Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2023. gada 30. martā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts – Pakalpojumu sniegšana par atlīdzību – 9. panta 1. punkts – Jēdzieni “nodokļa maksātājs” un “saimnieciskā darbība” – Pašvaldība, kas saviem iedzīvotājiem, kuriem pieder nekustamais īpašums un kuri ir izteikuši šādu vēlēšanos, bez maksas organizē azbesta aizvākšanu – Izdevumu atlīdzināšana pašvaldībai ar kompetentās vojevodistes subsīdiju 40 %–100 % apmērā no izmaksām – 13. panta 1. punkts – Pašvaldību neaplikšana ar nodokli par darbībām vai darījumiem, kas veikti valsts pārvaldes iestāžu statusā

Lietā C-616/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) iesniegusi ar 2021. gada 16. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 5. oktobrī, tiesvedībā

Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej

pret

Gmina L.,

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] (referents) un J. Pasers [J. Passer],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej vārdā – B. Kołodziej, D. Pach un T. Wojciechowski,

–        Gmina L. vārdā – R. Majerowska, radca prawny,

–         Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – Ł. Habiak un V. Uher, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2022. gada 10. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 2. panta 1. punktu, 9. panta 1. punktu un 13. panta 1. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Gmina L. (turpmāk tekstā – “L. pašvaldība”), kas atrodas Polijā, un Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej (Valsts kases informācijas iestādes direktors, Polija) attiecībā uz šai pašvaldībai adresētu nodokļu nolēmumu par tās veikto azbesta aizvākšanas aplikšanu ar pievienotās vērtības nodokli (PVN) un uz tiesībām atskaitīt PVN, kas samaksāts kā priekšnodoklis par šīm darbībām.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“PVN uzliek šādiem darījumiem:

[..]

c)      pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds;

[..].”

4        Šīs direktīvas 9. panta 1. punktā ir noteikts:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus [pastāvīgus] ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

5        Saskaņā ar minētās direktīvas 13. panta 1. punktu:

“Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā iekasē nodokļus, nodevas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, kuru sakarā to uzskaitīšana par personām, kas nav nodokļa maksātājas, radītu nozīmīgus konkurences izkropļojumus.

Jebkurā gadījumā publisko tiesību subjektus attiecībā uz I pielikumā minētajām darbībām uzskata par nodokļa maksātājiem, ja vien šīs darbības netiek veiktas tik mazā apjomā, lai būtu nenozīmīgas.”

6        Šīs pašas direktīvas 28. pants ir formulēts šādi:

“Ja nodokļa maksātājs, kas darbojas savā vārdā, bet kādas citas personas interesēs, ir iesaistīts pakalpojumu sniegšanā, uzskata, ka tas pats saņēmis un sniedzis šos pakalpojumus.”

 Polijas tiesības

7        1990. gada 8. marta ustawa o samorządzie gminnym (Vietējo pašvaldību likums) (1990. gada Dz. U., Nr. 16, 95. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 7. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Pagasta vai pilsētas vispārējo vajadzību apmierināšana ir vietējās pašvaldības uzdevums. Pašvaldības kompetence it īpaši attiecas uz:

1)      pilsētplānošanu, nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, vides un dabas aizsardzību, kā arī ūdenssaimniecību;

[..]

5)      veselības aizsardzību [..].”

8        2001. gada 27. aprīļa ustawa Prawo ochrony środowiska (Vides aizsardzības likums; 2001. gada Dz. U., Nr. 62, 627. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 400. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Vojevodistes fondi vides aizsardzībai un ūdens resursu apsaimniekošanai, turpmāk tekstā – “vojevodistes fondi”, ir juridiskas personas, kas darbojas vietējā līmenī [..].”

9        Šī likuma 400.b panta 2. un 2.a punktā ir noteikts:

“2.      Vojevodistes fondu darbības mērķis ir finansēt vides aizsardzību un ūdenssaimniecību jomā, kas ir noteikta 400.a panta 1. punkta 2., 2.a, 5.–9.a, 11.–22. un 24.–42. apakšpunktā.

2.a      Valsts fondu un vojevodistes fondu darbības mērķis ir arī paredzēt nosacījumus vides un ūdenssaimniecības finansēšanai, it īpaši nodrošinot atbalstu pasākumiem, kas paredzēti šai finansēšanai, un veicinot tos, kā arī sadarbojoties ar citiem subjektiem, tostarp vietējām pašvaldībām, uzņēmējiem un subjektiem, kas reģistrēti ārpus Polijas Republikas.”

10      Ar 2004. gada 11. marta ustawa o podatku od towarów i usług (Likums par preču un pakalpojumu nodokli; 2004. gada Dz. U., Nr. 54, 535. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “PVN likums”), Polijas tiesībās ir transponēta Direktīva 2006/112.

11      Šī likuma 5. pantā ir paredzēts:

“Nodokli par precēm un pakalpojumiem [..] uzliek:

1)      par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību valsts teritorijā;

[..].”

12      Minētā likuma 15. pantā ir paredzēts:

“1.      Par nodokļa maksātājiem uzskata juridiskas personas, organizācijas bez juridiskas personas statusa un fiziskas personas, kas patstāvīgi veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par saimniecisku darbību. Tāpat par saimniecisku darbību uzskata materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā pastāvīgus ienākumus.

[..]

6.      Par nodokļa maksātājiem neuzskata valsts pārvaldes struktūras un šo struktūru birojus attiecībā uz uzdevumiem, kuri ir ieviesti ar īpašām tiesību normām un kuru īstenošanai tās ir norīkotas, izņemot darījumus, kas veikti, pamatojoties uz privāttiesību līgumiem.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

13      Saistībā ar Polijas azbesta likvidēšanas programmu, kas izstrādāta, piemērojot Polijas Republikas Ministru padomes 2009. gada 14. jūlija Rezolūciju par daudzgadu programmas “Valsts azbesta aizvākšanas programma 2009.–2032. gadam” izveidi, L. pašvaldības padome ar 2019. gada 26. aprīļa Rezolūciju 227/VI/2019 “L. pilsētas azbesta aizvākšanas programmas 2018.–2032. gadam atjaunināšana” uzdeva šīs pašvaldības mēram veikt attiecīgās darbības.

14      Saskaņā ar pēdējās minētās rezolūcijas pielikumu šīs darbības ir azbestu saturošu produktu un atkritumu aizvākšana no dzīvojamām un komerciālām ēkām, izņemot nekustamo īpašumu, kurā tiek veikta saimnieciskā darbība. Minētajā pielikumā ir arī paredzēts, ka attiecīgie iedzīvotāji nesedz nekādas izmaksas azbesta aizvākšanas gadījumā, jo L. pašvaldība uzņemas finansēšanu ar Wojewódzki Fundusz Ochrony Środowiska i Gospodarki Wodnej (Vojevodistes fonds vides aizsardzībai un ūdens resursu apsaimniekošanai; turpmāk tekstā – “Vides aizsardzības fonds”) palīdzību.

15      Ar 2019. gada 23. septembra Rīkojumu 62/9/2019 par šīs rezolūcijas īstenošanas precīzu kārtību un par komisijas izveidi, kas atbildīga par azbestu saturošu produktu un atkritumu apglabāšanas pieprasījumu izskatīšanu, L. pašvaldības mērs izklāstīja azbesta aizvākšanas darbību praktiskos aspektus. Pirmkārt, šī pašvaldība plānoja rīkot publiskā iepirkuma procedūru, lai īstenotu šos būvdarbus; izvēlētajam pretendentam būs arī jāizdod rēķini, kuros iekļauts PVN. Otrkārt, pamatojoties uz pašvaldības samaksātajiem rēķiniem, tā pēc tam gatavojas saņemt no šī fonda subsīdijas tādā apmērā, kas segtu 40 %–100 % no izdevumiem, kas radušies, ievērojot minētā fonda paredzētos nosacījumus.

16      Šajā kontekstā 2020. gada 7. janvārī L. pašvaldība, kurai ir PVN reģistrācijas numurs, nosūtīja Valsts kases informācijas iestādes direktoram lūgumu sniegt nodokļu nolēmumu, lai noteiktu, vai tā būs PVN maksātāja saistībā ar šiem darījumiem, jo minētā pašvaldība uzskatīja, ka tas tā nav tāpēc, ka tās ieskatā šādus darījumus tā veic valsts pārvaldes iestādes statusā.

17      Savā 2020. gada 13. marta nodokļu nolēmumā Valsts kases informācijas iestādes direktors uzskatīja, ka L. pašvaldība rīkojas kā PVN maksātāja un ka tāpēc tai būtu jāļauj atskaitīt priekšnodoklī samaksātais PVN.

18      Šī pašvaldība apstrīdēja šo nodokļu nolēmumu Wojewódzki Sąd Administracyjny w Lublinie (Vojevodistes administratīvā tiesa Ļubļinā, Polija) un panāca tā atcelšanu. Ar 2020. gada 21. jūlija spriedumu šī tiesa būtībā uzskatīja, ka minētā pašvaldība rīkojas nevis kā PVN maksātāja, bet kā valsts iestāde ar īpašiem noteikumiem izveidota uzdevuma ietvaros, kura īstenošanai tā ir izraudzīta.

19      Valsts kases informācijas iestādes direktors par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

20      Šādos apstākļos Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2006/112] noteikumi, it īpaši šīs direktīvas 2. panta 1. punkts, 9. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka par PVN maksātāju ir atzīstama pašvaldība (valsts pārvaldes iestāde), kas īsteno azbesta likvidēšanas tās teritorijā esošajos iedzīvotājiem piederošos nekustamajos īpašumos programmu, kuriem par to nerodas nekādi izdevumi, vai arī šāda darbība ir pašvaldības kā valsts pārvaldes iestādes darbība, kurā tā iesaistās, lai izpildītu savus uzdevumus, kuru mērķis ir aizsargāt iedzīvotāju veselību un dzīvību, kā arī aizsargātu apkārtējo vidi, un saistībā ar šo darbību pašvaldība nav uzskatāma par PVN maksātāju?”

 Par prejudiciālo jautājumu

21      Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkts, 9. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par pakalpojumu sniegšanu, kas tiek aplikta ar PVN, ir uzskatāms tas, ka pašvaldība ar uzņēmuma starpniecību veic azbesta aizvākšanu un azbestu saturošu produktu un atkritumu savākšanu no tās iedzīvotājiem īpašniekiem, kas ir izteikuši šādu vēlēšanos, ja šādas rīcības mērķis nav pastāvīgi gūt ienākumus un šie iedzīvotāji par to nemaksā, jo šīs darbības tiek finansētas no valsts līdzekļiem.

22      Vispirms jāatgādina, ka iesniedzējtiesai, kurai vienīgajai ir kompetence novērtēt faktus, ir jānosaka pamatlietā aplūkoto darījumu raksturs (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Termas Sulfurosas de Alcafache, C-513/20, EU:C:2022:18, 36. punkts).

23      Ņemot to vērā, Tiesai tomēr ir jāsniedz šai tiesai visi Savienības tiesību interpretācijas elementi, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 35. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

24      Šajā ziņā azbesta aizvākšanas piedāvājums, ko pašvaldība izsaka iedzīvotājiem īpašniekiem, ietilpst Direktīvas 2006/112 piemērošanas jomā, ja, pirmkārt, notiek pakalpojumu sniegšana, ko šī pašvaldība par atlīdzību sniedz pēdējiem minētajiem šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, un, otrkārt, tas tiek veikts saimnieciskās darbības ietvaros minētās direktīvas 9. panta 1. punkta izpratnē, kad minētā pašvaldība rīkojas arī kā nodokļa maksātāja.

 Par pakalpojumu sniegšanas par atlīdzību esamību

25      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pakalpojums tiktu sniegts “par atlīdzību” Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir jāpastāv tiešai saiknei starp šo pakalpojumu sniegšanu, no vienas puses, un atlīdzību, ko faktiski saņēmis nodokļa maksātājs, no otras puses. Šāda tieša saikne tiek konstatēta, ja starp minētā pakalpojuma sniedzēju, no vienas puses, un tā saņēmēju, no otras puses, pastāv tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā samaksa ir faktiska atlīdzība par šim pakalpojuma saņēmējam sniegto pakalpojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

26      Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem precizējumiem izriet, ka L. pašvaldība vēlas uzdot uzņēmumam pēc iedzīvotāju lūguma aizvākt azbestu un azbestu saturošus produktus un atkritumus tiem iedzīvotājiem, kam pieder azbestu saturoši nekustamie īpašumi. Šajā ziņā jānorāda, ka šie darījumi ir pakalpojumu sniegšana šīs direktīvas 24. panta 1. punkta izpratnē.

27      Tomēr iesniedzējtiesai ir jānosaka, kurš ir šī pakalpojuma sniedzējs un kurš ir tā saņēmējs.

28      Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka starp L. pašvaldību un uzņēmumu, kuru tā ir izvēlējusies šī sprieduma 26. punktā minētajām darbībām, ir jānoslēdz līgums un ka šī pašvaldība šajā ziņā no minētā uzņēmuma saņems rēķinu, ko tā pati apmaksās, jo attiecīgie iedzīvotāji neveic nekādus maksājumus par azbesta aizvākšanu un azbestu saturošu produktu un atkritumu savākšanu.

29      Tādējādi jānorāda, ka labums, kas minētajai pašvaldībai sniegts par samaksu, neattiecas tikai uz attiecīgajiem iedzīvotājiem, novēršot draudus cilvēku veselībai un dzīvībai, ko rada pakļaušana azbesta iedarbībai, bet arī plašāk – uz dzīves kvalitātes uzlabošanu teritorijā, kuru pārvalda L. pašvaldība.

30      Tomēr no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet – Polijas nodokļu administrācija uzskata, ka, tā kā attiecīgie iedzīvotāji ir pirmie, kas gūst labumu no minēto pakalpojumu sniegšanas, proti, azbesta aizvākšanas no saviem nekustamajiem īpašumiem, esot jāuzskata, ka šie iedzīvotāji ir pilnvarojuši L. pašvaldību, kura tādējādi esot rīkojusies kā pilnvarniece Direktīvas 2006/112 28. panta izpratnē.

31      Saskaņā ar šo tiesību normu, ja nodokļa maksātājs, kas darbojas savā vārdā, bet kādas citas personas interesēs, iesaistās pakalpojumu sniegšanā, ir jāuzskata, ka tas pats saņēmis un sniedzis šos pakalpojumus. Tātad, ja šī pašvaldība kā pilnvarnieks attiecīgajam uzņēmumam uzliek pienākumu likvidēt azbestu savā vārdā, bet attiecīgo iedzīvotāju interesēs, attiecībā uz PVN pret to ir jāizturas tā, it kā tā pati būtu veikusi azbesta aizvākšanu no pēdējo minēto [īpašumiem].

32      No iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas un neskarot tās veikto faktu kvalifikāciju, neizriet, ka Direktīvas 2006/112 28. pants būtu piemērojams pamatlietā, ņemot vērā, ka saskaņā ar judikatūru šajā tiesību normā ir prasīts, lai pastāvētu pilnvarojums, kura izpildei pilnvarnieks iesaistās pakalpojumu sniegšanā pilnvaras devēja interesēs, kas nozīmē, ka starp pilnvarnieku un pilnvaras devēju ir jānoslēdz vienošanās par attiecīgā pilnvarojuma piešķiršanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. novembris, ITH Comercial Timişoara, C-734/19, EU:C:2020:919, 51. un 52. punkts)..

33      Tādējādi, piekrītot piedalīties pašvaldības azbesta aizvākšanas no saviem nekustamajiem īpašumiem darbībās, attiecīgie īpašnieki tikai iesniedz pieteikumu L. pašvaldībai, kura pārbauda, vai šie īpašumi atbilst azbesta aizvākšanas darbībai. Tāpēc īpašnieki neuzdod šai pašvaldībai likvidēt azbestu viņu interesēs, bet cer gūt labumu no azbesta aizvākšanas programmas. Tātad šīs darbības panākumi ir atkarīgi nevis no attiecīgajiem īpašniekiem, bet no minētās pašvaldības. Ja neņem vērā pieteikuma iesniegšanu, tiem nav ietekmes uz pakalpojumu sniegšanu.

34      Tāpēc, lai gan, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jānorāda, ka Direktīvas 2006/112 28. panta piemērošanas nosacījumi nav izpildīti tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, un ka L. pašvaldība tātad nav rīkojusies tās iedzīvotāju vārdā, tomēr vēl ir jānosaka, vai tā var tikt uzskatīta par pamatlietā aplūkoto pakalpojumu sniedzēju šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

35      Pirmkārt, jāatzīst, ka, lai pakalpojumu sniegšanu uzskatītu par veiktu “par atlīdzību” Direktīvas 2006/112 izpratnē, atlīdzībai par šo piegādi vai pakalpojumu sniegšanu nav obligāti jābūt saņemtai tieši no to saņēmēja – to var saņemt arī no trešās personas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36      Otrkārt, tam, vai pakalpojums tiek sniegts par cenu, kas ir augstāka vai zemāka par pašizmaksu, un tātad par cenu, kas ir augstāka vai zemāka par parasto tirgus cenu, nav nozīmes, kvalificējot darījumu, kurš ir veikts par atlīdzību, jo šāds apstāklis nevar ietekmēt tiešo saikni starp sniegtajiem vai sniedzamajiem pakalpojumiem un saņemto vai saņemamo atlīdzību, kuras apmērs ir noteikts iepriekš saskaņā ar iedibinātiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. jūnijs, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37      Tāpēc, ņemot vērā šī sprieduma 25., 35. un 36. punktā minēto judikatūru, nav būtiski, ka L. pašvaldība pati vispirms sedz visas izvēlētā uzņēmuma sniegto pakalpojumu izmaksas atbilstoši tirgus cenai un ka pēc tam trešā persona, proti, attiecīgā vojevodiste, ar Vides aizsardzības fonda starpniecību attiecīgā gadījumā atlīdzina šai pašvaldībai, izmantojot subsīdiju, kas sedz 40 %–100 % no šīm izmaksām.

38      Tā kā atlīdzināšana minētajai pašvaldībai no šī fonda [līdzekļiem] ir atkarīga no azbesta aizvākšanas, kuru – neskarot faktu vērtējumu, ko veic iesniedzējtiesa, – tā pati pašvaldība nebūtu paredzējusi bez minētā fonda līdzdalības, jāuzskata, ka, lai gan nav līguma starp šo fondu un attiecīgajiem L. pašvaldības iedzīvotājiem, pastāv tieša saikne šī sprieduma 25. punktā minētās judikatūras izpratnē tāpēc, ka pakalpojumu sniegšana un tās atlīdzība ir savstarpēji saistītas, jo viena no tām tiek veikta tikai ar nosacījumu, ka arī otra tiek veikta, un otrādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, San Domenico Vetraria, C-94/19, EU:C:2020:193, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Tātad jāuzskata, ka šajā gadījumā līdzās pastāv divi pakalpojumi, proti, pirmkārt, pakalpojums, ko nodrošina L. pašvaldības izvēlētais un apmaksātais uzņēmums, un, otrkārt, pakalpojums, kura autors, pirmām kārtām, ir šī pašvaldība, otrām kārtām, saņēmēji ir tās attiecīgie iedzīvotāji un, trešām kārtām, atlīdzība par to ir subsīdija, ko minētajai pašvaldībai samaksājis Vides aizsardzības fonds.

40      Ir skaidrs, ka pirmais no šiem pakalpojumiem atbilst pakalpojuma, kas sniegts par atlīdzību, definīcijai Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Ja, ņemot vērā šī sprieduma 35.–38. punktā izklāstītos apsvērumus, iesniedzējtiesa faktu vērtējuma beigās izdarītu tādus pašus secinājumus attiecībā uz otro no minētajiem pakalpojumiem, proti, L. pašvaldības sniegto pakalpojumu, tai būtu jānosaka, vai šis pakalpojums ir sniegts saimnieciskās darbības ietvaros, ņemot vērā, ka saskaņā ar judikatūru darbību var kvalificēt par “saimniecisku darbību” šīs direktīvas 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē tikai tad, ja tā atbilst kādam no minētās direktīvas 2. panta 1. punktā minētajiem darījumiem (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

 Par pakalpojuma sniegšanu saimnieciskās darbības ietvaros

41      Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta formulējuma analīzē, atklājot jēdziena “saimnieciska darbība” piemērošanas jomu, ir precizēts arī tā objektīvais raksturs tādā nozīmē, ka darbība tiek aplūkota pati par sevi, neatkarīgi no tās mērķiem vai rezultātiem (spriedums, 2021. gada 25. februāris, Gmina Wrocław (Pastāvīgas lietošanas tiesību pārveidošana), C-604/19, EU:C:2021:132, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Tādējādi darbību parasti uzskata par “saimniecisku”, ja tā ir pastāvīga un tiek veikta par atlīdzību, ko saņem darbības veicējs (spriedums, 2021. gada 15. aprīlis, Administration de l’Enregistrement, des Domaines et de la TVA, C-846/19, EU:C:2021:277, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43      Ņemot vērā grūtības izstrādāt precīzu saimnieciskās darbības definīciju, vispirms jāanalizē visi nosacījumi, ar kādiem tā tiek veikta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 12. maijs, Gemeente Borsele un Staatssecretaris van Financiën, C-520/14, EU:C:2016:334, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra), veicot katra gadījuma atsevišķu izvērtējumu, ņemot vērā to, kāda būtu uzņēmēja, kas darbojas attiecīgajā jomā, proti, šajā gadījumā – azbesta likvidēšanas uzņēmuma, tipiska rīcība

44      Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka uzņēmēja mērķis ir gūt no savas darbības pastāvīgus ienākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. janvāris, AJFP Sibiu un DGRFP Braşov, C-655/19, EU:C:2021:40, 27.–29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), lai gan L. pašvaldība nenodarbina personālu azbesta aizvākšanai un nemeklē klientus, bet tikai valsts līmenī noteiktas programmas ietvaros veic azbesta aizvākšanas darbības, kas notiks pēc tam, kad pašvaldības teritorijā esošu nekustamo īpašumu, uz kuriem varētu attiekties šī programma, īpašnieki būs izrādījuši vēlmi to izmantot un tajā tiks atzīti par piemērotiem. Turklāt principā azbesta aizvākšana noteiktā pašvaldībā nenotiek periodiski, kas atšķir šo lietu no tām, kurās pašvaldības pakalpojumi bija pastāvīgi.

45      Otrkārt, no iesniedzējtiesas sniegtās informācijas izriet, ka L. pašvaldība piedāvās azbesta aizvākšanu no attiecīgajiem īpašumiem, kā arī bezmaksas azbesta produktu un atkritumu savākšanu, lai gan tā iepriekš būs samaksājusi attiecīgajam uzņēmumam tirgus cenu.

46      Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka tad, ja pašvaldība atgūst tikai nelielu daļu no tās izdevumiem, bet pārējie tiek finansēti no valsts līdzekļiem, šāda atšķirība starp darbības izmaksām un atlīdzībā par piedāvātajiem pakalpojumiem saņemtajām summām izslēdz to, ka tā ir atlīdzība (šajā nozīmē skat. 2016. gada 12. maijs, Gemeente Borsele un Staatssecretaris van Financiën, C-520/14, EU:C:2016:334, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, pakalpojumu saņēmēji nemaksā nekādu atlīdzību.

47      Tāpēc, pat ņemot vērā subsīdijas, ko L. pašvaldībai piešķīris Vides aizsardzības fonds un kas veido 40 %–100 % no veiktajiem izdevumiem, šādu pakalpojumu sniegšanas raksturs neatbilst pieejai, kāda attiecīgā gadījumā būtu bijusi azbesta aizvākšanas uzņēmumam, kurš, nosakot cenas, būtu centies iekļaut tajās savas izmaksas un gūt peļņu. Turklāt izmaksas, kas saistītas ar minētās pašvaldības veikto azbesta aizvākšanas tās iedzīvotājiem kampaņas organizēšanu, netiek atlīdzinātas, jo tiek atlīdzinātas tikai tās darbības, kas deleģētas izvēlētajam uzņēmumam. Tāpat arī šī pašvaldība uzņemas tikai zaudējumu risku bez iespējas gūt peļņu.

48      Treškārt, nešķiet, ka šādam azbesta aizvākšanas uzņēmumam būtu ekonomiski izdevīgi nelikt pakalpojumu saņēmējiem segt tam radušās izmaksas, bet gaidīt daļēju šo izmaksu kompensēšanu subsīdiju veidā. Šāds mehānisms ne tikai radītu budžeta strukturālu deficītu, ņemot vērā vispirms to, ka nav peļņas, un pēc tam arī to, ka netiek atmaksātas izmaksas, kas saistītas ar azbesta aizvākšanas kampaņas organizēšanu, un, visbeidzot, atmaksas procentuālās daļas būtiskās svārstības, jo tās var svārstīties no 40 % līdz 100 % atkarībā no izvēlētajam uzņēmumam pārskaitītajām summām, turklāt šis mehānisms tam radītu nodokļa maksātājam neparastu nenoteiktību, jo jautājums par to, vai un kādā mērā trešā persona atlīdzinās tik lielu radušos izmaksu daļu, faktiski paliek atklāts līdz brīdim, kad šī trešā persona pieņem lēmumu pēc attiecīgajiem darījumiem.

49      Tāpēc nešķiet – un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka L. pašvaldība šajā gadījumā veiktu darbību, kurai ir saimniecisks raksturs Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

 Par neaplikšanu ar nodokli tāpēc, ka publisko tiesību subjekts darbojas valsts pārvaldes iestādes statusā

50      Tā kā L. pašvaldība, ņemot vērā šī sprieduma 41.–49. punktā izklāstītos apsvērumus, neveic Direktīvas 2006/112 piemērošanas jomā ietilpstošu darbību, nav jānosaka, vai šī darbība arī būtu izslēgta no šīs piemērošanas jomas atbilstoši šīs direktīvas 13. panta 1. punktam.

51      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkts, 9. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par pakalpojumu sniegšanu, kas tiek aplikta ar PVN, nav uzskatāms tas, ka pašvaldība ar uzņēmuma starpniecību veic azbesta aizvākšanu un azbestu saturošu produktu un atkritumu savākšanu to tās iedzīvotāju labā, kuri ir īpašnieki un ir izteikuši šādu vēlēšanos, ja šādas rīcības mērķis nav pastāvīgi gūt ienākumus un šie iedzīvotāji par to nemaksā, jo šīs darbības tiek finansētas no valsts līdzekļiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

52      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 2. panta 1. punkts, 9. panta 1. punkts un 13. panta 1. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka

par pakalpojumu sniegšanu, kas tiek aplikta ar pievienotās vērtības nodokli, nav uzskatāms tas, ka pašvaldība ar uzņēmuma starpniecību veic azbesta aizvākšanu un azbestu saturošu produktu un atkritumu savākšanu to tās iedzīvotāju labā, kuri ir īpašnieki un ir izteikuši šādu vēlēšanos, ja šādas rīcības mērķis nav pastāvīgi gūt ienākumus un šie iedzīvotāji par to nemaksā, jo šīs darbības tiek finansētas no valsts līdzekļiem.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – poļu.