazināja Napfény-Toll uzlikto kavējuma naudu.

20      Ar 2018. gada 5. jūlija spriedumu, kas kļuvis galīgs tajā pašā dienā, Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa), izskatot Napfény-Toll celto prasību, atcēla otro otrā līmeņa administratīvo lēmumu un izdeva rīkojumu sākt jaunu procedūru, pamatojoties uz to, ka, pirmkārt, otrajā otrā līmeņa administratīvajā lēmumā, kas tika pieņemts pirmajā darba dienā pēc 2018. gada 2. marta sprieduma pasludināšanas, lielā mērā vārds vārdā ir pārņemts pirmais otrā līmeņa administratīvais lēmums, tomēr neatklājot, kādā mērā ar otro otrā līmeņa administratīvo lēmumu ir grozīts pirmā līmeņa administratīvajā lēmumā izdarītais konstatējums, jo no 2018. gada 2. marta sprieduma izrietošās sekas tādējādi bija tikai formālas, un, otrkārt, otrajā otrā līmeņa administratīvajā lēmumā joprojām bija pretrunīgi konstatējumi par attiecīgo darījumu patiesumu.

21      Ar 2020. gada 30. janvāra spriedumu Kúria (Augstākā tiesa), kurā nodokļu iestāde iesniedza apelācijas sūdzību, 2018. gada 5. jūlija spriedumu atstāja spēkā pēc būtības divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā kā otrā otrā līmeņa administratīvā lēmuma pamatojumā ir pārņemts pirmā otrā līmeņa administratīvā lēmuma pamatojums, Kúria (Augstākā tiesa) nosprieda, ka Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa) pamatoti ir konstatējusi, ka Ungārijas Centrālā reģiona ģenerāldirekcija nav ievērojusi 2018. gada 2. marta spriedumā saistošā veidā noteiktās pamatnostādnes. Tik tiešām, šai ģenerāldirekcijai, kā tā apgalvoja, bija tikai īss laika posms, pirms tiesības noteikt nodokli un tādējādi arī atmaksājamā PVN summa noilga, taču šāds apstāklis neatbrīvo to no likumā noteikto pienākumu izpildes. Otrkārt, Kúria (Augstākā tiesa), tāpat kā Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvo un darba lietu tiesa), nosprieda, ka otrajā otrā līmeņa administratīvajā lēmumā ir pieļautas pretrunas pamatojumā.

 Trešais otrā līmeņa administratīvais lēmums

22      Ar 2020. gada 6. aprīļa lēmumu (turpmāk tekstā – “trešais otrā līmeņa administratīvais lēmums”) Ungārijas Centrālā reģiona ģenerāldirekcija apstiprināja pirmā līmeņa administratīvo lēmumu, vienlaikus grozot Napfény-Toll uzliktās kavējuma naudas apmēru. Lai pamatotu savu nostāju, ģenerāldirektorāts norādīja, ka tas nav konstatējis faktus, kas atšķirtos no pirmā līmeņa administratīvajā lēmumā konstatētajiem, proti, tajā šie fakti esot pareizi konstatēti.

23      Napfény-Toll trešo otrā līmeņa lēmumu pārsūdzēja Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa, Ungārija), kas ir iesniedzējtiesa, it īpaši pamatodamās uz to, ka saskaņā ar iepriekšējā Nodokļu procesa kodeksa 164. panta 1. un 5. punktu nodokļu iestādes tiesības noteikt atmaksājamās PVN summas noilgst piecu gadu laikā, skaitot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā būtu bijis jāiesniedz deklarācija vai paziņojums par šo nodokli, vai – ja šādas deklarācijas vai paziņojuma nav – no tā gada pēdējās dienas, kurā minētais nodoklis būtu bijis jāmaksā. Nodokļu iestādes tiesības noteikt par attiecīgajiem laikposmiem atmaksājamās PVN summas esot beigušās pirms trešā otrā līmeņa administratīvā lēmuma pieņemšanas. Būtībā Napfény-Toll uzskata, ka atkārtota lēmumu pieņemšana ir pretrunā tiesiskās drošības principam, kuru paredzēts aizsargāt ar noilgumu. Tas tā esot vēl jo vairāk tāpēc, ka pamatlietā jauna procedūra otrreiz ir sākta tādēļ, ka Ungārijas Centrālā reģiona ģenerāldirekcija nebija ievērojusi pirmajā tiesas nolēmumā ietvertās pamatnostādnes. Tātad tieši ģenerāldirekcijas kļūdas dēļ procedūra pamatlietā ilga gandrīz desmit gadus, sākot no nodokļu pārbaudes sākšanas, par kuru tika paziņots Napfény-Toll.

24      Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka iepriekšējā Nodokļu procesa kodeksa 164. panta 5. punktā nav paredzēts ierobežojums attiecībā uz to, cik reižu nodokļu administrācija var atkārtot nodokļu procedūru, vai attiecībā uz kopējo šīs procedūras apturēšanas ilgumu. Tomēr saskaņā ar Kúria (Augstākā tiesa) judikatūru noilguma termiņš tiek apturēts uz laiku, kamēr notiek šīs iestādes lēmuma pārbaude tiesā. Tādējādi pārbaudes tiesā gadījumā noilguma termiņš tiktu apturēts bez ierobežojuma laikā un nodokļu iestādes tiesības noteikt atmaksājamās PVN summas varētu tikt pagarinātas par vairākiem gadiem vai ārkārtējā gadījumā pat par gadu desmitiem. Šī iemesla dēļ iesniedzējtiesai ir šaubas par pamatlietā aplūkotā tiesiskā regulējuma un ar to saistītās administratīvās prakses saderību ar tiesiskās drošības un efektivitātes principiem.

25      Ņemot vērā iepriekš minēto, Szegedi Törvényszék (Segedas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai tiesiskās drošības princips, kā arī efektivitātes princips, kas ietilpst [Savienības tiesībās], ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums kā [iepriekšējā Nodokļu procesa kodeksa] 164. panta 5. punkts, ar kuru tiesai netiek atzīta nekāda rīcības brīvība, kā arī uz šo tiesisko regulējumu balstīta prakse, saskaņā ar kuru – [PVN] jomā – termiņš, kurā izbeidzas nodokļu iestādes tiesības noteikt nodokli, tiek apturēts uz laiku, kamēr notiek pārbaude tiesā, neraugoties uz atkārtoti uzsākto administratīvo nodokļu procedūru skaitu, neierobežojot apturēšanu kopējo ilgumu gadījumos, kad cita pēc citas notiek vairākas pārbaudes tiesā, tostarp gadījumā, kad tiesa, kura lemj par nodokļu iestādes lēmumu, kas pieņemts atkārtotā procedūrā, kura izriet no iepriekšēja tiesas nolēmuma, konstatē, ka nodokļu iestāde nav ievērojusi šajā tiesas nolēmumā ietvertās vadlīnijas, proti, citiem vārdiem, ja jaunā tiesvedība notiek minētās iestādes vainas dēļ?”

 Par tiesvedību pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas

26      Pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas iesniedzējtiesa ar 2022. gada 3. maija vēstuli nosūtīja Tiesai Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2022. gada 25. janvāra lēmuma, ar kuru pēdējā minētā atcēla jaunā Nodokļu procesa kodeksa 271. panta 1. punktu, ciktāl šajā tiesību normā bija ietverts vārds “atkārtotas”, kopiju, kā arī Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) 2022. gada 26. aprīļa otrā nolēmuma, kas arī ir pieņemts šajā ziņā, kopiju.

27      Ar 2022. gada 30. jūnija vēstuli Tiesa aicināja iesniedzējtiesu, ņemot vērā dažas norādes, ko tā sākotnēji bija sniegusi, apstiprināt, ka pēc Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) lēmuma atcelt jaunā Nodokļu procesa kodeksa 271. panta 1. punktu, ciktāl šajā tiesību normā ir ietverts jēdziens “atkārtotas”, pamatlietā aplūkotajai procedūrai katrā ziņā nebija iestājies noilgums.

28      Iesniedzējtiesa 2022. gada 7. jūlija vēstulē pēc būtības norādīja, ka šī Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) lēmuma sekas ir tikai tādas, ka nodokļu iestādes tiesības noteikt iekasētā PVN summu, kas jāatmaksā par 2010. taksācijas gadu, ir noilgušas. Savukārt attiecībā uz 2011. taksācijas gadu šī tiesa norādīja, ka tā novērtēs, vai nodokļu administrācijas tiesības ir vai nav noilgušas, ņemot vērā atbildi, ko Tiesa sniegs uz uzdoto jautājumu.

 Par prejudiciālo jautājumu

29      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesību tiesiskās drošības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums un ar to saistītā administratīvā prakse, saskaņā ar kuru PVN jomā termiņš, kurā noilgst nodokļu administrācijas tiesības noteikt šo nodokli, tiek apturēts uz visu pārbaudes tiesā laiku neatkarīgi no tā, cik reižu pēc šīm pārbaudēm bija jāatkārto viena un tā pati administratīvā nodokļu procedūra, un neierobežojot kumulēto šī termiņa apturēšanas ilgumu, tostarp gadījumā, ja tiesa, kas lemj par attiecīgās nodokļu iestādes lēmumu, kurš pieņemts atkārtotā procedūrā pēc iepriekšēja tiesas nolēmuma, konstatē, ka nodokļu iestāde nav ievērojusi šajā tiesas nolēmumā ietvertos norādījumus.

30      Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Savienības tiesībām tajās nav nedz noteikts termiņš, kādā noilgst nodokļu iestādes tiesības noteikt PVN, nedz vēl jo vairāk precizēti gadījumi, kad šāds termiņš būtu jāaptur.

31      Protams, Regulā Nr. 2988/95, uz kuru tika norādīts tiesas sēdē Tiesā, ir noteiktas prasības attiecībā uz šajā regulā paredzēto lietu par pārkāpumiem noilguma termiņu aprēķināšanu un apturēšanu. Tomēr no minētās regulas 1. panta 2. punkta izriet, ka tā ir piemērojama tikai tad, ja Savienības budžetam ir nodarīts kaitējums saistībā ar to, ka ir samazinājušies vai atcelti ieņēmumi no pašu resursiem, “ko tieši iekasē Savienības vārdā”. No Direktīvas 2006/112 8. apsvēruma un no Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka Savienības pašu resursos tostarp ietilpst ieņēmumi, ko gūst, piemērojot vienotu likmi PVN bāzei, tādējādi atbilstoši Tiesas judikatūrai pastāv tieša saikne starp ieņēmumiem no PVN atbilstoši piemērojamām Savienības tiesībām un atbilstošo PVN resursu nodošanu Savienības budžetam (spriedums, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C-617/10, EU:C:2013:105, 26. punkts), tomēr nevar uzskatīt, ka PVN tiek iekasēts tieši Savienības vārdā Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē.

32      Pirmkārt, šo nodokli iekasē nodokļa maksātāji, un tikai pēc tam tie to pārskaita dalībvalstīm. Otrkārt, saskaņā ar Padomes Regulas (EEK, Euratom) Nr. 1553/89 (1989. gada 29. maijs) par galīgajiem vienotajiem pasākumiem, lai iekasētu pašu resursus, ko veido pievienotās vērtības nodokļi (OV 1989, L 155, 9. lpp.), 1. pantu Savienības pašu resursus, kas balstīti uz PVN, neveido tikai procentuāla daļa no šī nodokļa faktiskajiem ieņēmumiem, bet gan tie ir rezultāts vienotas likmes piemērošanai dalībvalstu PVN aprēķina bāzei, kura savukārt ir aprēķināta saskaņā ar šīs regulas 3. pantu un kurai piemēro dažādas korekcijas, kas paredzētas minētās regulas normās.

33      Šajā ziņā Tiesa gan ir atzinusi 1995. gada 26. jūlijā Luksemburgā parakstītās Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu (OV 1995, C 316, 48. lpp.), piemērojamību krāpšanas gadījumā saistībā ar ieņēmumiem no vienotas likmes piemērošanas saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta atbilstoši Savienības tiesību normām. Tomēr šis konvencijas 1. pantā – pretēji skaidrajam Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta formulējumam – nav ietverts nosacījums par attiecīgo ieņēmumu tiešu iekasēšanu Savienības vārdā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c., C-105/14, EU:C:2015:555, 41. punkts).

34      Ja nav piemērojamu Savienības tiesību normu, dalībvalstīm ir jāparedz un jāpiemēro noilguma noteikumi nodokļu administrācijas tiesību noteikt PVN jomā, tostarp noteikumi par šī noilguma apturēšanas un/vai pārtraukšanas kārtību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C-308/19, EU:C:2021:47, 45. punkts).

35      Tomēr, lai gan šo noteikumu izstrāde un piemērošana ir dalībvalstu kompetencē, tām šāda kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, kurās ir prasīts noteikt saprātīgus termiņus, kas vienlaikus aizsargā nodokļa maksātāju un attiecīgo administrāciju (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 8. septembris, Q-Beef un Bosschaert, C-89/10 un C-96/10, EU:C:2011:555, 36. punkts).

36      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka piecu gadu noilguma termiņš, kas ir piemērojams pieteikumiem par pārmaksātā PVN atmaksāšanu un kas sākas tā kalendārā gada beigās, kurā ir beidzies nodokļa samaksas termiņš, ir saderīgs ar Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. decembris, Caterpillar Financial Services, C-500/16, EU:C:2017:996, 43. punkts).

37      Ņemot vērā šo judikatūru, nodokļu administrācijas tiesību noteikt maksājamo PVN noilguma termiņš, kas, kā tas ir pamatlietā, būtu pieci gadi, skaitot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā būtu bijis jāiesniedz deklarācija vai paziņojums par šo nodokli, vai, ja šādas deklarācijas vai paziņojuma nav, sākot no tā kalendārā gada pēdējās dienas, kurā nodoklis būtu bijis jāmaksā, pēc analoģijas ir jāuzskata par atbilstošu Savienības tiesībām.

38      Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai tiesiskās drošības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neļauj šādu noilguma termiņu apturēt uz visu pārbaudes tiesā laiku.

39      Pirmkārt, jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips ir Savienības tiesību sistēmas daļa un ka šajā ziņā dalībvalstīm tas ir jāievēro, īstenojot šī sprieduma 31. un 32. punktā minētās pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 10. decembris, Veloserviss, C-427/14, EU:C:2015:803, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 20. maijs, BTA Baltic Insurance Company, C-230/20, nav publicēts, EU:C:2021:410, 45. punkts).

40      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī principa mērķis ir garantēt situāciju un tiesisko attiecību paredzamību, un tas tostarp paredz, ka nedrīkst pastāvēt bezgalīga iespēja apšaubīt nodokļa maksātāja situāciju attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu vai muitas iestādēm (spriedums, 2015. gada 10. decembris, Veloserviss, C-427/14, EU:C:2015:803, 31. punkts un tajā minētā judikatūra), un tas nozīmē, ka, lai šis nodokļa maksātājs varētu lietderīgi atsaukties uz minētā principa piemērošanu, tam ir jāvar atsaukties uz noteiktu tiesisko situāciju.

41      Tā kā pirms šim nolūkam paredzētā noilguma termiņa beigām nodokļu administrācija attiecīgajam nodokļa maksātājam paziņoja par savu nodomu no jauna pārbaudīt tā nodokļu situāciju un tādējādi netieši atsaukt savu lēmumu pieņemt deklarāciju, šis nodokļa maksātājs vairs nevar atsaukties uz situāciju, kas būtu radusies, pamatojoties uz šo deklarāciju, un tādējādi šādā gadījumā, ja nav citu apstākļu, nevar tikt pārkāpts tiesiskās drošības princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. jūlijs, Cabinet Medical Veterinar Dr.Tomoiagă Andrei, C-144/14, EU:C:2015:452, 40. punkts).

42      Turklāt, tā kā prasības, kas izriet no tiesiskās drošības principa piemērošanas, nav absolūtas, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai tās tiktu līdzsvarotas ar citām prasībām, kas raksturīgas to piederībai Savienībai, it īpaši tām, kas atgādinātas LES 4. panta 3. punktā, veikt visus vajadzīgos vispārējos un īpašos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no Līgumiem vai iestāžu aktiem, kurus tās pieņēmušas, piemērojot šos līgumus. Tādējādi valsts tiesību normas, kurās ir noteikta nodokļu iestāžu tiesību noteikt maksājamo PVN noilguma termiņa apturēšanas kārtība, ir jāveido tā, lai panāktu līdzsvaru starp prasībām, kas ir raksturīgas šī principa piemērošanai, no vienas puses, un prasībām, kas ļauj faktiski un efektīvi īstenot Direktīvu 2006/112, no otras puses, un šis līdzsvars ir jānovērtē, ņemot vērā visus valsts noilguma regulējuma elementus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C-308/19, EU:C:2021:47, 49. un 50. punkts).

43      Lai gan tāds valsts tiesiskais regulējums un administratīvā prakse, kādu ir aprakstījusi iesniedzējtiesa un kura piemērošanas paredzamība attiecībā uz administrācijai pakļautajām personām pamatlietā nav apstrīdēta, var izraisīt šāda noilguma termiņa pagarināšanu, tomēr tā principā nevar attiecīgo nodokļu maksātāju situāciju padarīt apšaubāmu uz nenoteiktu laiku. Savukārt šāda apturēšana ļauj izvairīties no tā, ka Direktīvas 2006/112 faktiska un efektīva īstenošana varētu tikt apdraudēta, ceļot novilcinošas prasības, un ka tāpēc tā varētu tikt apdraudēta sistēmiska šīs direktīvas pārkāpumu veidojošo nodarījumu nesodāmības riska dēļ (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 21. janvāris, Whiteland Import Export, C-308/19, EU:C:2021:47, 53. un 56. punkts).

44      Tāpēc jākonstatē, ka tiesiskās drošības principam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums un administratīvā prakse, kurā paredzēts, ka termiņš, kurā noilgst nodokļu administrācijas tiesības noteikt PVN, tiek apturēts uz visu pārbaudes tiesā laiku neatkarīgi no tā, cik reižu attiecīgais administratīvais nodokļu process ir jāatkārto pēc šīm pārbaudēm, un bez šī termiņa kumulatīvā apturēšanas ilguma ierobežojuma.

45      Otrkārt, attiecībā uz efektivitātes principu, uz kuru iesniedzējtiesa arī ir atsaukusies savā jautājumā, jāatgādina, ka tas kopā ar līdzvērtības principu, kura ievērošanu minētā tiesa nav apšaubījusi, reglamentē procesuālo autonomiju, kāda ir dalībvalstīm, noteikt kārtību, kādā īstenojamas tiesības, kas ar Savienības tiesību sistēmu tiek piešķirtas privātpersonām, ja Savienības tiesībās šajā ziņā nav īpaša tiesiskā regulējuma.

46      Valsts tiesību normas par termiņiem, kādos noilgst Direktīvā 2006/112 paredzētās tiesības un pienākumi, kā arī par šo termiņu apturēšanas nosacījumiem ir šīs direktīvas normu īstenošanas kārtība, un tādējādi uz tām attiecas efektivitātes un līdzvērtības principi (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, 2017. gada 20. decembris, Caterpillar Financial Services, C-500/16, EU:C:2017:996, 37. punkts; 2018. gada 26. aprīlis, Zabrus Siret, C-81/17, EU:C:2018:283, 38. punkts; 2019. gada 14. februāris, Nestrade, C-562/17, EU:C:2019:115, 35. punkts, un 2020. gada 23. aprīlis, Sole-Mizo un Dalmandi Mezőgazdasági, C-13/18 un C-126/18, EU:C:2020:292, 53. punkts), un tas turklāt šajā lietā netiek apstrīdēts.

47      Tāpēc atbilstoši efektivitātes principam šie procesuālie noteikumi nedrīkst būt tādi, kas padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Littlewoods Retail u.c., C-591/10, EU:C:2012:478, 28. punkts, un 2022. gada 28. jūnijs, Komisija/Spānija (Likumdevēja izdarīts Savienības tiesību pārkāpums), C-278/20, EU:C:2022:503, 33. punkts).

48      Tomēr tas, ka valsts tiesiskajā regulējumā vai valsts administratīvajā praksē ir paredzēts, ka termiņš, kurā noilgst nodokļu administrācijas tiesības noteikt PVN, tiek apturēts uz visu pārbaudes tiesā laiku neatkarīgi no tā, cik reižu administratīvā nodokļu procedūra ir jāatkārto pēc šīm pārbaudēm, un bez šī termiņa kumulatīvā apturēšanas ilguma ierobežojuma, nepadara praktiski neiespējamu vai vismaz pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu.

49      Proti, termiņa, kurā noilgst nodokļu administrācijas tiesības noteikt šo nodokli, apturēšana uz visu pārbaudes tiesā laiku nekādi neliedz šim nodokļa maksātājam atsaukties uz Savienības tiesību sistēmā, it īpaši Direktīvā 2006/112, piešķirtajām tiesībām, bet, gluži pretēji, ir vērsta uz to, lai ļautu minētajam nodokļu maksātājam lietderīgi izmantot tiesības, kas tam izriet no Savienības tiesībām, vienlaikus saglabājot nodokļu iestāžu tiesības.

50      Turklāt šajā gadījumā no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertā faktu apraksta izriet, ka prasītāja pamatlietā varēja celt prasību par nodokļu iestādes secīgi pieņemtajiem lēmumiem un šajos atjaunotajos gadījumos atsaukties uz tiesībām, kas tai izriet no Savienības tiesībām. It īpaši, lai gan pamatlietā pastāv tiesiskais regulējums un administratīvā prakse, šī prasītāja, pamatojoties uz tiesiskās drošības principu, varēja atsaukties uz dalībvalstu pienākumu paredzēt saprātīgu noilguma termiņu, kurā šī iestāde var atsākt nodokļu maksātāja situācijas pārbaudes procedūru. Tādējādi no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, un to turklāt tiesas sēdē Tiesā apstiprināja gan Ungārijas valdība, gan prasītāja pamatlietā, ka nodokļu administrācijas tiesības aprēķināt PVN, kas maksājams par 2010. gada jūnijā veiktajiem darījumiem, ir beigušās, tai neizdodot paziņojumu par korekciju atbilstoši Direktīvas 2006/112 normām.

51      Tādējādi jākonstatē, ka efektivitātes principam nav pretrunā arī tāds valsts tiesiskais regulējums un administratīvā prakse, kurā paredzēts, ka termiņš, kurā noilgst nodokļu iestāžu tiesības noteikt PVN, tiek apturēts uz visu pārbaudes tiesā laiku neatkarīgi no tā, cik reižu attiecīgā administratīvā nodokļu procedūra bija jāatkārto pēc šīm pārbaudēm, un neierobežojot kumulatīvo šī termiņa apturēšanas ilgumu.

52      Treškārt, jānorāda, kā ģenerāladvokāts to darījis secinājumu 60.–65. punktā, – apstāklis, ka nedz tiesiskās drošības principam, nedz efektivitātes principam nav pretrunā šāds tiesiskais regulējums un administratīvā prakse, neizslēdz to, ka attiecīgā gadījumā Savienības tiesībās ir prasīts, lai tiktu izdarīti noteikti secinājumi no tā, ka pirms Direktīvai 2006/112 atbilstoša lēmuma pieņemšanas nodokļu procedūra ir atkārtota pārmērīgi daudz reižu, vai no tā, ka termiņa, kurā šīs nodokļu iestāžu tiesības noilgst, apturēšanas kumulatīvais ilgums ir pārmērīgs.

53      Ja valsts iestāde īsteno Savienības tiesības attiecībā uz personu, šai personai saskaņā ar tiesībām uz labu pārvaldību, kas atspoguļo Savienības tiesību principu, ir tiesības uz to, lai tās situācija tiktu izskatīta saprātīgā termiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 14. maijs, Agrobet CZ, C-446/18, EU:C:2020:369, 43. punkts), un pārsūdzības tiesā gadījumā – tiesības uz to, lai saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu tās lieta arī tiktu izskatīta saprātīgā termiņā.

54      Tāpēc, tiklīdz ir atsākta nodokļa maksātāja situācijas pārbaudes procedūra saistībā ar kopējās PVN sistēmas noteikumiem, labas pārvaldības princips un Pamattiesību hartas 47. pants prasa, lai šādas pārskatīšanas ilgums un attiecīgā gadījumā vēlāka pārbaude tiesā nebūtu nesaprātīgi, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus.

55      Lai gan ikviens nesekmīgs nodokļu iestādes mēģinājums panākt atbilstību tiesas nolēmumam, ar kuru tiek piemērotas Savienības tiesību normas, un tātad no tā izrietošais administratīvā procesa paildzinājums nevar raksturot Savienības tiesību pārkāpumu, tomēr tas tā varētu būt gadījumā, kad administratīvais process bija jāatkārto tādēļ, ka šī iestāde acīmredzami bija ignorējusi tiesas nolēmuma par minēto administratīvo procesu izšķirošu pamatu, ja vien šis pamats šajā tiesas nolēmumā ir skaidri un nepārprotami norādīts.

56      Ņemot to vērā, jāatgādina, ka administratīvā vai tiesas procesa pārmērīgais ilgums var pamatot tā noslēgumā pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šis ilgums ir ietekmējis attiecīgās personas spēju sevi aizstāvēt (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 26. novembris, Gascogne Sack Deutschland/Komisija, C-40/12 P, EU:C:2013:768, 81. punkts, un 2014. gada 8. maijs, Bolloré/Komisija, C-414/12 P, nav publicēts, EU:C:2014:301, 84. punkts).

57      Tā kā noilguma termiņā nodokļa maksātājiem ir jārēķinās ar to, ka viņu tiesiskais stāvoklis, kas radies, pamatojoties uz viņu deklarāciju, var tikt apšaubīts un ka pēc tam, ja nodokļu administrācija tos informē par šīs situācijas izskatīšanas procedūras atsākšanu, viņiem var nākties pamatot informāciju, kas ietverta viņu nodokļu deklarācijā, un, visbeidzot, kad tie ceļ prasību par šīs procedūras beigās izdoto paziņojumu par korekciju, tiem var būt jāpierāda savu apgalvojumu pamatotība, iesniedzot pierādījumus, tiem ir jānodrošina, ka visi atbilstošie apliecinošie dokumenti, kas saistīti ar to deklarāciju, tiek saglabāti līdz brīdim, kad lēmumi par nodokļu uzlikšanu kļūst galīgi. Ņemot vērā deklarācijas un dokumentāro pierādījumu dominējošo nozīmi kopējā PVN sistēmā, lai pierādītu nodokļa maksātāju deklarāciju pareizību, tikai izņēmuma apstākļos var konstatēt, ka pārmērīgais administratīvās procedūras vai tiesvedības ilgums var ietekmēt attiecīgās personas spēju aizstāvēties.

58      Šajā gadījumā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem neizriet, ka iesniedzējtiesas vērtējums par trešā otrā līmeņa administratīvā lēmuma spēkā esību būtu atkarīgs tikai no pierādījumiem, uz kuriem neattiecas iepriekšējā punktā atgādinātais pienākums un kuri nodokļu procedūru atkārtošanas vai noilguma termiņa apturēšanas kumulatīvā ilguma dēļ kopš tā laika būtu izzuduši.

59      Tomēr šai tiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā it īpaši lietas apstākļus, šie vairākkārtējie administratīvā procesa atkārtojumi un noilguma termiņa apturēšana var liecināt par to, ka nodokļu iestāde vai valsts tiesas nav izpildījušas attiecīgi labas pārvaldības pienākumu un pienākumu lemt saprātīgā termiņā, turklāt ietekmējot attiecīgās personas spēju aizstāvēties.

60      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka tiesiskās noteiktības un Savienības tiesību efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums un ar to saistītā administratīvā prakse, saskaņā ar kuru PVN jomā termiņš, kurā paredzētas nodokļu iestādes tiesības noteikt šo nodokli, tiek apturēts uz visu pārbaudes tiesā laiku neatkarīgi no tā, cik reižu administratīvā nodokļu procedūra ir jāatkārto pēc šīm pārbaudēm, un neierobežojot kumulēto šī termiņa apturēšanas ilgumu, tostarp gadījumā, ja tiesa, kas lemj par attiecīgās nodokļu iestādes lēmumu, kurš pieņemts atkārtotā procedūrā pēc iepriekšēja tiesas nolēmuma, konstatē, ka nodokļu iestāde nav ievērojusi šajā tiesas nolēmumā ietvertos norādījumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

61      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Tiesiskās drošības un Savienības tiesību efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums un ar to saistītā administratīvā prakse, saskaņā ar kuru pievienotās vērtības nodokļa jomā termiņš, kurā paredzētas nodokļu iestādes tiesības noteikt šo nodokli, tiek apturēts uz visu pārbaudes tiesā laiku neatkarīgi no tā, cik reižu administratīvā nodokļu procedūra ir jāatkārto pēc šīm pārbaudēm, un neierobežojot kumulēto šī termiņa apturēšanas ilgumu, tostarp gadījumā, ja tiesa, kas lemj par attiecīgās nodokļu iestādes lēmumu, kurš pieņemts atkārtotā procedūrā pēc iepriekšēja tiesas nolēmuma, konstatē, ka nodokļu iestāde nav ievērojusi šajā tiesas nolēmumā ietvertos norādījumus.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – ungāru.