Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta)

2024. gada 13. jūnijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 44. pants – Īstenošanas regula (ES) Nr. 282/2011 – 11. panta 1. punkts – Pakalpojumu sniegšanas vieta – Jēdziens “pastāvīga iestāde” – Spēja cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā saņemt un izmantot pakalpojumus paša vajadzībām – Mehānisko transportlīdzekļu sēdekļu pārklāju ražošanas pakalpojumi, ko kāda sabiedrība sniedz tādas citas sabiedrības vārdā, kura ietilpst tajā pašā grupā un veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī

Lietā C-533/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunalul Argeş (Ardžešas apgabaltiesa, Rumānija) iesniegusi ar lēmumu, kurš pieņemts 2021. gada 10. jūnijā un Tiesā reģistrēts 2022. gada 9. augustā, tiesvedībā

SC Adient Ltd & Co. KG

pret

Agenţia Naţională de Administrare Fiscală,

Agenţia Naţională de Administrare Fiscală – Direcţia Generală Regională a Finanţelor Publice Ploieşti – Administraţia Judeţeană a Finanţelor Publice Argeş,

TIESA (desmitā palāta)

šādā sastāvā: tiesneši M. Ilešičs [M. Ilešič], kas pilda desmitās palātas priekšsēdētāja funkcijas, I. Jarukaitis [I. Jarukaitis] (referents) un D. Gracijs [D. Gratsias],

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        SC Adient Ltd & Co. KG vārdā – M. Ezer un F. Nanu, avocaţi,

–        Rumānijas valdības vārdā – R. Antonie, E. Gane un A. Rotăreanu, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Armenia un E. A. Stamate, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2024. gada 1. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1, lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2018. gada 6. novembra Direktīvu (ES) 2018/1695 (OV 2018, L 282, 5. lpp.; un labojums – OV 2018, L 329, 53. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), 44. un 192.a pantu, kā arī Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2011, L 77, 1. lpp.), 10., 11. un 53. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp SC Adient Ltd & Co. KG (turpmāk tekstā – “Adient DE”), no vienas puses, un Agenția Națională de Administrare Fiscală (Valsts nodokļu dienests) un Agenția Națională de Administrare Fiscală – Direcția Generală Regională a Finanțelor Publice Ploiești – Administraţia Judeţeană a Finanţelor Publice Argeş (Valsts nodokļu dienests – Ploješti Reģionālā valsts finanšu ģenerāldirekcija – Ardžešas žudeca Valsts finanšu administrācija, Rumānija; turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”), no otras puses, par lūgumu atcelt lēmumu, ar ko noteikta Adient DE kā nodokļa maksātāja reģistrācija Rumānijā pēc savas ierosmes, jo šai sabiedrībai šajā valstī ir pastāvīga iestāde.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 PVN direktīva

3        PVN direktīvas V sadaļā “To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” ir ietverta 3. nodaļa, kas attiecas uz “pakalpojumu sniegšanas vietu”, kurā ir 2. iedaļa “Vispārīgi noteikumi”, kuras 44. pantā ir noteikts:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur nodokļa maksātājam, kas saņem šos pakalpojumus, ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.”

4        Minētās direktīvas XI sadaļā “Nodokļa maksātāju un dažu to personu pienākumi, kas nav nodokļa maksātājas” ir ietverta 1. nodaļa, kura ir veltīta maksāšanas pienākumiem. Šīs nodaļas 1. iedaļā “Personas, kas atbildīgas par PVN nomaksu nodokļu iestādēm” ir ietverts šīs pašas direktīvas 192.a–205. pants.

5        PVN direktīvas 192.a pantā ir paredzēts:

“Lai piemērotu šo iedaļu, nodokļa maksātāju, kam ir pastāvīga iestāde tās dalībvalsts teritorijā, kurā nodoklis ir jāmaksā, uzskata par nodokļa maksātāju, kas neveic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

a)      viņš šajā dalībvalstī veic preču piegādi vai sniedz pakalpojumus, par ko uzliek nodokli;

b)      preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja filiāle šajā dalībvalstī nepiedalās minētajā preču piegādē vai pakalpojumu sniegšanā.”

6        Šīs direktīvas 193. pantā ir noteikts:

“[Pievienotās vērtības nodokli (PVN)] maksā ikviens nodokļa maksātājs, kas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par kuru uzliek nodokli, izņemot gadījumus, kad saskaņā ar 194. līdz 199.b pantu un 202. pantu nodokli maksā kāda cita persona.”

7        Minētās direktīvas 194. pants ir formulēts šādi:

“1.      Ja preču vai pakalpojumu piegādi, par kuru uzliek nodokli, veic nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā maksājams PVN, dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN nomaksu atbildīgā persona ir persona, kurai piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi.

2.      Dalībvalstis izstrādā nosacījumus 1. punkta piemērošanai.”

 Īstenošanas regula Nr. 282/2011

8        Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 14. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu, ka noteikumi attiecībā uz to darījumu vietām, par kuriem uzliek nodokli, tiek piemēroti vienādi, būtu jāprecizē tādi jēdzieni kā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, pastāvīga iestāde, pastāvīga adrese un vieta, kur persona parasti uzturas. Nosakot pēc iespējas skaidrākus un objektīvākus kritērijus, tajā pašā laikā ņemot vērā [Eiropas Savienības] Tiesas judikatūru, būtu jāveicina šo jēdzienu praktiskā piemērošana.”

9        Atbilstoši šīs īstenošanas regulas 10. panta 1. punktam:

“Piemērojot [PVN direktīvas] 44. un 45. pantu, nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir tās centrālās administrācijas darbības vieta.”

10      Minētās regulas 11. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Piemērojot [PVN direktīvas] 44. pantu, “pastāvīgās iestādes vieta” ir jebkura vieta, kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti tās pašas vajadzībām.

2.      Piemērojot turpmāk uzskaitītos pantus, “pastāvīgās iestādes vieta” ir jebkura vieta, kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības veikšanas vieta, ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj nodrošināt tās sniegtos pakalpojumus:

[..]

d)      [PVN direktīvas] 192.a pants.”

11      Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 53. pantā ir noteikts:

“1.      Piemērojot [PVN direktīvas] 192.a pantu, ņem vērā tikai nodokļa maksātāja pastāvīgo iestādi, ja tai ir pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj piegādāt preces, kuru piegādē tā piedalās, vai sniegt pakalpojumus, kuru sniegšanā tā piedalās.

2.      Ja nodokļa maksātājam ir pastāvīgā iestāde tās dalībvalsts teritorijā, kurā PVN ir jāmaksā, uzskata, ka minētā filiāle nepiedalās preču piegādē vai pakalpojumu sniegšanā [PVN direktīvas] 192.a panta b) punkta nozīmē, ja vien minētās pastāvīgās iestādes tehniskos resursus un cilvēkresursus neizmanto, lai minētajā dalībvalstī veiktu ar šo preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu saistītas darbības, par kurām uzliek nodokli, un ja minētā izmantošana notiek pirms minēto preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vai tās laikā.

Ja pastāvīgās iestādes resursus izmanto tikai administratīvu uzdevumu veikšanai, piemēram, uzskaitei, rēķinu piesūtīšanai un parādu piedziņai, tad neuzskata, ka resursi tiek izmantoti preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai.

Tomēr, ja tiek izsniegts rēķins ar PVN identifikācijas numuru, ko piešķīrusi pastāvīgās iestādes dalībvalsts, uzskata, ka pastāvīgā iestāde piedalās preču piegādē vai pakalpojumu sniegšanā minētajā dalībvalstī, ja vien netiek pierādīts pretējais.”

 Rumānijas tiesības

12      2015. gada 8. septembra Legea nr. 227/2015 privind Codul fiscal (Likums Nr. 227/2015 par Nodokļu kodeksu, 2015. gada 10. septembra Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 688; turpmāk tekstā – “Nodokļu kodekss”) 266. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir noteikts:

“Šajā sadaļā:

[..]

b)      nodokļa maksātāju, kura saimnieciskās darbības vieta ir ārpus Rumānijas, uzskata par Rumānijas rezidentu tad, ja tam ir pastāvīga iestāde Rumānijā vai ja tam Rumānijā ir pietiekami tehniskie un cilvēkresursi, lai regulāri veiktu ar nodokli apliekamu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.”

13      Atbilstoši Nodokļu kodeksa 278. panta 2. punktam:

“Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Ja pakalpojumi tiek sniegti nodokļa maksātāja pastāvīgajai iestādei, kura atrodas vietā, kas nav tā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir tā, kur atrodas šī pakalpojumu saņēmēja pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir tā, kur nodokļa maksātājam, kas saņem šos pakalpojumus, ir pastāvīgā adrese vai pastāvīgā dzīvesvieta.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14      Gan Adient DE, gan SC Adient Automotive România SRL (turpmāk tekstā – “Adient RO”) ietilpst Adient grupā, kas ir aprīkojuma ražotāja, kura specializējusies transportlīdzekļu sēdekļu un citu komponentu ražošanā un tirdzniecībā.

15      2016. gada 1. jūnijā Adient DE ar Adient RO noslēdza pakalpojumu līgumu, kas ietver gan šo sēdekļu tapsējuma komponentu apstrādes pakalpojumus, gan papildpakalpojumus. Adient RO apstrādes pakalpojumus veido Adient DE piegādāto sēdekļu pārvalku ražošanai nepieciešamo izejvielu sagriešana un sašūšana. Adient RO sniegtos papildpakalpojumus veido izejvielu saņemšana, uzglabāšana noliktavā, pārbaude un pārvaldība un gatavo izstrādājumu uzglabāšana noliktavā. Visā ražošanas procesā Adient DE paliek izejvielu, pusfabrikātu un gatavo izstrādājumu īpašniece.

16      Adient DE ir PVN identifikācijas numurs Rumānijā, ko tā izmanto gan preču iegādei šajā dalībvalstī, gan Adient RO ražoto izstrādājumu piegādei saviem klientiem. Attiecībā uz pakalpojumiem, ko tai sniedz Adient RO, Adient DE izmantoja savu Vācijas PVN identifikācijas numuru.

17      Uzskatīdama, ka pakalpojumi, ko Adient RO sniedza atbilstoši līgumam, kurš noslēgts ar Adient DE, bija sniegti vietā, kur ir reģistrēta šī sabiedrība – šo pakalpojumu saņēmēja –, tā sagatavoja rēķinus bez PVN, jo tā uzskata, ka par minētajiem pakalpojumiem nodokļi bija jāmaksā Vācijā.

18      Pēc nodokļu audita attiecībā uz laikposmu no 2016. gada 18. februāra līdz 2018. gada 31. jūlijam nodokļu administrācija tomēr uzskatīja, ka Adient RO sniegto pakalpojumu saņēmēja ir Adient DE pastāvīga iestāde, kas atrodas Rumānijā un ko veido divas Adient RO filiāles, proti, tās, kas atrodas Pitešti [Pitești] un Ploješti (Rumānija). No tā finanšu administrācija secināja, ka Adient RO bija pienākums iekasēt PVN par šiem pakalpojumiem, un šai sabiedrībai izdeva nodokļu paziņojumu, ko tā apstrīdēja tiesvedībā, kura nav tiesvedība pamatlietā.

19      Turklāt nodokļu administrācija uzskatīja – tā kā Adient DE bija pastāvīga iestāde Rumānijā, tā nevarēja būt identificēta ar PVN identifikācijas numuru, kādu tai bija piešķīrušas Vācijas iestāde, un ka tai bija jāreģistrējas kā nodokļa maksātājai Rumānijā. Ar 2020. gada 4. jūnija lēmumu tā pasludināja šīs sabiedrības reģistrāciju pēc savas ierosmes.

20      Adient DE par šo lēmumu iesniedza sūdzību, kas noraidīta ar 2020. gada 28. augusta lēmumu.

21      Adient DE par 2020. gada 4. jūnija un 28. augusta lēmumiem iesniedza atcelšanas prasību Tribunalul Argeș (Ardžešas apgabaltiesa, Rumānija), kas ir iesniedzējtiesa.

22      Ardžešas apgabaltiesa norāda, ka tajā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no tā, vai Adient DE rīcībā, izmantojot Adient RO filiāles, kas atrodas Pitešti un Ploješti, ir cilvēkresursi un tehniskie resursi, lai regulāri veiktu darījumus, kuri ar nodokli apliekami Rumānijā.

23      Ardžešas apgabaltiesai ir šaubas par nodokļu administrācijas nostāju, atbilstoši kurai šī iestāde uzskata, ka tas tā ir, ņemot vērā šādus apsvērumus saistībā ar Adient DE cilvēkresursiem.

24      Pirmkārt, šī nodokļu administrācija ņem vērā, ka saskaņā ar pakalpojumu sniegšanas līgumu, kas noslēgts starp Adient DE un Adient RO, pirmajai ir tiesības izskatīt un pārbaudīt grāmatvedības dokumentus, reģistrus, ziņojumus un visus citus dokumentus, kuri pieder otrajai minētajai, un var tai pieprasīt, lai tā piedalās izmaksu samazināšanas programmās vai iniciatīvās.

25      Otrkārt, minētā iestāde ņem vērā, ka Adient RO darbinieki ir iesaistīti Adient DE veiktajā preču piegādes darbībā, jo viņi saņem šīs sabiedrības klientu pasūtījumus, aprēķina vajadzību pēc izejvielām un materiāliem, nodrošina izejvielu un gatavo izstrādājumu uzglabāšanu un transportēšanu, kā arī pēdējo minēto piegādi, jo ir atbildīgi par kvalitātes kontroli, piedalās minētās sabiedrības preču ikgadējās inventarizācijas organizēšanā un veikšanā, kā arī rezultātu novērtēšanā un nodrošina saziņu ar tās klientiem un piegādātājiem, tādējādi pārstāvot šo pašu sabiedrību attiecībās ar trešām personām.

26      Turklāt iesniedzējtiesai ir šaubas, vai nodokļu administrācija, lai konstatētu tehnisko resursu esamību, ir ņēmusi vērā, ka Adient RO darbinieki darbojas, izmantojot informātikas un grāmatvedības sistēmas, kas pieder Adient DE, kurai bez tam ir uzglabāšanas noliktava Pitešti filiālē, kas aprīkota ar vajadzīgajām iekārtām un aprīkojumu.

27      Šādos apstākļos Tribunalul Argeş (Ardžešas apgabaltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [PVN direktīvas] 44. panta un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 10. un 11. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts nodokļu administrācijas prakse, kad rezidente patstāvīga juridiskā persona tiek kvalificēta par nerezidentes sabiedrības pastāvīgo iestādi, pamatojoties tikai uz šo abu sabiedrību piederību vienai un tai pašai grupai?

2)      Vai [PVN direktīvas] 44. panta un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 10. un 11. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts nodokļu administrācijas prakse, kad tiek uzskatīts, ka dalībvalsts teritorijā pastāv nerezidentes sabiedrības pastāvīgā iestāde, atsaucoties tikai uz pakalpojumiem, ko rezidente juridiskā persona sniedz nerezidentei sabiedrībai?

3)      Vai [PVN direktīvas] 44. panta un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 10. un 11. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds nodokļu tiesiskais regulējums un tāda valsts nodokļu administrācijas prakse, kad tiek uzskatīts, ka dalībvalsts teritorijā pastāv nerezidentes sabiedrības pastāvīgā iestāde, ievērojot faktu, ka [šī iestāde] tikai piegādā preces un nesniedz pakalpojumus?

4)      Vai gadījumā, kad nerezidentei personai kādas dalībvalsts teritorijā kādas rezidentes juridiskās personas ražotnē ir cilvēkresursi un tehniskie resursi, ar ko tā garantē tādu preču apstrādes pakalpojumu sniegšanu, kuras nerezidentei sabiedrībai kādam jāpiegādā, [PVN direktīvas] 192.a panta b) punkta, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta un 53. panta 2. punkta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka minētie apstrādes pakalpojumi, ko sniedz ar nerezidentes juridiskās personas tehniskajiem un cilvēkresursiem, ir: i) pakalpojumi, kurus nerezidente juridiska persona saņem no rezidentes sabiedrības, izmantojot minētos cilvēkresursus un tehniskos resursus, vai, attiecīgā gadījumā, ii) pakalpojumi, ko sniedz pati nerezidente juridiskā persona, izmantojot minētos cilvēkresursus un tehniskos resursus?

5)      Atkarībā no atbildes uz ceturto jautājumu, kādā veidā tiek noteikta pakalpojumu sniegšanas vieta, ievērojot [PVN direktīvas] 44. panta un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 10. un 11. panta noteikumus?

6)      Vai, ievērojot Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 53. panta 2. punktu, darbības, kas saistītas ar preču apstrādes pakalpojumiem, piemēram, saņemšanu, inventarizāciju, pasūtījumu izdarīšanu piegādātājiem, nodošanu noliktavu zonās, krājumu pārvaldību informātikas sistēmā, klientu pasūtījumu apstrādi, adreses norādi uz pārvadājuma dokumentiem un uz rēķiniem, atbalstu attiecībā uz kvalitātes kontrolēm utt., nav jāņem vērā, lai noteiktu to, ka ir pastāvīgās iestādes, ja runa ir par administratīvā atbalsta darbībām, kas noteikti ir nepieciešamas preču apstrādes darbībai?

7)      Vai, ievērojot principus par nodokļa uzlikšanas vietu minētā galamērķa patēriņa vietā, lai noteiktu apstrādes pakalpojumu sniegšanas vietu, ir nozīme faktam, ka apstrādes rezultātā iegūtās preces pakalpojumu saņēmējs pārdod (plāno pārdot) galvenokārt ārpus Rumānijas, savukārt Rumānijā pārdotās preces tiek apliktas ar PVN, un tāpēc apstrādes pakalpojumu rezultāts netiek “patērēts” Rumānijā vai, ja tas tiek “patērēts” Rumānijā, to apliek ar PVN?

8)      Ja pastāvīgās iestādes, kas saņem pakalpojumus, tehniskie un cilvēkresursi faktiski ir tie paši pakalpojumu sniedzēja resursi, ar kuriem pakalpojumus faktiski sniedz, vai tomēr ir pakalpojumu sniegšana [PVN direktīvas] 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē?”

 Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

28      Rumānijas valdība uzskata, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

29      Pirmkārt, šī valdība uzskata, ka pirmais līdz sestais jautājums ir balstīti uz kļūdainiem pieņēmumiem. Tā šajā ziņā norāda, ka pretēji tam, ko var noprast no divu pirmo jautājumu formulējuma, nodokļu administrācija nav pamatojusies tikai uz Adient DE un Adient RO piederību vienai un tai pašai sabiedrību grupai vai uz apstrādes pakalpojumiem, kurus otrā sabiedrība sniedz pirmajai, lai no tā secinātu, ka Rumānijā šai pirmajai minētajai sabiedrībai ir pastāvīga iestāde, bet ir veikusi visaptverošu visu attiecīgo apstākļu analīzi. Runājot par trešo līdz sesto jautājumu, tie ir balstīti uz kļūdainu pieņēmumu, ka nodokļu administrācija ir pamatojusies uz cilvēkresursiem un tehniskajiem resursiem, kas izmantoti apstrādes pakalpojumu sniegšanai vai tādu administratīvā atbalsta darbību veikšanai, kuras papildina šos pakalpojumus, lai gan vērā bija ņemti cilvēkresursi un tehniskie resursi, kas ir Adient DE rīcībā Rumānijā, lai veiktu preču piegādes darījumus, kurus šī sabiedrība veic no šīs dalībvalsts teritorijas.

30      Otrkārt, runājot par septīto prejudiciālo jautājumu, Rumānijas valdība apgalvo, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā šaubās par tās vietas ietekmi, kur tiek pārdoti apstrādes pakalpojumu rezultātā iegūtie izstrādājumi.

31      Treškārt, astotais prejudiciālais jautājums esot nepieņemams, jo no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Adient DE pastāvīgās iestādes tehniskie resursi un cilvēkresursi Rumānijā nav tie, ko Adient RO izmanto pakalpojumu sniegšanai.

32      Šajā ziņā jāatgādina, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienīgi valsts tiesa, kas izskata strīdu un uzņemas atbildību par tajā pieņemamo nolēmumu, var, ņemot vērā lietas īpatnības, izvērtēt gan to, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, gan to, cik nozīmīgi lietas izspriešanai ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, tā kā uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. No minētā izriet, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai šo tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz minētajiem jautājumiem (spriedumi, 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c., C-62/14, EU:C:2015:400, 24. un 25. punkts, kā arī 2024. gada 18. janvāris, Comune di Copertino, C-218/22, EU:C:2024:51, 19. un 20. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

33      Turklāt LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš faktu novērtējums ietilpst tikai valsts tiesas kompetencē (spriedums, 2023. gada 9. februāris, Finanzamt X (Zirgu staļļa īpašnieka pakalpojumi), C-713/21, EU:C:2023:80, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Šajā gadījumā jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertais pamatlietas juridisko un faktisko apstākļu apraksts liecina, ka iesniedzējtiesā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no tā, vai šī tiesa saņems virkni precizējumu par kritērijiem, kas kādu vienību ļauj kvalificēt par pastāvīgu iestādi. Iesniedzējtiesa šajā lūgumā min prasītājas pamatlietā apgalvojumus, saskaņā ar kuriem nodokļu administrācija pastāvīgas iestādes esamību konstatēja, ņemot vērā abu attiecīgo sabiedrību piederību vienai un tai pašai grupai un abu šo sabiedrību noslēgto pakalpojumu sniegšanas līgumu. Turklāt tā norāda, ka šī nodokļu administrācija ir ņēmusi vērā arī cilvēkresursus un tehniskos resursus, kas Rumānijā izmantoti vēlākai preču piegādei, kuru veic šī pastāvīgā iestāde.

35      Jāpiebilst, ka neviens Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ietvertais dokuments neļauj uzskatīt, ka lūgtā Savienības tiesību interpretācija nav saistīta ar faktisko situāciju pamatlietā vai pamatlietas priekšmetu vai ka problēma ir hipotētiska.

36      Visbeidzot jāatgādina – lai gan iesniedzējtiesas izklāstītie fakti ir prasītājas pamatlietā apgalvojumu reproducēšana, šis apstāklis vien, pieņemot, ka tas ir pierādīts, nepierāda, ka, šādi rīkojoties, šī tiesa nav izpildījusi savu pienākumu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 94. pantu norādīt faktiskos datus, ar kuriem ir pamatoti jautājumi, un iemeslus, kādēļ tai ir radušās šaubas par to Savienības tiesību normu interpretāciju, kas minētas uzdotajos jautājumos, vai kuru dēļ tā uzskata, ka ir vajadzīga Tiesas atbilde, lai pieņemtu lēmumu lietā, ko tā izskata (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 21. oktobris, Wilo Salmson France, C-80/20, EU:C:2021:870, 51. punkts).

37      No iepriekš izklāstītā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmajiem diviem jautājumiem

38      Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 44. pants un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrība, kura ir PVN maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir dalībvalstī, un kura saņem pakalpojumus, ko sniegusi sabiedrība, kura veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, lai noteiktu šo pakalpojumu sniegšanas vietu, jāuzskata par tādu, kam šajā pēdējā dalībvalstī ir pastāvīga iestāde, tikai tāpēc vien, ka abas sabiedrības ietilpst vienā un tajā pašā grupā un šīs sabiedrības saista pakalpojumu sniegšanas līgums.

39      Iesākumā jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vispiemērotākā un tādējādi galvenā piesaistes vieta, lai noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu nodokļa uzlikšanas mērķiem, ir vieta, kur ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, jo kā objektīvs, vienkāršs un praktisks kritērijs nodrošina lielu tiesisko drošību. Savukārt piesaiste nodokļa maksātāja pastāvīgajai iestādei ir sekundāra, un tā ir atkāpe no vispārējā noteikuma un tiek ņemta vērā, ja vien ir izpildīti atsevišķi nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C-605/12, EU:C:2014:2298, 53.–56. punkts; 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C-333/20, EU:C:2022:291, 29. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 29. punkts).

40      Tādējādi šī sekundārā piesaiste jāņem vērā tikai tad, ja piesaiste šai pastāvīgajai vietai nesniedz racionālu risinājumu vai rada konfliktu ar citu dalībvalsti (skat. it īpaši spriedumus 1985. gada 4. jūlijs, Berkholz, 168/84, EU:C:1985:299, 17. punkts; 1998. gada 7. maijs, Lease Plan, C-390/96, EU:C:1998:206, 24. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Runājot par jēdzienu “pastāvīga iestāde” PVN direktīvas 44. panta izpratnē, no Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punkta formulējuma paša izriet, ka tā ir jebkura vieta, kas nav saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, kuru raksturo tāda pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti tās pašas vajadzībām.

42      Lai varētu uzskatīt, ka nodokļa maksātājam ir pastāvīga iestāde dalībvalstī, kurā tam tiek sniegti attiecīgie pakalpojumi, tam šajā dalībvalstī jābūt pietiekami pastāvīgai un piemērotai struktūrai, kas tam ļauj tur saņemt attiecīgos pakalpojumus un tos izmantot savas saimnieciskās darbības vajadzībām (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 31. punkts).

43      Kā Tiesa vairākkārt nospriedusi, pastāvīgas iestādes kvalifikācija ir atkarīga no Īstenošanas regulā Nr. 282/2011, it īpaši tās 11. pantā, paredzētajiem materiālajiem nosacījumiem, kas jānovērtē, ņemot vērā ekonomisko un komerciālo situāciju, tāpēc šī kvalifikācija nevar būt atkarīga tikai no attiecīgās struktūras juridiskā statusa (spriedums, 2020. gada 7. maijs, Dong Yang Electronics, C-547/18, EU:C:2020:350, 31. un 32. punkts).

44      No tā izriet – lai gan ir iespējams, ka meitasuzņēmums, kas ir pakalpojumu sniedzējs un veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, ir tā mātesuzņēmuma, kurš ir šo pakalpojumu saņēmējs un veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī vai trešā valstī, pastāvīga iestāde, šī kvalifikācija nevar izrietēt no tā vien, ka šim uzņēmumam tajā ir meitasuzņēmums (spriedums, 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C-333/20, EU:C:2022:291, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      To pašu iemeslu dēļ arī tas, ka divas juridiski neatkarīgas sabiedrības ietilpst vienā un tajā pašā grupā, pats par sevi nevar nozīmēt, ka pastāv tās sabiedrības pastāvīga iestāde, kas saņem pakalpojumus, kurus sniegusi otrā sabiedrība.

46      Šādas iestādes esamība nevar izrietēt arī no tā vien, ka šīs abas sabiedrības ir juridiski saistītas ar līgumu, kurā ir noteikti apstākļi, kādos tiek sniegti pakalpojumi, ko viena ekskluzīvi sniedz otrai.

47      Kā Tiesa vairākkārt nospriedusi, ņemot vērā, ka juridiskai personai, pat ja tai ir tikai viens klients, savām pašas vajadzībām būtu jāizmanto tās rīcībā esošie cilvēkresursi un tehniskie līdzekļi, tikai tad, ja tiktu pierādīts, ka piemērojamo līguma noteikumu dēļ pakalpojumu saņēmējas sabiedrības rīcībā bijuši nodoti tās pakalpojumu sniedzēja cilvēkresursi un tehniskie līdzekļi, it kā tie būtu pirmās minētās sabiedrības pašas līdzekļi, to varētu uzskatīt par tādu, kam dalībvalstī, kurā veic uzņēmējdarbību pakalpojumu sniedzējs, ir struktūra, kas ir pietiekami pastāvīga un atbilstīga cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā (spriedumi, 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C-333/20, EU:C:2022:291, 48. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 37. punkts).

48      Kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 50. punktā, pakalpojumu sniedzējs principā rīkojas savā vārdā un ekonomiskajās interesēs kā patstāvīgs līgumslēdzējs, nevis kā otra līgumslēdzēja nepatstāvīga daļa.

49      Tādējādi tas, ka puses ir saistītas ar ekskluzīvu pakalpojumu sniegšanas līgumu, pats par sevi nenozīmē, ka pakalpojumu sniedzēja līdzekļi pārtop par tā klienta līdzekļiem, ja vien nav pierādīts, ka atbilstoši šim līgumam šis pakalpojumu sniedzējs neuzņemas atbildību par saviem līdzekļiem un nesniedz savus pakalpojumus, pats uzņemdamies risku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 39. punkts).

50      Šajā gadījumā iesniedzējtiesai jāvērtē, vai no pušu noslēgtā līguma noteikumiem izriet, ka Adient RO filiāļu, kas atrodas Pitešti un Ploješti, cilvēkresursi un tehniskie resursi pietiekami pastāvīgi ir bijuši nodoti Adient DE rīcībā, lai tā varētu tajās saņemt Adient RO sniegtos apstrādes pakalpojumus un tos izmantot savai saimnieciskajai darbībai. Saskaņā ar LESD 267. pantu izveidotajā sadarbībā valsts tiesām pašām šajā ziņā jāveic galīgs vērtējums par faktiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 10. marts, Bog u.c., C-497/09, C-499/09, C-501/09 un C-502/09, EU:C:2011:135, 55. punkts, kā arī 2023. gada 20. aprīlis, Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej, C-282/22, EU:C:2023:312, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

51      Tomēr Tiesa var sniegt šīm tiesām visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas varētu būt noderīgi, lai izlemtu lietu, kuru tās izskata (spriedumi, 2020. gada 17. decembris, Franck, C-801/19, EU:C:2020:1049, 27. punkts un tajā minētā judikatūra; 2021. gada 4. marts, Frenetikexito, C-581/19, EU:C:2021:167, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C-333/20, EU:C:2022:291, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

52      Šajā ziņā, ciktāl šķiet, ka no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka visām grupas Adient sabiedrībām ir viena un tā pati informātikas un grāmatvedības sistēma, tas, ka Adient RO filiāļu, kas atrodas Pitešti un Ploješti, darbiniekiem ir elektroniska piekļuve Adient DE grāmatvedības sistēmai, lai tieši reģistrētu pēdējās minētās piegādātās izejvielas un gatavos izstrādājumus, tomēr nenozīmē, ka Adient DE Rumānijā ir infrastruktūras, kuras var patstāvīgi padarīt iespējamu savu darījumu veikšanu šo izstrādājumu ražošanas procesa beigās. To, ka pastāv šādas infrastruktūras, nevar izsecināt arī no tā, ka Adient DE rīcībā ir nodota telpa minēto izstrādājumu, kā arī šo izejvielu, ko šī sabiedrība piegādā savam pakalpojumu sniedzējam, uzglabāšanai, paturot tomēr sev īpašumtiesības.

53      Runājot par apstākli, ka Adient RO filiāļu, kas atrodas Pitešti un Ploješti, darbinieki veic funkcijas, kuras pārsniedz tās, kas parasti viņiem ir uzticētas Adient RO pakalpojumu sniegšanas darbību ietvaros un kas viņiem liek tieši piedalīties gatavo izstrādājumu piegādes darbībās Adient DE klientiem, iesniedzējtiesai jānoskaidro, vai, kā tajā apgalvoja Adient DE, darbinieku veiktās darbības aprobežojas ar uzdevumiem, kuri ir tieši saistīti ar apstrādes pakalpojuma veikšanu, vai ir tīri administratīvas, un jāpārbauda, vai, ņemot vērā šo darbinieku darba un atalgojuma nosacījumus, viņi, lai gan līgumiski ir saistīti ar Adient RO, tiem uzticēto uzdevumu izpildē patiesībā hierarhiski nav pakļauti šai sabiedrībai un ir Adient DE rīcībā un pakļautībā.

54      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmajiem diviem jautājumiem jāatbild, ka PVN direktīvas 44. pants un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrību, kura ir PVN maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir kādā dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus pakalpojumus, šo pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas nolūkā nevar uzskatīt par tādu, kam šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir pastāvīga iestāde, tikai tāpēc vien, ka abas sabiedrības ietilpst vienā un tajā pašā grupā vai ka šīs sabiedrības ir savstarpēji saistītas ar pakalpojumu sniegšanas līgumu.

 Par trešo un septīto jautājumu

55      Ar trešo un septīto jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 44. pants un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. pants jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrību, kura ir PVN maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir kādā dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus apstrādes pakalpojumus, pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas nolūkā var uzskatīt par tādu, kam pēdējā minētajā dalībvalstī ir pastāvīga iestāde, jo, pirmkārt, tai šajā valstī ir struktūra, kura piedalās no šiem apstrādes pakalpojumiem iegūto gatavo izstrādājumu piegādē, un, otrkārt, šīs piegādes darbības ir veiktas galvenokārt ārpus pēdējās minētās dalībvalsts un par tajā veiktajām darbībām ir jāmaksā PVN.

56      Pirmkārt, kā Tiesa jau atgādinājusi, jautājums par pastāvīgas iestādes esamību PVN direktīvas 44. panta izpratnē jāpārbauda, ņemot vērā nodokļa maksātāju, kas ir attiecīgo pakalpojumu saņēmējs (spriedumi, 2014. gada 16. oktobris, Welmory, C-605/12, EU:C:2014:2298, 57. punkts, un 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C-333/20, EU:C:2022:291, 30. punkts), bet citu šīs direktīvas noteikumu, kuros ir atsauce uz jēdzienu “pastāvīga iestāde”, piemērošanai šis jautājums jāpārbauda, ņemot vērā nodokļa maksātāju, kas ir pakalpojumu sniedzējs.

57      Šī atšķirība izriet no Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 1. un 2. punkta formulējuma.

58      No šīs īstenošanas regulas 11. panta 1. punkta izriet, ka PVN direktīvas 44. panta, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanas vietu, piemērošanai pastāvīgās iestādes vieta ir definēta kā jebkura vieta, kas nav minētās regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, kuru raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un tāda piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti tās pašas vajadzībām.

59      Savukārt, lai piemērotu PVN direktīvas 192.a pantu, kas attiecas uz nodokļa maksātāja noteikšanu, pastāvīgās iestādes vieta saskaņā ar šīs pašas regulas 11. panta 2. punktu ir jebkura vieta, kas nav saimnieciskās darbības veikšanas vieta, kuru raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un tāda piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj nodrošināt tās sniegtos pakalpojumus.

60      Tādējādi, pat ja ikvienas pastāvīgas iestādes kopīga iezīme ir tā, ka to veido struktūra, kam ir pietiekama pastāvības pakāpe un spēja patstāvīgi veikt savu darbību, nošķiršana jāveic atkarībā no tā, vai šai struktūrai uzticētās funkcijas ir saņemt vai sniegt pakalpojumus, un, runājot par to, vai pastāv pastāvīga iestāde, lai noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu, jākoncentrējas uz pakalpojumu saņemšanas darbību.

61      Otrkārt, tādā kontekstā kā pamatlietā aplūkotie pakalpojumi, ko Adient RO sniegusi Adient DE, jānošķir no tādu preču pārdošanas un piegādes, kuras ir iegūtas no šiem pakalpojumiem, ko pēdējā minētā sabiedrība sniedz no Rumānijas, jo šie pakalpojumi un šīs preču piegādes ar atšķirīgi darījumi, kuriem piemērojami atšķirīgi PVN režīmi. Tādēļ, lai noteiktu vietu, kur Adient DE saņem šos pakalpojumus, jāidentificē vieta, kurā atrodas cilvēkresursi un tehniskie resursi, ko šī sabiedrība izmanto šim nolūkam, nevis vieta, kurā atrodas līdzekļi, ko tā izmanto savai gatavo izstrādājumu piegādes darbībai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

62      Tāpat arī apstāklim, ja pieņem, ka tas ir pierādīts, ka Adient DE Rumānijā esošajā struktūrā ir resursi, ar kuru palīdzību tā veic to preču piegādes, kas iegūtas no pakalpojumiem, kurus tai sniegusi Adient RO, nav nozīmes, lai konstatētu pastāvīgas iestādes esamību, nolūkā noteikt vietu, kurā veikti šie pakalpojumi. A fortiori šajā nolūkā nav nozīmes arī apstāklim, ka šīs preču piegādes galvenokārt tiek veiktas ārpus Rumānijas vai ka par tām, kuras tiek veiktas Rumānijā, jāmaksā PVN.

63      Tā kā, lai pamatotu šos jautājumus, kas attiecas uz Adient DE veiktās preču piegādes darbības ņemšanu vērā, iesniedzējtiesa paskaidro, ka gan PVN direktīvas 192.a pantā un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 53. pantā, gan Nodokļu kodeksa 266. panta 2. punkta b) apakšpunktā vienādi ir atsauce uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, šķiet, ka jāsniedz precizējumi par šo Savienības tiesību normu un atsauces uz jēdzienu “preču piegāde” tvērumu.

64      Pirmām kārtām, jāuzsver, ka minētās tiesību normas attiecas nevis uz pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanu, bet gan uz tā nodokļa maksātāja noteikšanu, kam jāmaksā dalībvalstī par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kura apliekama ar nodokli šajā dalībvalstī un kuru veicis citā dalībvalstī reģistrēts nodokļa maksātājs.

65      Jākonstatē, ka nedz no iesniedzējtiesas lēmuma, nedz no Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem neizriet, ka strīds pamatlietā attiecas uz PVN režīmu, kas piemērojams preču piegādēm, kuras Adient DE veikusi Rumānijā.

66      Tādējādi PVN direktīvas 192.a pants un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 53. pants, uz kuriem iesniedzējtiesa atsaucas, lai pamatotu šos jautājumus, nav piemērojami tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kas attiecas tikai uz to pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanu, kurus Adient DE sniegusi Adient RO.

67      Otrām kārtām, katrā ziņā jānorāda, ka no PVN direktīvas 192.a panta faktiski izriet, ka pastāvīgās iestādes dalība preču piegādes darbībā ir ņemta vērā tāpat kā tās dalība pakalpojumu sniegšanas darbībā, lai noskaidrotu, kam par šiem darījumiem jāmaksā PVN – nodokļa maksātājam vai tā pastāvīgajai iestādei.

68      Atbilstoši šim pantam nodokļa maksātāju, kam ir pastāvīga iestāde tās dalībvalsts teritorijā, kurā jāmaksā nodoklis, uzskata par nodokļa maksātāju, kas neveic uzņēmējdarbību šīs dalībvalsts teritorijā, ja tas minētās dalībvalsts teritorijā veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, par ko uzliek nodokli, un ja tam šajā dalībvalstī piederošā iestāde nepiedalās šo preču piegādē vai šo pakalpojumu sniegšanā.

69      Turklāt Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 53. panta 1. punktā ir precizēts, ka nodokļa maksātāja pastāvīgo iestādi ņem vērā tikai tad, ja tai ir pietiekama pastāvības pakāpe un tāda piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj piegādāt preces, kuru piegādē tā piedalās, vai sniegt pakalpojumus, kuru sniegšanā tā piedalās. Atbilstoši šīs īstenošanas regulas 53. panta 2. punktam šim nodokļa maksātājam šie resursi jāizmanto darījumiem, kas saistīti ar preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu un kas veikti pirms šīs piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vai tās laikā.

70      No šīm tiesību normām kopā izriet – lai noteiktu PVN maksātāju, uzskata, ka nodokļa maksātājs veic uzņēmējdarbību tās dalībvalsts teritorijā, kurā tas veic preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, tikai tad, ja tam šajā dalībvalstī ir struktūra, kurai ir minimāls veidojums – pastāvīgi nodrošinot cilvēkresursus un tehniskos resursus –, kas piedalās attiecīgajos ar nodokli apliekamos darījumos pirms to veikšanas vai to laikā.

71      Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 59. punktā, no Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. panta 2. punkta arī izriet, ka PVN direktīvas 192.a panta piemērošanai vērā ņemamā pastāvīgā iestāde ir tā, kas sniedz pakalpojumus, kuru sniegšanu tā nodrošina, nevis tā, kas izmanto pakalpojumus, kuri tai sniegti. Tādējādi pastāvīgā iestāde, kas piedalās preču piegādē vai pakalpojumu sniegšanā šīs īstenošanas regulas 53. panta 1. punkta izpratnē, var būt tikai pastāvīgā iestāde, kas ir pakalpojumu sniedzēja.

72      No tā izriet – ja nodokļa maksātājam, kas kādā dalībvalstī veic preču piegādi, šajā dalībvalstī ir tikai pastāvīga iestāde, kura ir pakalpojumu saņēmēja, apstāklis, ka šī iestāde piedalās preču piegādēs, ko šis nodokļa maksātājs veic minētajā dalībvalstī, nevar ietekmēt tās personas noteikšanu, kurai par šiem darījumiem jāmaksā PVN.

73      Šajā gadījumā, ja pieņem, ka Adient DE ir pastāvīga iestāde, kas saņem Adient RO sniegtos pakalpojumus, un ka šī pastāvīgā iestāde piedalās preču piegādēs, kuru Adient DE veic Rumānijā, pēdējo minēto tomēr nevar uzskatīt par tādu, kas veic uzņēmējdarbību Rumānijas teritorijā saskaņā ar PVN direktīvas 192.a pantu.

74      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo un septīto jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 44. pants un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. pants jāinterpretē tādējādi, ka nedz apstāklis, ka sabiedrībai, kura ir PVN maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus apstrādes pakalpojumus, šajā pēdējā dalībvalstī ir struktūra, kas piedalās šo apstrādes pakalpojumu rezultātā iegūto gatavo izstrādājumu piegādē, nedz tas, ka šie piegādes darījumi galvenokārt tiek veikti ārpus minētās dalībvalsts un ka par tiem, kas tajā tiek veikti, ir jāmaksā PVN, nav nozīmīgs, lai pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas nolūkā konstatētu, ka šai sabiedrībai šajā pašā pēdējā minētajā dalībvalstī ir pastāvīga iestāde.

 Par ceturto līdz sesto un astoto jautājumu

75      Ar ceturto līdz sesto un astoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVN direktīvas 44. un 192.a pants, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. un 53. pants jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja sabiedrība, kura ir PVN maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir dalībvalstī, saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus pakalpojumus, lai konstatētu pirmās sabiedrības pastāvīgu iestādi šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, var ņemt vērā tehniskos resursus un cilvēkresursus, ar kuriem šī otrā sabiedrība nodrošina pakalpojumu sniegšanu, vai resursus, kas tiek izmantoti ar šiem pakalpojumiem saistītām administratīvām darbībām.

76      Jānorāda, ka no iesniedzējtiesas lēmuma neizriet, ka pamatlietā nodokļu administrācija, lai konstatētu Adient DE pastāvīgas iestādes esamību Rumānijā, būtu ņēmusi vērā cilvēkresursus un tehniskos resursus, ko Adient RO izmanto, lai sniegtu savus apstrādes pakalpojumus. Turklāt, lai pamatotu ceturto un piekto jautājumu, iesniedzējtiesa paskaidro, ka nodokļu administrācija ir konstatējusi, ka cilvēkresursi un tehniskie resursi, kuri iesaistīti apstrādes pakalpojumu sniegšanā, pieder Adient RO, nevis Adient DE, kas esot izmantojusi cilvēkresursus un tehniskos resursus, kuri iesaistīti vēlākā preču piegādē. Tādējādi iesniedzējtiesai, kura vienīgā var novērtēt faktus, jāveic pārbaudes, kas vajadzīgas šajā ziņā.

77      Ar nosacījumu, ka šīs pārbaudes tiek veiktas, jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka šos pašus resursus vienlaicīgi nevar izmantot gan nodokļa maksātājs, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, lai sniegtu pakalpojumus, gan nodokļa maksātājs, kurš veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, lai saņemtu šos pašus pakalpojumus iespējamā pastāvīgā iestādē, kas atrodas pirmajā minētajā dalībvalstī (spriedumi, 2022. gada 7. aprīlis, Berlin Chemie A. Menarini, C-333/20, EU:C:2022:291, 54. punkts, un 2023. gada 29. jūnijs, Cabot Plastics Belgium, C-232/22, EU:C:2023:530, 41. punkts).

78      Tāpēc tas, ka pastāv pakalpojumu saņēmēja pastāvīga iestāde, nozīmē, ka ir iespējams identificēt cilvēkresursus un tehniskos resursus, kas atšķiras no tiem, kurus pakalpojumu sniedzēja sabiedrība izmanto, lai sniegtu pati savus pakalpojumus, un kas tiek nodoti šo pakalpojumu saņēmēja rīcībā, lai nodrošinātu to saņemšanu un izmantošanu atbilstoši savām vajadzībām. Ja tas netiek konstatēts, šādam saņēmējam nav pastāvīgas iestādes pakalpojumu sniedzējas sabiedrības dalībvalstī un tādējādi nevar uzskatīt, ka tas veic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī.

79      Ja pieņem, ka pastāvīga iestāde vienlaikus var būt vienu un to pašu pakalpojumu sniedzēja un saņēmēja, šādā gadījumā būs runa par sniedzēja un saņēmēja identiskumu un tāpēc principā par jebkādu ar nodokli apliekamu darījumu neesamību, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 35. punktā.

80      Runājot par to, vai apstrādes pakalpojumu papildpakalpojumi var tikt ņemti vērā, Tiesa jau ir atzinusi, ka sagatavojošas vai palīgrakstura darbības, kas vajadzīgas uzņēmuma darbības veikšanai, nevar raksturot pastāvīgu iestādi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 28. jūnijs, Planzer Luxembourg, C-73/06, EU:C:2007:397, 56. punkts). Šajā gadījumā, ar nosacījumu, ka tiek veikts visu atbilstošo apstākļu vērtējums, kas būs jāveic iesniedzējtiesai, no Tiesas rīcībā esošās informācijas, kura iekļauta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, izriet, ka tādas darbības kā izejvielu un gatavo izstrādājumu saņemšana, pārvaldība vai pārbaude, atbalsts kvalitātes revīzijai vai gatavo izstrādājumu piegādes pasūtījuma veikšana ir sagatavojošas vai palīgrakstura darbības salīdzinājumā ar Adient RO veikto apstrādes darbību.

81      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz ceturto līdz sesto un astoto jautājumu jāatbild, ka PVN direktīvas 44. un 192.a pants, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. un 53. pants jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrībai, kura ir PVN maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus pakalpojumus, nav pastāvīgas iestādes šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, ja cilvēkresursi un tehniskie resursi, kas tai ir minētajā dalībvalstī, neatšķiras no tiem, ar kuriem tai tiek sniegti pakalpojumi, vai ja šie cilvēkresursi un tehniskie resursi nodrošina tikai sagatavojošas vai palīgrakstura darbības.

 Par tiesāšanās izdevumiem

82      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

1)      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2018. gada 6. novembra Direktīvu (ES) 2018/1695, 44. pants un Īstenošanas regulas (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts), ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, 11. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka

sabiedrību, kura ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir kādā dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus pakalpojumus, šo pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas nolūkā nevar uzskatīt par tādu, kam šajā pēdējā minētajā dalībvalstī ir pastāvīga iestāde, tikai tāpēc vien, ka abas sabiedrības ietilpst vienā un tajā pašā grupā vai ka šīs sabiedrības ir savstarpēji saistītas ar pakalpojumu sniegšanas līgumu.

2)      Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2018/1695, 44. pants un Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. pants

jāinterpretē tādējādi, ka

nedz apstāklis, ka sabiedrībai, kura ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus apstrādes pakalpojumus, šajā pēdējā dalībvalstī ir struktūra, kas piedalās šo apstrādes pakalpojumu rezultātā iegūto gatavo izstrādājumu piegādē, nedz tas, ka šie piegādes darījumi galvenokārt tiek veikti ārpus minētās dalībvalsts un ka par tiem, kas tajā tiek veikti, ir jāmaksā PVN, nav nozīmīgs, lai pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas nolūkā konstatētu, ka šai sabiedrībai šajā pašā pēdējā minētajā dalībvalstī ir pastāvīga iestāde.

3)      Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2018/1695, 44. un 192.a pants, kā arī Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 11. un 53. pants

jāinterpretē tādējādi, ka

sabiedrībai, kura ir pievienotās vērtības nodokļa maksātāja un kuras saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir dalībvalstī, un kura saņem citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības sniegtus pakalpojumus, nav pastāvīgas iestādes šajā pēdējā minētajā dalībvalstī, ja cilvēkresursi un tehniskie resursi, kas tai ir minētajā dalībvalstī, neatšķiras no tiem, ar kuriem tai tiek sniegti pakalpojumi, vai ja šie cilvēkresursi un tehniskie resursi nodrošina tikai sagatavojošas vai palīgrakstura darbības.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – rumāņu.