Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2023. gada 7. septembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopēja pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – PVN neitralitātes princips – Efektivitātes princips – Pārāk augsta PVN likme, kas norādīta pirkuma rēķinā – Pārmaksātās summas atmaksa – Tieša prasība pret iestādi – Viena un tā paša PVN dubultas atmaksas riska ietekme

Lietā C-453/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Finanzgericht Münster (Minsteres Finanšu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 27. jūnija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 6. jūlijā, tiesvedībā

Michael Schütte

pret

Finanzamt Brilon,

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Safjans [M. Safjan], trešās palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente) un tiesnesis N. Pisarra [N. Piçarra],

ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Michael Schütte vārdā – H. Nieskens, Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – J. Möller un N. Scheffel, pārstāvji,

–        Čehijas valdības vārdā – O. Serdula, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–        Eiropas Komisijas vārdā – J. Jokubauskaitė un L. Mantl, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES (OV 2010, L 189, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), kā arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) neitralitātes un efektivitātes principu interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp prasītāju pamatlietā Michael Schütte un Finanzamt Brilon (Brilonas Finanšu pārvalde, Vācija; turpmāk tekstā – “nodokļu pārvalde”) par tiesībām, vadoties pēc taisnīguma apsvērumiem, saņemt atbrīvojumu no PVN, ko a posteriori pieprasījusi Vācijas nodokļu iestāde, un procentus par šī nodokļa summu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        PVN direktīvas 168. panta a) punktā ir noteikts:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

a)      PVN, kas attiecīgajā dalībvalstī maksājams vai samaksāts par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, ko tam veicis vai veiks cits nodokļa maksātājs.”

4        Saskaņā ar šīs direktīvas 178. panta a) punktu 168. panta a) punktā paredzētajai atskaitīšanai nodokļa maksātājam “attiecībā uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu [..] jāsaglabā rēķins, kas sagatavots saskaņā ar XI sadaļas 3. nodaļas 3. līdz 6. iedaļu”.

 Vācijas tiesības

5        Abgabenordnung (Nodokļu noteikumi; BGBl. 2002 I, 3866. lpp.; turpmāk tekstā – “AO”) 163. pantā ir paredzēts:

“(1)      Ja nodokļu piedziņa konkrētajā gadījumā vērtējama kā netaisnīga, var aprēķināt mazākus nodokļus un, aprēķinot nodokļus, neņemt vērā nodokļu bāzes, kuras palielina maksājamos nodokļus.

[..]”

6        AO 227. pantā ir noteikts:

“Ja nodokļu piedziņa konkrētajā gadījumā vērtējama kā netaisnīga, nodokļu iestādes var daļēji vai pilnībā piešķirt atbrīvojumu no nodokļu samaksas pienākuma; jau samaksātās nodokļu summas ar tādiem pašiem nosacījumiem var tikt atmaksātas vai atskaitītas no turpmākajiem maksājumiem.”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

7        Prasītājs pamatlietā ir lauksaimnieks, kas nodarbojas arī ar mežsaimniecību. Laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam viņš iepirka kokmateriālus no dažādiem piegādātājiem un pēc tam tos pārdeva tālāk un piegādāja klientiem kā malkai izmantojamus kokmateriālus. Lai gan PVN likme, kas bija norādīta piegādātāju rēķinos, bija standarta likme 19 % apmērā, rēķinos, kurus prasītājs pamatlietā nosūtīja klientiem, norādītā likme bija samazinātā nodokļa likme 7 % apmērā.

8        Piegādes ķēdes augšupējie piegādātāji attiecīgi deklarēja PVN un samaksāja Vācijas nodokļu iestādei PVN 19 % apmērā. Savukārt prasītājs pamatlietā veiktos pārdošanas darījumus deklarēja tikai ar 7 % likmi un atskaitīja PVN priekšnodokli no piegādēm pēc likmes 19 % apmērā. Prasītājs pamatlietā pret Vācijas nodokļu iestādi izpildīja no minētā izrietošās nodokļu saistības.

9        Finanzgericht Münster (Minsteres Finanšu tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, precizē, ka nevienā brīdī nav bijis nedz norāžu par prasītāja pamatlietā nenovēršamo maksātnespēju, nedz arī aizdomu par krāpšanu. Tomēr uzņēmuma auditā atbildētāja secināja, ka prasītāja veiktajiem darījumiem, kas ar nodokli tiek aplikti vēlāk, jāpiemēro nevis samazinātā, bet gan standarta nodokļa likme.

10      Pēc audita Finanzgericht Münster (Minsteres Finanšu tiesa) tika sākta tiesvedība. Tiesvedības noslēgumā šī tiesa 2019. gada 2. jūlija spriedumā, kas kopš tā laika ir ieguvis res judicata spēku, secināja, ka prasītāja pamatlietā vēlāk veiktajiem darījumiem ir piemērojama samazinātā PVN likme. Tomēr tā uzskatīja, ka arī prasītāja pamatlietā veiktajām piegādēm tiek piemērota samazinātā 7 % likme. Tāpēc prasītāja pamatlietā priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšana tika attiecīgi samazināta.

11      Lai izpildītu šo spriedumu, nodokļu iestāde ar 2019. gada 30. septembra lēmumiem pieprasīja samaksāt PVN summas par 2011.–2013. gadu kopā ar procentiem. Tad prasītājs pamatlietā vērsās pie piegādātājiem ar lūgumu labot viņam izrakstītos rēķinus un samaksāt starpību.

12      Visi piegādātāji prasītājam pamatlietā iebilda, atsaukdamies uz Vācijas civiltiesībās paredzēto civiltiesisko noilgumu. Tādējādi konkrētie rēķini netika laboti un prasītājs pamatlietā no piegādātājiem nesaņēma pieprasīto atmaksu.

13      Šādos apstākļos prasītājs pamatlietā 2019. gada 24. oktobra vēstulē nodokļu pārvaldei lūdza, pamatojoties uz taisnīguma apsvērumiem, saņemt a posteriori pieprasīto PVN atbrīvojumu un ar šo PVN summu saistītos procentus saskaņā ar AO 163. un 227. pantu.

14      Nodokļu pārvalde šo lūgumu noraidīja ar 2019. gada 3. un 16. decembra lēmumiem, pamatojoties uz to, ka prasītājs pamatlietā pats esot atbildīgs par radušos situāciju. Viņa iesniegtās sūdzības par šiem noraidošajiem lēmumiem arī tika uzskatītas par nepamatotām ar 2020. gada 24. jūlija lēmumu.

15      Prasītājs pamatlietā iesniedzējtiesā apstrīdēja sava a posteriori iesniegtā lūguma par atbrīvojumu no PVN noraidīšanu. Šai tiesai ir šaubas par PVN direktīvas interpretāciju attiecībā uz nodokļu neitralitātes principa un efektivitātes principa piemērošanu atmaksas tiesībām.

16      Iesniedzējtiesas šaubas ir balstītas arī uz piegādātāju iespēju labot rēķinus bez laika ierobežojuma un tālab to darīt pēc tam, kad Vācijas nodokļu iestāde ir veikusi atmaksu pircējam. Ja piegādātāji pēc tam šai iestādei prasītu atmaksāt pārmaksāto summu, tas minētajai iestādei radītu risku, ka tai būs jāatmaksā tas pats PVN divas reizes – bez nepieciešamības vērsties pie to preču pircēja, par kurām ir izrakstīti šie rēķini.

17      Šādos apstākļos Finanzgericht Münster (Minsteres Finanšu tiesa, Vācija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [PVN] direktīvas tiesību normas – it īpaši nodokļu neitralitātes un efektivitātes principi – pamatlietas apstākļos pieprasa, ka prasītājam pamatlietā ir jābūt tiesībām tieši attiecībā uz nodokļu iestādi prasīt tāda [PVN], ieskaitot procentus, atmaksu, ko viņš ir pārmaksājis piegādes ķēdes augšupējiem piegādātājiem, pat ja vēl pastāv iespēja, ka piegādes ķēdes augšupējie piegādātāji vēlāk vēršas pret nodokļu iestādi, ņemot vērā rēķinos izdarītos labojumus, un tā pēc tam  – iespējams – vairs nevar atkal vērsties pret prasītāju pamatlietā, un tas nozīmē, ka pastāv risks, ka nodokļu iestādei viens un tas pats [PVN] ir jāatmaksā divreiz?”

 Par prejudiciālo jautājumu

18      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīva, kā arī PVN neitralitātes un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek prasīts, lai preču piegāžu saņēmējam tieši no nodokļu iestādes būtu tiesības saņemt nepamatoti uzrēķinātā PVN, ko tas samaksājis piegādātājiem un ko tie iemaksājuši valsts kasē, atmaksu, kā arī procentus apstākļos, kad, pirmkārt, nepastāvot iespējai saņēmējam pārmest krāpšanu, ļaunprātīgu izmantošanu vai nolaidību, viņš vairs nevar pieprasīt šo atmaksu no piegādātājiem valsts tiesībās paredzētā noilguma dēļ un, otrkārt, pastāv formāla iespēja, ka piegādātāji vēlāk pēc to rēķinu labošanas, kuri sākotnēji nosūtīti šo piegāžu saņēmējiem, pieprasīs nodokļu iestādei atmaksāt pārmaksāto summu.

19      Vispirms jāatgādina, ka tiesības uz atskaitījumu ir neatņemama PVN sistēmas sastāvdaļa, ko principā nevar ierobežot. Atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot nodokļa maksātāju no visā viņa saimnieciskās darbības gaitā maksājamā vai jau samaksātā PVN sloga. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem ar noteikumu, ka minētajām darbībām principā ir piemērojams PVN (spriedums, 2014. gada 6. februāris, Fatorie, C-424/12, EU:C:2014:50, 30. un 31. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

20      Tādējādi PVN neitralitātes princips ir kopējās PVN sistēmas pamatprincips. Šajā kontekstā lūguma par nepamatoti samaksātā PVN atmaksu pamatā ir nepamatotu maksājumu atgūšanas tiesības, kuru mērķis atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir novērst no nodokļa nesaderības ar Savienības tiesībām izrietošās sekas, neitralizējot finansiālo slogu, kas nepamatoti uzlikts tirgus dalībniekam, kurš galu galā to ir faktiski samaksājis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 2. jūlijs, Terracult, C-835/18, EU:C:2020:520, 24. un 25. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

21      Tādējādi – tā kā nepamatoti iekasēto nodokļu atmaksas prasību jautājums Savienības tiesībās nav reglamentēts, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem šādas prasības var izmantot, turklāt šiem nosacījumiem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem, t.i., tie nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem attiecībā uz līdzīgām sūdzībām, kas pamatotas ar valsts tiesību normām, ne arī veidoti tā, ka padara praktiski neiespējamu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību izmantošanu (spriedumi, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C-35/05, EU:C:2007:167, 37. punkts, un 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C-564/15, EU:C:2017:302, 50. punkts).

22      Ņemot vērā, ka dalībvalstīm principā ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem varētu koriģēt nepamatoti uzrēķinātu PVN, Tiesa ir piekritusi, ka sistēma, kurā, pirmkārt, preces piegādātājs, kas kļūdaini samaksājis PVN nodokļu iestādēm, var lūgt to atmaksāt un, otrkārt, preces pircējs var celt civiltiesisku prasību un prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu pret piegādātāju, atbilst neitralitātes un efektivitātes principiem. Šāda sistēma minētajam pircējam, kas samaksājis kļūdaini uzrēķināto nodokli, ļauj panākt nepamatoti samaksāto summu atmaksu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C-35/05, EU:C:2007:167, 38. un 39. punkts, kā arī 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C-564/15, EU:C:2017:302, 51. punkts).

23      Tomēr, ja PVN atmaksa kļūst neiespējama vai pārmērīgi apgrūtinoša, it īpaši piegādātāja maksātnespējas gadījumā, efektivitātes princips var būt pamats, lai noteiktu pienākumu attiecīgajam preces saņēmējam vērst prasību par atmaksu tieši pret nodokļu iestādēm. Tādēļ dalībvalstīm, lai ievērotu efektivitātes principu, ir jāparedz līdzekļi un procesuālā kārtība, kas ļautu minētajam preces saņēmējam atgūt kļūdaini uzrēķinātā nodokļa summas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C-35/05, EU:C:2007:167, 41. punkts, un 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C-564/15, EU:C:2017:302, 53. punkts).

24      Turklāt, ja, ņemot vērā objektīvus elementus, ir pierādīts, ka tiesības atmaksāt nepamatoti samaksāto PVN ir izvirzītas krāpnieciskā vai ļaunprātīgā veidā, šīs tiesības ir jāatsaka (spriedumi, 2020. gada 2. jūlijs, Terracult, C-835/18, EU:C:2020:520, 38. punkts, un 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C-397/21, EU:C:2022:790, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Savukārt, ņemot vērā PVN neitralitātes principa ieņemamo vietu kopējā PVN sistēmā, sankcija, kas ietver absolūtu kļūdaini uzrēķinātā un nepamatoti samaksātā PVN atmaksāšanas tiesību atteikumu, šķiet nesamērīga, ja nav konstatēta nedz krāpšana, nedz kaitējums valsts budžetam, un tas tā ir pat konstatētas nodokļu maksātāja nolaidības gadījumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 12. jūlijs, EMS-Bulgaria Transport, C-284/11, EU:C:2012:458, 70. punkts, un 2020. gada 2. jūlijs, Terracult, C-835/18, EU:C:2020:520, 37. punkts).

25      Ņemot vērā šī sprieduma 19.–24. punktā minēto judikatūru, valsts tiesiskais regulējums vai prakse, kuras dēļ preču pircējam tiek atteikts atmaksāt PVN priekšnodokli, kas tam bijis kļūdaini uzrēķināts un ko tas piegādātājiem ir samaksājis pārāk lielā apmērā, šķiet ne tikai pretrunā PVN neitralitātes principam un efektivitātes principam, bet ir arī nesamērīgs, ja preču pircējam šo atmaksu no piegādātājiem nav iespējams atgūt tikai tādēļ vien, ka ir iestājies noilgums, uz kuru tie šajā ziņā atsaucas, un ja tam nevar pārmest krāpšanu, ļaunprātīgu izmantošanu vai nolaidību.

26      Šādos apstākļos, ja pircējam ir neiespējami vai pārmērīgi grūti saņemt no piegādātājiem nepamatoti uzrēķinātā un samaksātā PVN atmaksu, šim pircējam – ja nav notikusi krāpšana vai ļaunprātīga izmantošana vai nav konstatēta nolaidība – ir tiesības ar atmaksas lūgumu vērsties tieši pret nodokļu iestādi.

27      Šo novērtējumu neapšauba nedz 2022. gada 13. janvāra spriedums Zipvit (C-156/20, EU:C:2022:2), nedz tas, ka piegādātāji nav maksātnespējīgi, nedz arī dubultas atmaksas risks, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa.

28      Pirmkārt, attiecībā uz pēdējo minēto spriedumu jānorāda, ka pretēji pamatlietā esošajam pieņēmumam prasītāja sūdzība lietā, kurā taisīts minētais spriedums, attiecās uz pakalpojumiem, kas kļūdas pēc bija atbrīvoti no PVN. Šajā lietā, no vienas puses, piegādātājs nebija mēģinājis no klienta atgūt kļūdaini neiekļauto PVN un, no otras puses, nodokļu iestāde nebija attiecībā uz piegādātāju izdevusi paziņojumu par nodokļa korekciju. Tieši šo apstākļu dēļ Tiesa ir nospriedusi, ka nodokļa maksātājs nevar pieprasīt atskaitīt PVN summu, ja par šo summu viņam nav izrakstīts rēķins un to tātad tas nav pārnesis uz galapatērētāju (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Zipvit, C-156/20, EU:C:2022:2, 31. punkts).

29      Otrkārt, šī sprieduma 23. punktā minētās judikatūras kontekstā attiecībā uz jautājumu, vai piegādātāju maksātnespēja var ietekmēt tiesības uz PVN atmaksu, ir skaidrs, ka apstākļa vārda “tostarp” konsekvents lietojums nozīmē, ka piegādātāju maksātnespēja ir tikai viens no apstākļiem, kādos ir neiespējami vai pārmērīgi grūti saņemt nepamatoti uzrēķinātā un samaksātā PVN atmaksu (spriedumi, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C-35/05, EU:C:2007:167, 41. punkts; 2017. gada 26. aprīlis, Farkas, C-564/15, EU:C:2017:302, 53. punkts; 2019. gada 11. aprīlis, PORR Építési Kft., C-691/17, EU:C:2019:327, 42. un 48. punkts, kā arī 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C-397/21, EU:C:2022:790, 22. punkts).

30      Treškārt, attiecībā uz dubultas atmaksas risku tādēļ, ka piegādātāji varētu labot sākotnēji saņēmējam nosūtītos rēķinus pēc tam, kad nodokļu iestāde ir tam veikusi atmaksu, un pēc tam lūgt tai atmaksāt pārmaksāto summu, jānorāda, ka šāds risks principā ir izslēgts tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

31      Kā norādīts šī sprieduma 24. punktā, tiesības uz nepamatoti uzrēķinātā un samaksātā PVN atmaksu ir jāatsaka, ja tiek pierādīts, ka šīs tiesības ir izmantotas krāpnieciskā vai ļaunprātīgā veidā.

32      Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi – lai konstatētu ļaunprātīgu rīcību PVN jomā, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem. Pirmām kārtām, neraugoties uz attiecīgo PVN direktīvas normu un valsts tiesību aktu, ar kuriem tā ir transponēta, nosacījumu formālu piemērošanu, attiecīgo darījumu rezultātā ir jāgūst fiskālas priekšrocības, kuru piešķiršana būtu pretēja šo normu mērķim. Otrām kārtām, no objektīvu faktoru kopuma ir jāizriet, ka attiecīgā darījuma galvenais mērķis ir iegūt fiskālas priekšrocības (spriedumi, 2006. gada 21. februāris, Halifax u.c., C-255/02, EU:C:2006:121, 74. un 75. punkts, kā arī 2022. gada 15. septembris, HA.EN., C-227/21, EU:C:2022:687, 35. punkts).

33      Šajā gadījumā, neskarot pārbaudes, ko veikt ir iesniedzējtiesas ziņā, šķiet, ka, pirmām kārtām, pircējs ir samaksājis piegādātājiem rēķinos norādītās PVN summas un, otrām kārtām, piegādātāji ir pārskaitījuši šīs PVN summas nodokļu iestādei. Līdz ar to, ja minētie piegādātāji šos rēķinus labotu un šo iestādi lūgtu atmaksāt pārmaksāto summu pēc tam, kad tā šo pārmaksu ir atmaksājusi rēķinā norādīto preču pircējam, lai gan sākotnēji šie paši piegādātāji pret pircēju ir atsaukušies uz noilgumu un tādējādi skaidri pauduši intereses trūkumu situācijas risinājumā, šiem lūgumiem nevar būt cits mērķis kā vien iegūt nodokļu neitralitātes principam pretēju nodokļu priekšrocību. Tādējādi šāda rīcība ir ļaunprātīga izmantošana iepriekš minētās judikatūras izpratnē un nevar būt atmaksas pamats minētajam piegādātājam, un tas izslēdz dubultas atmaksas risku.

34      Visbeidzot, attiecībā uz procentiem Tiesa vairākkārt ir nospriedusi – ja dalībvalsts iekasē nodokļus, pārkāpjot Savienības tiesību normas, attiecīgajām personām ir tiesības ne tikai uz nepamatoti iekasētā nodokļa atmaksu, bet arī uz šai valstij tiešā sakarā ar šo nodokli samaksāto summu vai tās ieturēto summu atmaksu; tas ietver arī zaudējumus, ko rada naudas summu nepieejamība priekšlaicīgas nodokļa samaksas dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in the FII Group Litigation, C-446/04, EU:C:2006:774, 205. punkts, un 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C-397/21, EU:C:2022:790, 32. punkts).

35      Šajā gadījumā tikai iesniedzējtiesas 2019. gada 2. jūlija sprieduma – ar kuru tika samazināts samaksātā priekšnodokļa atskaitījums no 19 % līdz 7 % – izpilde varētu radīt prasītājam pamatlietā ekonomisku slogu, kas atbilstu starpībai starp PVN pamatlikmi un samazināto likmi.

36      Tādējādi, ja prasītājs pamatlietā nodokļu iestādei jau faktiski būtu samaksājis summu, kas atbilst viņa sākotnējā atskaitījuma samazinājumam, viņš ciestu finansiālus zaudējumus, jo nevar izmantot šo summu. No tā izriet – ja nodokļu iestāde saprātīgā termiņā nav atmaksājusi nepamatoti iekasēto PVN, šie zaudējumi, ciktāl tie izriet no tā, ka dalībvalsts ir pārkāpusi šī sprieduma 25. punktā minētās Savienības tiesības, būtu jāatlīdzina, samaksājot nokavējuma procentus.

37      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka PVN direktīva, kā arī PVN neitralitātes un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek prasīts, lai preču piegāžu saņēmējam tieši no nodokļu iestādes būtu tiesības saņemt nepamatoti uzrēķinātā PVN, ko tas samaksājis piegādātājiem un ko tie iemaksājuši valsts kasē, atmaksu, kā arī procentus apstākļos, kad, pirmkārt, nepastāvot iespējai saņēmējam pārmest krāpšanu, ļaunprātīgu izmantošanu vai nolaidību, viņš vairs nevar pieprasīt šo atmaksu no piegādātājiem valsts tiesībās paredzētā noilguma dēļ un, otrkārt, pastāv formāla iespēja, ka piegādātāji vēlāk pēc to rēķinu labošanas, kuri sākotnēji nosūtīti šo piegāžu saņēmējiem, pieprasīs nodokļu iestādei atmaksāt pārmaksāto summu. Ja nodokļu iestāde saprātīgā termiņā neatmaksā nepamatoti iekasēto PVN, zaudējumi, kas radušies šim nepamatoti iekasētajam PVN līdzvērtīgas summas nepieejamības dēļ, ir jākompensē, samaksājot nokavējuma procentus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

38      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES, kā arī pievienotās vērtības nodokļa (PVN) neitralitātes un efektivitātes principi

ir jāinterpretē tādējādi, ka

ar tiem tiek prasīts, lai preču piegāžu saņēmējam tieši no nodokļu iestādes būtu tiesības saņemt nepamatoti uzrēķinātā PVN, ko tas samaksājis piegādātājiem un ko tie iemaksājuši valsts kasē, atmaksu, kā arī procentus apstākļos, kad, pirmkārt, nepastāvot iespējai saņēmējam pārmest krāpšanu, ļaunprātīgu izmantošanu vai nolaidību, viņš vairs nevar pieprasīt šo atmaksu no piegādātājiem valsts tiesībās paredzētā noilguma dēļ un, otrkārt, pastāv formāla iespēja, ka piegādātāji vēlāk pēc to rēķinu labošanas, kuri sākotnēji nosūtīti šo piegāžu saņēmējiem, pieprasīs nodokļu iestādei atmaksāt pārmaksāto summu. Ja nodokļu iestāde saprātīgā termiņā neatmaksā nepamatoti iekasēto PVN, zaudējumi, kas radušies šim nepamatoti iekasētajam PVN līdzvērtīgas summas nepieejamības dēļ, ir jākompensē, samaksājot nokavējuma procentus.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.