BG
ES
CS
DA
DE
ET
EL
EN
FR
HR
IT
LV
LT
HU
MT
NL
PL
PT
RO
SK
SL
FI
SVInfo
- Referral date: 07-06-2022
- Show case reference
- Ruling date: 17-05-2023
References in this case
Highlight in text
GoPagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2023. gada 17. maijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – Peļņas daļas režīms – 311. pants – Jēdziens “lietotas preces” – Nolietoti transportlīdzekļi, kuri pārdoti rezerves daļām
Lietā C-365/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) iesniegusi ar 2022. gada 16. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 7. jūnijā, tiesvedībā
IT
pret
État belge,
TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Safjans [M. Safjan] (referents), tiesneši N. Jēskinens [N. Jääskinen] un M. Gavalecs [M. Gavalec],
ģenerāladvokāte: L. Medina,
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Beļģijas valdības vārdā – P. Cottin, J.-C. Halleux un C. Pochet, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Clotuche-Duvieusart un J. Jokubauskaitė, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 311. panta 1. punkta 1. apakšpunktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp IT un État belge (Beļģijas valsts) par Beļģijas nodokļu administrācijas atteikumu piemērot peļņas daļas režīmu attiecībā uz atsevišķu IT veikto transportlīdzekļu pārdošanu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 PVN direktīvas 311. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šajā nodaļā, neskarot citus Kopienas noteikumus, piemēro šādas definīcijas:
1) “lietotas preces” ir materiāls kustams īpašums, kas ir derīgs turpmākai lietošanai vai nu bez pārveidojumiem, vai pēc remonta un kas nav mākslas darbi, kolekciju priekšmeti vai senlietas un nav arī dārgmetāli vai dārgakmeņi, kā tos definējušas dalībvalstis;
[..]
5) “tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs” ir jebkurš nodokļa maksātājs, kas, veicot saimniecisko darbību un ar nolūku tālāk pārdot, pērk vai izmanto savas saimnieciskās darbības vajadzībām vai importē lietotas preces, mākslas darbus, kolekciju priekšmetus vai senlietas, neatkarīgi no tā, vai šis nodokļa maksātājs rīkojas savās vai kādas citas personas interesēs saskaņā ar līgumu, kas par pirkšanu vai pārdošanu paredz maksāt komisijas maksu;
[..].”
4 Kā noteikts PVN direktīvas 313. panta 1. punktā:
“Attiecībā uz lietotu preču, mākslas darbu, kolekciju priekšmetu un senlietu piegādēm, ko [veic] tirgotāji, kas ir nodokļa maksātāji, dalībvalstis saskaņā ar šīs apakšiedaļas nosacījumiem piemēro īpašu režīmu, lai uzliktu nodokli peļņai, ko guvis tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs.”
5 PVN direktīvas 314. pants ir formulēts šādi:
“Peļņas daļas režīms attiecas uz tādām preču piegādēm, ko veic tirgotājs, kas tirgo lietotas preces, mākslas darbus, kolekciju priekšmetus vai senlietas, ja šīs preces Kopienas robežās tam piegādājusi kāda no turpmāk norādītajām personām:
a) persona, kas nav nodokļa maksātāja;
b) cits nodokļa maksātājs, ciktāl šā cita nodokļa maksātāja preču piegādes ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar 136. pantu;
c) cits nodokļa maksātājs, ciktāl uz šā cita nodokļa maksātāja veiktām preču piegādēm attiecas atbrīvojums maziem uzņēmumiem, kas paredzēts 282. līdz 292. pantā, un ciktāl šīs piegādes attiecas uz kapitālieguldījumu precēm;
d) cits tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, ciktāl šā cita tirgotāja preču piegādēm saskaņā ar šo peļņas daļas režīmu piemērots [pievienotās vērtības nodoklis (PVN)].”
6 PVN direktīvas 315. pantā ir paredzēts:
“Summa, par ko, piegādājot preces, maksājams nodoklis, kā minēts 314. pantā, ir peļņas daļa, ko ieguvis tirgotājs, kurš ir nodokļa maksātājs, atskaitot PVN, kas attiecas uz peļņas daļu.
Šā tirgotāja, kas ir nodokļa maksātājs, peļņas daļa ir līdzvērtīga starpībai starp pārdošanas cenu, ko tirgotājs, kas ir nodokļa maksātājs, iekasējis par precēm, un iepirkuma cenu.”
Beļģijas tiesības
7 Ar code de la taxe sur la valeur ajoutée (Pievienotās vērtības nodokļa kodekss) 58. panta 4. punktu un arrêté royal n°53, du 23 décembre 1994, relatif au régime particulier d’imposition de la marge bénéficiaire applicable aux biens d’occasion, objets d’art, de collection ou d’antiquité (1994. gada 23. decembra Karaļa dekrēts Nr. 53 par īpašu peļņas daļas režīmu lietotām precēm, mākslas darbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām) 1. pantu Beļģijas tiesībās ir transponēts PVN direktīvas 311. un 313. pants.
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
8 Kopš 2013. gada 1. oktobra IT ir reģistrēts kā PVN maksātājs saistībā ar lietotu transportlīdzekļu un to vraku pārdošanu. Šīs darbības ietvaros viņš no apdrošināšanas uzņēmumiem iegādājās norakstītus transportlīdzekļus, proti, tādus, kuru vērtība ir pilnībā zudusi, un pēc tam pārdeva tos tālāk trešām personām kā vrakus vai “detaļām”.
9 2015. gadā tika veikta IT pārbaude, kuras rezultātā tika veikta korekcija saistībā ar PVN atskaitīšanas noteikumu un peļņas daļas režīma pārkāpumiem. Pamatojoties uz valsts tiesību normām, ar kurām ir transponēts PVN direktīvas 311. un 313. pants, nodokļu administrācija nolēma no peļņas daļas režīma izslēgt rēķinus, kuros ir minēti vārdi “transportlīdzekļi, kuri pārdoti detaļām”, vai rēķinus attiecībā uz vrakiem.
10 IT par šo lēmumu cēla prasību tiesā, tostarp, atsaukdamies uz Tiesas 2017. gada 18. janvāra spriedumu Sjelle Autogenbrug (C-471/15, EU:C:2017:20), apgalvojot, ka transportlīdzekļi, kuri pārdoti “detaļām”, ir “lietotas preces” PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē.
11 Cour d’appel de Liège (Ljēžas apelācijas tiesa, Beļģija) ar 2019. gada 1. marta spriedumu noraidīja IT iebildumus. Tā norādīja, ka 2017. gada 18. janvāra spriedums Sjelle Autogenbrug (C-471/15, EU:C:2017:20) attiecas nevis, kā šajā gadījumā, uz transportlīdzekļiem, kuri pārdoti tālāk “detaļām”, tās nenodalot vienībās, bet gan uz šī nodokļu maksātāja – tālākpārdevēja – no nolietotiem transportlīdzekļiem paša izņemtajām detaļām, kuras bez pārveidojumiem šis nodokļa maksātājs pārdeva tālāk. Pēc tam šī tiesa uzskatīja, ka ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotie transportlīdzekļi ir saglabājuši to funkcionalitāti, kāda tiem piemīt, kad tie ir jauni, tādējādi, lai tos varētu atkārtoti izmantot bez pārveidojumiem vai pēc remonta, un vai tādējādi tos var kvalificēt kā “lietotas preces” PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē.
12 Minētā tiesa uzskatīja, pirmkārt, ka tā tas acīmredzami nav to transportlīdzekļu gadījumā, kurus IT pārdeva “detaļām”, jo norāde “detaļām” objektīvi liecina, ka šos transportlīdzekļus bez pārveidojumiem principā vairs nevar atkārtoti izmantot, un ka ir jāņem vērā objektīvie apstākļi, kādos notikuši tālākpārdošanas darījumi. Otrkārt, tā norādīja, ka transportlīdzekļus, kuri ir norakstīti par vrakiem, arī nevar kvalificēt kā “lietotas preces”, jo tos nevar no jauna izmantot kā tādus, kuriem ir tās pašas īpašības, kādas tiem piemīt, kad tie ir jauni, jo vienīgais to izmantošanas veids var būt atsevišķu detaļu un to veidojošo materiālu valorizācija.
13 IT par apelācijas instances spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Beļģija) un šī tiesa vēlas noskaidrot, vai apelācijas tiesas izmantotā PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta interpretācija ir pareiza.
14 Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [PVN direktīvas] 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka nolietoti mehāniskie transportlīdzekļi, kurus nolietotu transportlīdzekļu un transportlīdzekļu vraku pārdošanas uzņēmums ir iegādājies no personām, kas minētas direktīvas 314. pantā, un kurus ir paredzēts pārdot “detaļām”, šīs detaļas no tiem nedemontējot, ir “lietotas preces” šīs tiesību normas izpratnē?”
Par prejudiciālo jautājumu
15 Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka galīgi nolietoti mehāniskie transportlīdzekļi, kurus uzņēmums iegādājies no PVN direktīvas 314. pantā minētajām personām un kurus paredzēts pārdot “detaļām”, bet detaļas nav demontētas, ir lietotas preces pirmās no šīm tiesību normām izpratnē.
16 Vispirms jāprecizē – gan no faktu izklāsta, gan no uzdotā jautājuma izriet, ka IT iegādātie transportlīdzekļi ir norakstīti transportlīdzekļi, proti, to vērtība ir pilnībā zudusi, un ka tādēļ tie ir galīgi nolietoti. Šādos apstākļos un kā izriet arī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, šos transportlīdzekļus var pārdot tikai kā vrakus vai to detaļu turpmākai izmantošanai (“tālākpārdošana detaļām”), nevis lai tos atkārtoti izmantotu bez pārveidojumiem vai pēc remonta; jāprecizē, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas tikai uz tālākpārdošanu detaļām.
17 Ņemot vērā šo ievada apsvērumu, jāatgādina, ka saskaņā ar PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunktu “lietotas preces” ir “materiāls kustams īpašums, kas ir derīgs turpmākai lietošanai vai nu bez pārveidojumiem, vai pēc remonta”.
18 Šajā ziņā Tiesa ir uzskatījusi, ka šis jēdziens ietver materiālu kustamu lietu, kas ir derīga turpmākai lietošanai vai nu bez pārveidojumiem, vai pēc remonta un kas ir iegūta no citas preces, kurā tā bija iekļauta kā sastāvdaļa, un ka “lietotas preces” kvalifikācijai ir vajadzīgs tikai tas, lai lietotā prece būtu saglabājusi funkcijas, kādas tai bija, kad tā bija jauna, un lai tādējādi to varētu atkārtoti izmantot bez pārveidojumiem vai pēc remonta (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Sjelle Autogenbrug, C-471/15, EU:C:2017:20, 31. un 32. punkts).
19 Turklāt Tiesa ir arī norādījusi, ka peļņas daļas režīma piemērošana ne vienmēr nozīmē, ka iegādātā prece ir identiska pārdotajai precei. It īpaši Tiesa ir apstiprinājusi, ka šis režīms piemērojams tādu detaļu tālākpārdošanai, kuras pats nodokļa maksātājs ir demontējis no nolietota transportlīdzekļa, ko tas iegādājies, ciktāl mehānisko transportlīdzekli veido tādu detaļu kopums, kuras ir savienotas un kuras var demontēt un pārdot tālāk vai nu bez pārveidojumiem, vai pēc remonta (skat. it īpaši spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Sjelle Autogenbrug, C-471/15, EU:C:2017:20, 36. un 37. punkts).
20 Ir taisnība, ka atšķirībā no lietas, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums, pamatlietai ir raksturīgs tas, ka nodokļa maksātājs – tālākpārdevējs – nav demontējis detaļas no pilnībā nolietota transportlīdzekļa, kuru tas ir iegādājies, lai pats šīs detaļas pārdotu tālāk, bet transportlīdzekli bez pārveidojumiem ir pārdevis “detaļām”, proti, lai vēlāk šī transportlīdzekļa detaļas tiktu izmantotas kā rezerves daļas.
21 Tomēr, kā rakstveida apsvērumos būtībā norāda Eiropas Komisija, šī atšķirība nevar likt uzskatīt, ka Tiesas argumentāciju 2017. gada 18. janvāra spriedumā Sjelle Autogenbrug (C-471/15, EU:C:2017:20) nevarētu attiecināt uz tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā.
22 Proti, ir svarīgi ņemt vērā šī sprieduma 16. punktā minēto faktu, ka tāda nodokļa maksātāja – tālākpārdevēja – kā IT iegādātie transportlīdzekļi ir galīgi nolietoti, tātad tos nevar pārdot tālāk, lai izmantotu bez pārveidojumiem vai pēc remonta. Tā kā pašu transportlīdzekli kā materiālu kustamu lietu hipotētiski nevar turpmāk izmantot bez pārveidojumiem vai pēc remonta PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, tad, lai noteiktu, vai šo transportlīdzekli var uzskatīt par lietotu preci un tādējādi uz to var attiekties peļņas daļas režīms, ir jāņem vērā tikai tie šī transportlīdzekļa elementi, kurus šādi var turpmāk izmantot, ja nodokļa maksātājs – tālākpārdevējs – tos pārdod citām personām.
23 Interpretācija, kas ļauj galīgi nolietotam transportlīdzeklim kā lietotai precei piemērot peļņas daļas režīmu tāpēc, ka dažas to veidojošās daļas var izmantot atkārtoti, atbilst šī režīma mērķim, un tas, kā izriet no PVN direktīvas 51. apsvēruma, ir novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, kas var izrietēt no apstākļa, ka, pirmkārt, šo daļu pārdošanas cenā jau ir ņemts vērā PVN, ko persona, uz kuru attiecas šīs direktīvas 314. pants, iegādājoties transportlīdzekli, ir samaksājusi kā priekšnodokli, un, otrkārt, ne šī persona, ne nodokļa maksātājs – tālākpārdevējs – nevar atskaitīt šo summu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 18. janvāris, Sjelle Autogenbrug, C-471/15, EU:C:2017:20, 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
24 Šajā gadījumā, lai pārbaudītu, vai uz IT tālākpārdotajiem transportlīdzekļiem var attiekties peļņas daļas režīms, iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, ka saskaņā ar šī sprieduma 18. punktā atgādināto judikatūru šajos transportlīdzekļos vēl bija ietvertas daļas, kurām joprojām bija tā pati funkcionalitāte, kāda tām piemīt, kad tās ir jaunas, tāpēc tās varētu izmantot turpmāk bez pārveidojumiem vai pēc remonta.
25 Turklāt iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai minētie transportlīdzekļi faktiski nav pārdoti, lai tos vienkārši iznīcinātu vai pārveidotu par citu priekšmetu. Proti, transportlīdzeklis, kura daļas saglabā to pašu funkcionalitāti, kāda tām piemīt, kad tās ir jaunas, un kuras pircējs nedemontēs, lai izmantotu tās bez pārveidojumiem vai pēc remonta, vairs neatrodas tajā pašā ekonomiskajā apritē un tādēļ uz to neattieksies peļņas daļas režīms (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, E LATS, C-154/17, EU:C:2018:560, 34. punkts).
26 Veicot šo pārbaudi, iesniedzējtiesai būs jāņem vērā visi objektīvie apstākļi, kādos noticis tālākpārdošanas darījums. Proti, kā izriet no Tiesas judikatūras, PVN direktīvā ietvertajiem jēdzieniem ir objektīvs raksturs un tie tiek piemēroti neatkarīgi no attiecīgo darījumu mērķiem un rezultātiem (spriedums, 2018. gada 11. jūlijs, E LATS, C-154/17, EU:C:2018:560, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Lai gan nodokļa maksātāja, kas piedalās darījumā, nodoma ņemšana vērā ir – neskarot izņēmuma gadījumus – pretēja kopējās PVN sistēmas mērķiem, iesniedzējtiesa savukārt varēs ņemt vērā tādus objektīvus elementus kā transportlīdzekļu izskats un stāvoklis, līguma priekšmets, vērtība, par kādu šie transportlīdzekļi tika pārdoti, rēķinu izrakstīšanas metode vai arī personas, kas iegādājusies minētos transportlīdzekļus, saimnieciskās darbības veids (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, E LATS, C-154/17, EU:C:2018:560, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
28 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka galīgi nolietoti mehāniskie transportlīdzekļi, kurus uzņēmums iegādājies no šīs direktīvas 314. pantā minētajām personām un kurus paredzēts pārdot “detaļām”, bet detaļas nav demontētas, ir lietotas preces minētās direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, ja, pirmkārt, tajos joprojām ir detaļas, kuras saglabā tādu pašu funkcionalitāti, kāda tām piemīt, kad tās ir jaunas, tāpēc tās var izmantot bez pārveidojumiem vai pēc remonta, un otrkārt, ir pierādīts, ka šie transportlīdzekļi joprojām atrodas tajā pašā ekonomiskajā apritē, kādā tie bija, jo to detaļas tiek izmantotas turpmāk.
Par tiesāšanās izdevumiem
29 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
galīgi nolietoti mehāniskie transportlīdzekļi, kurus uzņēmums iegādājies no šīs direktīvas 314. pantā minētajām personām un kurus paredzēts pārdot “detaļām”, bet detaļas nav demontētas, ir lietotas preces minētās direktīvas 311. panta 1. punkta 1. apakšpunkta izpratnē, ja, pirmkārt, tajos joprojām ir detaļas, kuras saglabā tādu pašu funkcionalitāti, kāda tām piemīt, kad tās ir jaunas, tāpēc tās var izmantot bez pārveidojumiem vai pēc remonta, un otrkārt, ir pierādīts, ka šie transportlīdzekļi joprojām atrodas tajā pašā ekonomiskajā apritē, kādā tie bija, jo to detaļas tiek izmantotas turpmāk.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.