Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)

2024. gada 12. septembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 273. un 395. pants – Īstenošanas lēmums (ES) 2019/310 – Krāpšanas apkarošana PVN jomā – Dalītā maksājuma mehānisms – Maksātnespējīga nodokļa maksātāja PVN konts – Šajā kontā ieskaitīto naudas līdzekļu pārskaitīšana pēc maksātnespējas administratora pieprasījuma

Lietā C-709/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā, Polija) iesniegusi ar lēmumu, kas pieņemts 2022. gada 22. septembrī un Tiesā saņemts 2022. gada 17. novembrī, tiesvedībā

Syndyk Masy Upadłości A

pret

Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu,

piedaloties:

Rzecznik Małych i Średnich Przedsiębiorców,

TIESA (septītā palāta)

šādā sastāvā: N. Vāls [N. Wahl], kas pilda palātas priekšsēdētāja funkcijas, tiesneši J. Pasers [J. Passer] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún] (referente),

ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu vārdā – K. Tudrujek,

–        Rzecznik Małych i Średnich Przedsiębiorców vārdā – P. Chrupek, radca prawny,

–        Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–        Eiropas Komisijas vārdā – M. Herold, K. Herrmann un J. Jokubauskaitė, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2024. gada 11. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2019/310 (2019. gada 18. februāris), ar ko Polijai atļauj ieviest īpašu pasākumu, atkāpjoties no 226. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2019, L 51, 19. lpp.), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 1. punktu, 41. panta 1. punktu, 51. panta 1. punktu un 52. panta 1. punktu, LES 2. pantu un 4. panta 3. punktu, kā arī samērīguma, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) neitralitātes un tiesiskās drošības principus.

2        Šis lūgums iesniegts saistībā ar strīdu starp Syndyk Masy Upadłości A (maksātnespējas administrators A, turpmāk tekstā – “administrators A”) un Dyrektor Izby Administracji Skarbowej we Wrocławiu (Vroclavas Nodokļu administrācijas pārvaldes direktors, Polija, turpmāk tekstā – “nodokļu administrācijas direktors”) par pēdējā minētā lēmumu atteikties atbloķēt līdzekļus, kas ieskaitīti maksātnespējīga nodokļa maksātāja PVN kontā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 2006/112

3        Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 206. pantu:

“Visi nodokļa maksātāji, kas atbildīgi par PVN nomaksu, iesniedzot PVN deklarācijas, kā paredzēts 250. pantā, samaksā PVN neto summu. Tomēr dalībvalstis var noteikt citu šīs summas maksāšanas datumu vai pieprasīt starpmaksājumu.”

4        Šīs direktīvas 226. pantā paredzēts:

“Neskarot šajā direktīvā paredzētos īpašos noteikumus, saskaņā ar 220. un 221. pantu izsniegtos rēķinos PVN vajadzībām obligāti jānorāda šādas ziņas:

[..].”

5        Minētās direktīvas 273. pantā noteikts:

“Dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

Pirmajā daļā paredzēto izvēles iespēju nevar izmantot tam, lai noteiktu citus ar rēķinu sagatavošanu saistītus pienākumus papildus tiem, kas noteikti 3. nodaļā.”

6        Šīs pašas direktīvas 395. panta 1. punkts formulēts šādi:

“[Eiropas Savienības] pēc [Eiropas] Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut jebkurai dalībvalstij ieviest īpašus pasākumus, lai atkāptos no šīs direktīvas noteikumiem ar nolūku vienkāršot PVN iekasēšanas procedūru vai lai nepieļautu noteiktu veidu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Pasākumi, kas paredzēti PVN iekasēšanas procedūras vienkāršošanai, nedrīkst ietekmēt dalībvalsts nodokļu ieņēmumus galapatēriņa stadijā, izņemot gadījumus, kad ietekme ir neliela.”

 Regula (ES) 2015/848

7        Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/848 (2015. gada 20. maijs) par maksātnespējas procedūrām (OV 2015, L 141, 19. lpp.) 1. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Šo regulu piemēro publiskām kolektīvām procedūrām, tostarp pagaidu procedūrām, kuras pamatojas uz maksātnespēju reglamentējošiem tiesību aktiem un kurās glābšanas, parāda korekcijas, reorganizācijas vai likvidācijas nolūkā:

a)      parādniekam pilnīgi vai daļēji ir atsavināti aktīvi un ir iecelts maksātnespējas procesa administrators;

b)      parādnieka aktīvus un darījumus kontrolē vai uzrauga tiesa; vai

c)      individuālas izpildes procedūras pagaidu atlikšana tiek nodrošināta ar tiesu vai notiek likuma kārtā, lai ļautu veikt sarunas starp parādnieku un tā kreditoriem, ar noteikumu, ka šīs procedūras, kurās atlikšana tiek nodrošināta, paredz piemērotus pasākumus, lai aizsargātu kreditoru kopumu un, ja netiek panākta vienošanās, tiek veiktas pirms vienas no procedūrām, kas minētas a) vai b) punktā.”

 Īstenošanas lēmums 2019/310

8        Īstenošanas lēmums 2019/310, kā izriet no tās preambulas, tika pieņemts, pamatojoties uz LESD, kā arī Direktīvu 2006/112 un it īpaši tās 395. panta 1. punktu.

9        Īstenošanas lēmuma 1., 3., 4., 7., 9., 11. un 12. apsvērumā noteikts:

“1)      Ar vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2018. gada 15. maijā, Polija pieprasīja atļauju ieviest īpašu pasākumu, ar ko atkāpjas no Direktīvas [2006/112] 226. panta, lai piemērotu dalītā maksājuma mehānismu (“īpašais pasākums”). Ar īpašo pasākumu būtu jāpieprasa rēķinos, kas izsniegti par tādu preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar paaugstinātu krāpšanas risku un uz ko Polijā parasti attiecas apgrieztās maksāšanas mehānisms un solidāra atbildība, iekļaut īpašu paziņojumu par to, ka [PVN] iemaksājams bloķētā piegādātāja PVN kontā. [..]

[..]

3)      Polija jau ir veikusi daudzus krāpšanas apkarošanas pasākumus. Tā ir ieviesusi apgrieztās maksāšanas sistēmu un solidāru atbildību piegādātājam un klientam, standarta revīzijas lietu, stingrākus noteikumus nodokļu maksātāju PVN reģistrācijai un reģistrācijas atcelšanai, biežākas revīzijas u. c. Tomēr Polija uzskata, ka šie pasākumi nav pietiekami, lai novērstu ar PVN saistītu krāpšanu.

4)      Polija uzskata, ka īpašā pasākuma piemērošana izskaudīs ar PVN saistītu krāpšanu. Tā kā dalītā maksājuma mehānismā nodokļa maksātājs PVN summu, kas noguldīta atsevišķā piegādātāja (nodokļa maksātāja) PVN kontā, var izmantot tikai ierobežotām vajadzībām, proti, lai nomaksātu PVN nodokļu iestādei vai PVN par rēķiniem, kas saņemti no piegādātājiem, tā tiek labāk nodrošināts, ka nodokļu iestādes saņem visu PVN summu, kas nodokļu maksātājam būtu jāiemaksā Polijas valsts kasē.

[..]

7)      Ja attiecībā pret aprēķināto PVN izveidojies priekšnodokļa pārpalikums, ko piegādātājs PVN deklarācijā uzrādījis kā atmaksājamo PVN, parasti šādu atmaksu 60 dienu laikā veic piegādātāja parastajā kontā. Tomēr Polija ir informējusi Komisiju, ka šāda atmaksa par darījumiem, uz kuriem attiecas īpašais pasākums, tiks veikta 25 dienu laikā pēc pieprasījuma, ko iesniedzis piegādātājs, kam ir bloķētais PVN konts.

[..]

9)      Īpašajam pasākumam jāattiecas uz visiem piegādātājiem, arī tiem, kas Polijā uzņēmējdarbību neveic, jo tiem ir vajadzīgs bankas konts, kura darbība atbilst Polijas banku likumam. Šai saistībā Polija apliecināja, ka piegādātājiem pienākums atvērt bankas kontu Polijā papildu izmaksas neradīs, jo tie Polijā varēs bez maksas atvērt un uzturēt bankas kontu PVN maksājumiem.

[..]

11)      Komisija uzskata, ka īpašais pasākums tādu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, ar ko saistīts paaugstināts krāpšanas risks, ļoti iespējams, varētu būt efektīvs, lai cīnītos ar krāpšanu PVN jomā. [..]

12)      Šis ir nebijis, plaša tvēruma īpašais pasākums, tādēļ ir svarīgi nodrošināt vajadzīgos pēcpasākumus. Šādos pēcpasākumos jo īpaši jāvērtē tas, kā īpašais pasākums ietekmējis ar PVN saistītās krāpšanas apmēru un nodokļu maksātājus attiecībā uz PVN atmaksu, administratīvo slogu, izmaksām, kas radušās nodokļu maksātājiem, u.c. Tāpēc būtu jānosaka, ka Polija sniedz pārskatu par īpašā pasākuma ietekmi 18 mēnešus pēc īpašā pasākuma stāšanās spēkā Polijā.”

10      Šī īstenošanas lēmuma 1. pantā noteikts:

“Atkāpjoties no Direktīvas [2006/112] 226. panta, Polijai tiek atļauts rēķinos, kas izsniegti par šā lēmuma pielikumā uzskaitīto preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas notikusi starp nodokļu maksātājiem, ieviest īpašu paziņojumu par to, ka PVN iemaksā atsevišķā un bloķētā piegādātāja PVN bankas kontā, kas atvērts Polijā, ja maksājumi par piegādi tiek veikti ar elektroniskajiem bankas pārskaitījumiem.”

11      Saskaņā ar minētā īstenošanas lēmuma 3. panta otro daļu tas bija piemērojams no 2019. gada 1. marta līdz 2022. gada 28. februārim.

12      Ar Padomes Īstenošanas lēmumu (ES) 2022/559 (2022. gada 5. aprīlis), ar kuru groza Īstenošanas lēmumu (ES) 2019/310 attiecībā uz Polijai piešķirto atļauju turpināt piemērot īpašo pasākumu, atkāpjoties no 226. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2022, L 108, 51. lpp.), ar Īstenošanas lēmumu 2019/310 piešķirtā atļauja tika pagarināta līdz 2025. gada 28. februārim.

 Polijas tiesības

 PVN likums

13      2004. gada 11. marta Ustawa o podatku od towarów i usług (Preču un pakalpojumu nodokļa likums, 2021. gada Dz. U., 685. pozīcija), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “PVN likums”), 106.e panta 1. punkta 18.a apakšpunktā noteikts:

“Rēķinos par likuma 15. pielikumā paredzēto preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu nodokļa maksātājam, kuros kopējā maksājamā summa pārsniedz 15 000 [Polijas zlotu (PLN)] vai to ekvivalentu ārvalstu valūtā, ietver norādi “dalītā maksājuma mehānisms” [..].”

14      Šī likuma 108.a pantā paredzēts:

“1.      Nodokļa maksātāji, kas saņēmuši rēķinu, kurā norādīta nodokļa summa, maksājot summu, kas jāmaksā saskaņā ar šo rēķinu, var izmantot dalītā maksājuma mehānismu.

1a.      Veicot maksājumu par likuma 15. pielikumā uzskaitīto preču vai pakalpojumu iegādi, ko apliecina rēķins, kurā kopējā maksājamā summa pārsniedz 15 000 PLN vai tās ekvivalentu ārvalstu valūtā, nodokļa maksātājiem ir pienākums piemērot dalītā maksājuma mehānismu. [..]

[..]

2.      Atbilstoši dalītā maksājuma mehānismam:

1)      tiek iemaksāta summa, kas atbilst visai tā nodokļa summai vai tā daļai, kurš izriet no rēķina, kas saņemts PVN kontā;

2)      tiek iemaksāta visa tāda summa vai tās daļa, kas atbilst tīro pārdošanas ieņēmumu vērtībai, kura izriet no rēķina, kas saņemts bankas kontā vai krājaizdevu sabiedrības kontā, kuram ir piesaistīts PVN konts, vai kas citādi samaksājams.”

15      Atbilstoši minētā likuma 108.b pantam:

“1.      Pēc nodokļa maksātāja pieprasījuma nodokļu pārvaldes direktors ar lēmumu atļauj nodokļa maksātāja norādītajā PVN kontā uzkrātos līdzekļus pārskaitīt uz bankas kontu vai krājaizdevu sabiedrības kontu, ko norādījis nodokļa maksātājs un kam piesaistīts minētais PVN konts.

[..]

3.      Nodokļu pārvaldes direktors lēmumu pieņem 60 dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. [..]

[..]

5.      Nodokļu pārvaldes direktors ar lēmumu atsakās pārskaitīt PVN kontā uzkrātos līdzekļus:

1)      ja nodokļa maksātājam ir nodokļu parādi un to maksājumu parādi, kas paredzēti 1997. gada 29. augusta ustawa – Prawo bankowe (Banku likums), [(1997. gada Dz. U., Nr. 140, 939. pozīcija), ar grozījumiem; turpmāk tekstā – “Banku likums”], 62.b panta 2. punkta 2. apakšpunkta a) punktā, ja minēto līdzekļu apmērs atbilst minētajiem parādiem kopā ar nokavējuma procentiem lēmuma pieņemšanas dienā;

2)      ja ir pamatotas aizdomas, ka

a)      nodokļu saistības, kas attiecas uz nodokļiem un saistībām, kuri paredzēti [Banku likuma] 62.b panta 2. punkta 2. apakšpunkta a) punktā, netiks izpildītas, it īpaši, ja nodokļa maksātājs pastāvīgi nemaksā maksājamos nodokļus vai veic pasākumus, ko veido aktīvu nodošana un kas var traucēt vai paralizēt nodokļu saistību izpildi, vai

b)      rodas nodokļu un saistību parāds, kas paredzēts 1997. gada 29. augusta [Banku likuma] 62.b panta 2. punkta 2. apakšpunkta a) punktā, vai ir konstatēts papildu nodokļu parāds.

[..]”

 Banku likums

16      1997. gada 29. augusta Banku likuma 62.b panta 2. punktā noteikts:

“PVN kontu var debetēt tikai:

[..]

2)      lai iemaksātu:

a)      nodokļu iestādes kontā:

–        [PVN], ieskaitot [PVN] par importētajām precēm, papildu nodokli, kā arī nokavējuma procentus par [PVN] vai papildu nodokli,

–        uzņēmumu ienākuma nodokli un ar to saistīto avansa maksājumu, kā arī nokavējuma procentus par uzņēmumu ienākuma nodokli vai ar to saistīto avansa maksājumu,

–        uzņēmumu ienākuma nodokli ar to saistīto avansa maksājumu, kā arī nokavējuma procentus par uzņēmumu ienākuma nodokli un ar to saistīto avansa maksājumu,

–        akcīzes nodokli, priekšlaicīgu akcīzes nodokļa maksājumu, dienas maksājumus, kā arī nokavējuma procentus par akcīzes nodokli un priekšlaicīgu akcīzes nodokļa maksājumu,

–        muitas nodokļus un ar tiem saistītos nokavējuma procentus,

[..].”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

17      2021. gada 28. jūnijā administrators A lūdza Naczelnik Urzędu Skarbowego w O. (O. nodokļu pārvaldes direktors, Polija) kāda maksātnespējīga nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrātos līdzekļus pārskaitīt uz maksātnespējas masas kontu. Kā pamatojumu savam pieprasījumam tas norādīja, ka 104 915 PLN (apmēram 23 600 EUR) jāpārskaita uz O. pašvaldības (Polija) kontu, lai samaksātu īpašuma nodokli, kas šim nodokļa maksātājam jāmaksā par 2021. gada jūliju.

18      Ar 2021. gada 26. augusta lēmumu O. nodokļu pārvaldes direktors šo pieprasījumu noraidīja.

19      Saņēmis pārsūdzību, ko par minēto lēmumu iesniedzis administrators A, nodokļu administrācijas direktors savu lēmumu apstiprināja ar 2021. gada 30. novembra lēmumu.

20      Administrators A par pēdējo minēto lēmumu vērsās Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

21      Šī tiesa atgādina, ka Polijas tiesiskais regulējums un konkrētāk PVN likuma 106.e panta 1. punkts un 108.a–108.f pants, kā arī Banku likuma 62.a–62.e pants paredz dalītā maksājuma mehānismu. Atbilstoši šim mehānismam maksājamā PVN samaksa tiek nodalīta no maksājamās apliekamās summas. Tādējādi, ja uz preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju attiecas noteikumi par dalīto maksājumu, tam ir pienākums papildus parastajam bankas kontam atvērt atsevišķu bloķētu PVN kontu. Šis konts paredzēts viņa klientu samaksātā PVN iekasēšanai un PVN maksājumiem viņa piegādātājiem vai pakalpojuma sniedzējiem, kā arī citu Valsts kases publisko prasījumu izpildei. Šajā gadījumā preču pircējs vai pakalpojumu saņēmējs ar nodokli apliekamo summu iemaksā piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja parastajā bankas kontā, bet par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu maksājamo PVN iemaksā bloķētā PVN kontā, ko atvēris šis piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs. Šī maksāšanas kārtība ir atkarīga tikai no maksātāja gribas un nav automātiska. Nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrāto līdzekļu atbloķēšanai ir vajadzīga nodokļu iestādes piekrišana.

22      Dalītā maksājuma mehānismu Polijas likumdevējs ieviesa atbilstoši Īstenošanas lēmumam 2019/310, ar kuru Padome ļāva Polijas Republikai laikposmā no 2019. gada 1. marta līdz 2022. gada 28. februārim ieviest īpašu pasākumu, atkāpjoties no Direktīvas 2006/112/EK 226. panta.

23      Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Īstenošanas lēmumā 2019/310 ir ietverti noteikumi, kas atšķiras no tiem, kuri ietverti Padomes Īstenošanas lēmumā (ES) 2017/784 (2017. gada 25. aprīlis), ar ko Itālijas Republikai atļauj piemērot īpašu pasākumu, atkāpjoties no 206. un 226. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un atceļ Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/1401 (OV 2017, L 118, 17. lpp.).

24      Atšķirībā no Īstenošanas lēmuma 2019/310 Īstenošanas lēmumā 2017/784, atkāpjoties uz Direktīvas 2006/112/EK 226. panta, ir paredzēta iespēja izveidot valsts sistēmu, kuras ietvaros par preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu maksājamo PVN saņēmējs iemaksā atsevišķā bloķētā kontā, ko atvērusi Itālijas nodokļu administrācija.

25      Iesniedzējtiesa vaicā, vai valsts pasākums, kas paredz preču pircēja vai pakalpojuma saņēmēja pienākumu maksājamo PVN pārskaitīt uz šīs preces piegādātāja vai šī pakalpojuma sniedzēja atsevišķu bloķētu bankas kontu, ko atvēris šis piegādātājs vai šis sniedzējs, nav atkāpe no Direktīvas 2006/112 206. panta un vai tādējādi šis pasākums jāpaziņo atbilstoši šīs direktīvas 395. pantam. Paziņošanas pienākuma pārkāpums tiek uzskatīts par procedūras pārkāpumu, kura dēļ attiecīgie noteikumi kļūst nepiemērojami, liedzot tos piemērot privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Ince, C-336/14, EU:C:2016:72, 67. punkts).

26      Šī tiesa uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/112 206. pantu nodokļa maksātājam PVN jāmaksā nevis pēc katra ar nodokli apliekamā darījuma, ko tas veic, bet katra taksācijas perioda beigās. Tādējādi minētā panta pirmajā teikumā paredzētais PVN neto apmērs atbilda PVN summai, kura attiecas uz visiem ar nodokli apliekamajiem darījumiem, ko nodokļa maksātājs veicis taksācijas periodā, no kuras atskaita PVN, kas samaksāts par visiem minētajā laikposmā veiktajiem darījumiem, tostarp tiem, kuri veikti pirms šī nodokļa maksātāja veiktajiem darījumiem. Šādos apstākļos minētajam nodokļa maksātājam būtu jābūt iespējai brīvi piekļūt agrākiem maksājumiem, ko tas saņēmis no saviem klientiem. Tomēr tāda PVN konta gadījumā kā tas, kas aplūkots lietā, kuru izskata minētā tiesa, līdzekļi tiek bloķēti pirms PVN parāda rašanās pret valsts iestādēm.

27      Protams, Direktīvas 2006/112 206. pants ļauj dalībvalstīm iekasēt PVN starpmaksājumu. Vārds “starpmaksājums” nozīmē summas, kas būs pieprasāma vēlāk, proti, PVN neto summas, kura aprēķināta attiecībā uz visu taksācijas periodu, daļēju samaksu. Tomēr būtu grūti uzskatīt, ka PVN summa, ko preces pircējs vai pakalpojuma saņēmējs samaksājis savam piegādātājam vai sniedzējam par konkrētu darījumu, kā paredzēts Polijas tiesiskajā regulējumā, kurā noteikts dalītā maksājuma mehānisms, ir starpmaksājums Direktīvas 2006/112 206. panta izpratnē saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 2021. gada 9. septembra sprieduma Dyrektor Izby Administracji Skarbowej w Bydgoszczy (Dīzeļdegvielas iegāde Kopienas iekšienē) (C-855/19, EU:C:2021:714, 33. punkts). Turklāt situācija lietā, kuru izskata iesniedzējtiesa, atšķiras no tās, kurā ir taisīts 2015. gada 26. marta spriedums Macikowski (C-499/13, EU:C:2015:201), kurā tiesu izpildītājs tika uzskatīts par trešo personu, kas samaksājusi priekšnodokli, nevis par piegādātāju.

28      Iesniedzējtiesa šaubās, vai attiecīgais valsts pasākums nepārsniedz mērķi, kāds izvirzīts cīņai pret krāpšanu PVN jomā un izriet no Direktīvas 2006/112 273. un 395. panta, kā arī no Īstenošanas lēmuma 2019/310.

29      Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai nodokļa maksātāja pienākums saņemt nodokļu iestādes atļauju saistībā ar tā PVN kontā esošo līdzekļu izlietošanu mērķiem, kas nav parādu samaksa Valsts kasei, it īpaši par labu citam publiskam kreditoram, piemēram, pašvaldībai, iekļaujas cīņas pret krāpšanu PVN jomā robežās.

30      Runājot par tādu maksātnespējīgu nodokļa maksātāju situāciju kā lietā, kuru izskata iesniedzējtiesa, ir vēl grūtāk atzīt, ka attiecīgajā pasākumā paredzētā pienākuma mērķis ir apkarot krāpšanu PVN jomā, ņemot vērā, ka atļauju PVN kontā uzkrāto līdzekļu pārskaitīšanai ir pieprasījis maksātnespējas administrators, kas rīkojas maksātnespējas tiesneša uzraudzībā.

31      Turklāt iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā, ka šajā gadījumā maksātnespējīgais nodokļa maksātājs neveic saimniecisku darbību, tādējādi neveicot darījumos, kas rada PVN, un ka administrators A ir norādījis, ka šim nodokļa maksātājam kopš maksātnespējas pasludināšanas nebija spēkā esošu PVN parādu, PVN kontā esošo līdzekļu bloķēšana neapdraud PVN neitralitātes principu.

32      Šī tiesa šaubās arī par dalītā maksājuma mehānisma saderību ar Hartas 17. pantā garantētajām tiesībām uz īpašumu.

33      Polijas likumdevējs šī mehānisma sekas neesot reglamentējis Maksātnespējas likumā. Šādā situācijā ir grūti uzskatīt, ka pastāv skaidri un precīzi noteikumi, kas ļauj administratoram īstenot maksātnespējas procedūru un paredzēt nodokļu iestāžu rīcību.

34      Atbilstoši LES 2. pantam tiesiskā valstī tirgus dalībniekiem būtu jāspēj pamatoti sagaidīt no valsts iestādēm, ka iejaukšanās to pamattiesībās būs saprātīgi ierobežota un tiks ņemtas vērā ne tikai Valsts kases intereses.

35      Šādos apstākļos Wojewódzki Sąd Administracyjny we Wrocławiu (Vojevodistes administratīvā tiesa Vroclavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Īstenošanas lēmuma 2019/310] noteikumi un Direktīvas [2006/112] noteikumi, jo īpaši tās 395. un 273. pants, kā arī samērīguma un neitralitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu un valsts praksi, kas izskatāmās lietas apstākļos liedz atļaut maksātnespējas administratoram pārskaitīt nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrātos naudas līdzekļus (dalītā maksājuma mehānisms) uz [šī administratora] norādīto bankas kontu?

2)      Vai Hartas 17. panta 1. punkts (Tiesības uz īpašumu) kopsakarā ar Hartas 51. panta 1. punktu un 52. panta 1. punktu jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesību normu un valsts praksi, kas izskatāmās lietas apstākļos, liedzot atļaut maksātnespējas administratoram pārskaitīt nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrātos naudas līdzekļus (dalītā maksājuma mehānisms), rada maksātnespējīgajam nodokļa maksātājam piederošo naudas līdzekļu iesaldēšanu minētajā PVN kontā un tādējādi liedz [šim] administratoram izpildīt savus pienākumus maksātnespējas procedūrā?

3)      Vai tiesiskuma princips, kas izriet no LES 2. panta un no tā izrietošais tiesiskās drošības princips, lojālas sadarbības princips, kas izriet no LES 4. panta 3. punkta, kā arī labas pārvaldības princips, kas izriet no Hartas 41. panta 1. punkta, ņemot vērā Īstenošanas lēmuma 2019/310 un [Direktīvas 2006/112] kontekstu un mērķus, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts praksi, kura – liedzot atļaut maksātnespējas administratoram pārskaitīt nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrātos naudas līdzekļus (dalītā maksājuma mehānisms) –, ir vērsta uz to, lai apdraudētu maksātnespējas procedūras mērķus, par kuru maksātnespējas tiesa ir noteikusi, ka tā atbilstoši [Regulas 2015/848] 3. panta 1. punktam ir Polijas tiesu piekritībā, un tādējādi noved pie situācijas, kuras rezultātā, piemērojot neatbilstošu valsts pasākumu, Valsts kase kā kreditore tiek priviliģēta uz visu kreditoru rēķina?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

36      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/112 273. un 395. pants, Īstenošanas lēmums 2019/310, ka arī samērīguma un PVN neitralitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka PVN summa, kas uzkrāta atsevišķā PVN kontā, kuru piegādātājs atvēris bankā, var tikt izmantota tikai ierobežotiem mērķiem, proti, it īpaši, PVN samaksai, kas jāmaksā nodokļu iestādei, vai tā PVN samaksai, kurš ietverts no preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem saņemtajos rēķinos.

37      Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2006/112 226. pantā ir uzskaitītas ziņas, kas PVN vajadzībām obligāti jānorāda rēķinos, kuri izdoti saskaņā ar šo direktīvu.

38      Minētās direktīvas 395. panta 1. punktā paredzēts, ka Padome var atļaut jebkurai dalībvalstij ieviest īpašus pasākumus, lai atkāptos no minētās direktīvas noteikumiem ar nolūku vienkāršot nodokļa iekasēšanu vai nepieļaut noteiktu veidu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

39      Atbilstoši šai pēdējai tiesību normai un ievērojot attiecīgu lūgumu, ko Polijas Republika nosūtījusi Komisijai, Padome pieņēma Īstenošanas lēmumu 2019/310.

40      Šajā ziņā no šī īstenošanas lēmuma 1. apsvēruma izriet, ka “ar [šo] īpašo pasākumu būtu jāpieprasa rēķinos, kas izsniegti par tādu preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar paaugstinātu krāpšanas risku un uz ko Polijā parasti attiecas apgrieztās maksāšanas mehānisms un solidāra atbildība, iekļaut īpašu paziņojumu par to, ka PVN iemaksājams bloķētā piegādātāja PVN kontā”.

41      Kā noteikts minētā īstenošanas lēmuma pamatojumā, Komisija uzskatīja, ka īpašais pasākums, kas saistīts ar preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kuri saistīti ar krāpšanas risku, var sniegt konkrētus rezultātus cīņā ar krāpšanu PVN jomā.

42      Šādos apstākļos saskaņā ar minētā īstenošanas lēmuma 1. pantu, atkāpjoties no Direktīvas 2006/112 226. panta, Polijas Republikai tika dota atļauja ieviest īpašu paziņojumu, ka rēķinos, kas izsniegti par šī paša īstenošanas lēmuma pielikumā minēto preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kura veikta nodokļa maksātāju starpā, PVN ieskaita atsevišķā bloķētā preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja PVN kontā, kas atvērts Polijā, ja maksājumi, kuri attiecas uz šīm piegādēm un šiem pakalpojumiem, tiek veikti, izmantojot elektroniskos bankas pārskaitījumus.

43      Tāpēc, lai piemērotu dalītu maksāšanas mehānismu, Polijas likumdevējs valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzējis, ka tādos rēķinos par šajā tiesiskajā regulējumā paredzētu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu nodokļa maksātājam, kuru kopējā summa pārsniedz 15 000 PLN (apmēram 3370 EUR) vai tās ekvivalentu citā valūtā, jāietver norāde “dalītā maksājuma mehānisms”.

44      Ciktāl šis mehānisms paredz ne vien ziņas, kas jāietver rēķinos, bet arī nosaka atsevišķa bloķēta PVN konta režīmu, atbilstoši kuram ir vajadzīga nodokļu iestādes izdota atļauja, lai līdzekļus no šī konta varētu pārskaitīt uz citu kontu, un ciktāl šai atļaujai ir izvirzīti Polijas tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi, iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesiskais regulējums, kas paredz minēto mehānismu, nepārsniedz atļauju, kura Polijas Republikai piešķirta ar Īstenošanas lēmumu 2019/310. It īpaši šī tiesa vēlas noskaidrot, vai minētais tiesiskais regulējums nav neatļauta atkāpe no Direktīvas 2006/112 206. panta.

45      Lai atbildētu uz šo jautājumu, jākonstatē, ka neviena šīs direktīvas tiesību norma dalībvalstīm neuzliek īpašus pienākumus saistībā ar tādu dalītā maksājuma mehānismu kā pamatlietā aplūkotais.

46      Runājot par minētās direktīvas 206. pantu, jāatgādina, ka tas paredz, ka visi nodokļa maksātāji, kas atbildīgi par nodokļa samaksu, iesniedzot PVN deklarācijas, kā paredzēts šīs pašas direktīvas 250. pantā, samaksā PVN neto summu, bet dalībvalstis tomēr var noteikt citu šīs summas maksāšanas datumu vai pieprasīt starpmaksājumu.

47      Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka tad, ja līdzekļi, kas atbilst PVN summai, tiek iemaksāti atsevišķā nodokļa maksātāja PVN kontā, PVN samaksa valsts budžetā nav jāveic, jo PVN jāmaksā tikai noteiktos datumos pēc taksācijas perioda beigām.

48      Kā ģenerāladvokāte konstatējusi secinājumu 34. punktā, lai gan nodokļa maksātājs nevar brīvi rīkoties ar atsevišķā PVN kontā uzkrātajiem līdzekļiem, Polijas tiesiskajā regulējumā tomēr ir paredzēta šī nodokļa maksātāja iespēja šos līdzekļus izmantot, lai samaksātu PVN saviem preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem un izpildītu visas savas saistības pret valsti.

49      Tādējādi, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 35. punktā, ja nodokļa maksātājs saviem preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem var samaksāt PVN no naudas līdzekļiem, kas atrodas atsevišķā PVN kontā, viņam PVN nav iepriekš jāfinansē lielākā apmērā, kā tas paredzēts parastajā Direktīvas 2006/112 sistēmā.

50      Šajā ziņā jāpiebilst – lai gan formāli Īstenošanas lēmums 2019/310 veido atkāpi no Direktīvas 2006/112 226. panta, kas attiecas uz ziņām, kuras PVN vajadzībām obligāti jānorāda rēķinos, kas izdoti saskaņā ar šo direktīvu, jāsecina tomēr, kā tas noteikts šī īstenošanas lēmuma 1., 4. un 7. apsvērumā, kā arī tā 1. pantā, ka minētā atkāpe ir paredzēta, lai ļautu Polijas likumdevējam izveidot režīmu līdzekļu bloķēšanai atsevišķā bankas kontā PVN vajadzībām. No tā izriet, ka, piešķirot attiecīgo atkāpi, Savienības likumdevējs bija informēts, ka tās ieviešana Polijas tiesiskajā regulējumā nozīmēja minētā režīma, kas paredz atsevišķu kontu PVN vajadzībām, izveidi.

51      Šādos apstākļos dalītā maksājuma mehānismu nevar uzskatīt par tādu, kas ir pretrunā Direktīvas 2006/112 206. pantam, un tas nav atkāpe no šī panta.

52      Runājot par nodokļu neitralitātes principu, uz ko iesniedzējtiesa atsaukusies pirmajā jautājumā, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai Tiesas judikatūrai tas ir veids, kādā Savienības likumdevējs ir pārnesis vienlīdzīgas attieksmes principu uz PVN jomu – tas it īpaši no PVN iekasēšanas viedokļa nepieļauj piemērot atšķirīgu attieksmi pret komersantiem, kas veic vienādus darījumus (skat. it īpaši spriedumus, 2020. gada 17. decembris, WEG Tevesstraße, C-449/19, EU:C:2020:1038, 48. punkts, un 2023. gada 16. februāris, DGRFP Cluj, C-519/21, EU:C:2023:106, 88. punkts).

53      Direktīvā 2006/112 paredzētās sistēmas un tiesību uz PVN atskaitīšanu, kas ir tās daļa, mērķis ir pilnībā mazināt uzņēmējam maksājamā vai samaksātā PVN nastu visas saimnieciskās darbības laikā. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina pilnīgu neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem, ja vien tām principā ir piemērojams PVN (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 16. februāris, DGRFP Cluj, C-519/21, EU:C:2023:106, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

54      Šajā gadījumā iesniedzējtiesas lēmums neļauj identificēt nekādu saikni starp, pirmkārt, nodokļu neitralitātes principu un, otrkārt, Polijas tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem, kādi izvirzīti atteikumam atbrīvot līdzekļus maksātnespējīgā nodokļa maksātāja PVN kontā maksātnespējas procedūras ietvaros.

55      Runājot par samērīguma principu, uz kuru iesniedzējtiesa atsaukusies arī pirmajā jautājumā, pietiek atgādināt, pirmām kārtām, kā izriet no Īstenošanas lēmuma 2019/310 3. apsvēruma, ka, lai gan Polijas Republika jau ir veikusi vairākus pasākumus cīņai pret krāpšanu PVN jomā, šī dalībvalsts tomēr uzskatīja, ka šie pasākumi nav pietiekami, lai novērstu minēto krāpšanu. Kā noteikts šī īstenošanas lēmuma 11. apsvērumā, Komisija šo analīzi apstiprināja, uzskatīdama, ka attiecīgais īpašais pasākums tādu preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai, ar ko saistīts paaugstināts krāpšanas risks, ļoti iespējams, varētu būt efektīvs, lai cīnītos ar krāpšanu PVN jomā.

56      Otrām kārtām, ciktāl atbilstoši Īstenošanas lēmuma 2019/310 1. pantam tajā paredzētā atļauja attiecas tikai uz maksājumiem, kas veikti ar elektroniskajiem bankas pārskaitījumiem, pienākumu PVN rēķinā norādīt, ka šis nodoklis ir ieskaitīts atsevišķā bloķētā piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja PVN kontā, un tādējādi nodrošināt, ka atbilstošās summas tiek iemaksātas šajā kontā, nevar uzskatīt par saistošu formalitāti. Tāpēc šis pienākums nav nesamērīgs.

57      Trešām kārtām, minētais pienākums neattiecas uz visiem darījumiem, par kuriem tiek veikts elektronisks bankas pārskaitījums, jo saskaņā ar PVN likuma 106.e un 108.a pantu tas attiecas tikai uz rēķiniem par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kuru kopējā summa pārsniedz 15 000 PLN (apmēram 3370 EUR) vai tās ekvivalentu ārvalstu valūtā, un tas arī nešķiet nesamērīgi.

58      Ceturtām kārtām, kā konstatēts šī sprieduma 48. punktā, Polijas tiesiskajā regulējumā ir paredzēta nodokļa maksātāja iespēja šajā atsevišķajā PVN kontā uzkrātos naudas līdzekļus izmantot, lai samaksātu PVN saviem preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem un nokārtotu saistības pret valsti. Tādējādi šis tiesiskais regulējums neparedz absolūti bloķēt attiecīgos līdzekļus, bet tikai ierobežo to izmantošanu, un tas arī ir samērīgi ar mērķi apkarot krāpšanu PVN jomā.

59      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 273. un 395. pants un Īstenošanas lēmums 2019/310 jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka atsevišķā PVN kontā, kuru piegādātājs atvēris bankā, iemaksātā PVN summa var tikt izmantota tikai ierobežotiem mērķiem, proti, it īpaši tāda PVN samaksai, kas jāmaksā nodokļu iestādei, vai tā PVN samaksai, kurš ietverts rēķinos, kas saņemti no preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

 Par otro jautājumu

60      Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Hartas 17. panta 1. punkts, kas aplūkots kopsakarā ar tās 51. panta 1. punktu un 52. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurš paredz, ka atsevišķā PVN kontā, ko piegādātājs atvēris bankā, iemaksātā PVN summa var tikt izmantota tikai ierobežotiem mērķiem, proti, it īpaši, tā PVN samaksai, kurš jāmaksā nodokļu iestādei, vai tā PVN samaksai, kas ietverts rēķinos, kuri saņemti no preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

61      Šajā ziņā jāatgādina, ka Hartas 51. panta 1. punkta noteikumi uz dalībvalstīm attiecas tikai tad, ja tās piemēro Savienības tiesības.

62      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “Savienības tiesību piemērošana” Hartas 51. panta izpratnē paredz, ka starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu jābūt saiknei, kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Adusbef u.c., C-686/18, EU:C:2020:567, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

63      Šajā kontekstā Tiesa secināja, ka Savienības pamattiesības nav piemērojamas valsts tiesiskajam regulējumam tādēļ, ka Savienības tiesībās attiecīgajā jomā nav paredzēti nekādi konkrēti pienākumi dalībvalstīm saistībā ar situāciju pamatlietā (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Adusbef u.c., C-686/18, EU:C:2020:567, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

64      Šajā gadījumā, kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, neviena iesniedzējtiesas minētā Savienības tiesību norma dalībvalstīm nenosaka īpašus pienākumus saistībā ar tādu dalītā maksājuma mehānismu kā pamatlietā aplūkotais.

65      Turklāt jāatgādina, ka pamatlieta atteicas uz nodokļu pārvades atteikumu atļaut atsevišķā maksātnespējīga nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrātos līdzekļus pārskaitīt uz maksātnespējas masas kontu, lai samaksātu pašvaldības īpašuma nodokli. Iesniedzējtiesā administrators A apstrīd noteikumu, kas izriet no šajā lietā piemērojamā Polijas tiesiskā regulējuma un saskaņā ar ko nav iespējams atsevišķā bloķētā PVN kontā uzkrātos līdzekļus pārskaitīt, lai samaksātu šo īpašuma nodokli.

66      Šajā ziņā jākonstatē – lai gan attiecīgajā Polijas tiesiskā regulējuma paredzētajam PVN dalītā maksājuma mehānismam kā tādam ir zināma saikne ar Direktīvā 2006/112 paredzēto PVN režīmu, jāsecina tomēr, ka pašvaldības īpašuma nodokļa samaksas kārtība, izmantojot atsevišķā nodokļa maksātāja PVN kontā uzkrātos līdzekļus, nav noteikta Direktīvas 2006/112 noteikumos, tāpēc šis mehānisms nav “Savienības tiesību piemērošana” šī sprieduma 62. punktā minētās judikatūras izpratnē.

67      Šādos apstākļos otrais jautājums ir nepieņemams.

 Par trešo jautājumu

68      Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesiskuma princips, kas izriet no LES 2. panta, tiesiskās drošības princips, lojālas sadarbības princips, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta, kā arī labas pārvaldības princips, kas izriet no Hartas 41. panta 1. punkta, jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka atsevišķā PVN kontā, ko piegādātājs atvēris bankā, iemaksāta PVN summa var tikt izmantota tikai ierobežotiem mērķiem, proti, it īpaši tā PVN samaksai, kas jāmaksā nodokļu iestādei, vai PVN samaksai, kurš iekļauts rēķinos, kas saņemti no preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

69      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un valstu tiesām, ar kura palīdzību Tiesa valstu tiesām sniedz norādes jautājumā par Savienības tiesību interpretāciju, kas tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas (spriedums, 2022. gada 1. augusts, Vyriausioji tarnybinės etikos komisija, C-184/20, EU:C:2022:601, 47. punkts).

70      Tā kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pamats šai tiesvedībai, valsts tiesai pašā lūgumā skaidri jānorāda faktiskie apstākļi un tiesiskais regulējums, kurā pamatlieta iekļaujas, un jāsniedz nepieciešamais skaidrojums par iemesliem, kāpēc ir izvēlētas Savienības tiesību normas, kuru interpretāciju tā lūdz, kā arī par saikni, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un tajā izskatāmajai lietai piemērojamo valsts tiesisko regulējumu (spriedums, 2023. gada 8. jūnijs, Lyoness Europe, C-455/21, EU:C:2023:455, 26. punkts).

71      Šajā ziņā jāuzsver arī, ka lēmumos par prejudiciālu jautājumu uzdošanu sniegtā informācija ļauj, pirmkārt, Tiesai sniegt lietderīgas atbildes uz valsts tiesas uzdotajiem jautājumiem un, otrkārt, dod iespēju dalībvalstu valdībām, kā arī citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem īstenot tiem Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā piešķirtās tiesības iesniegt apsvērumus. Tiesai jāraugās, lai šīs tiesības tiktu nodrošinātas, jo saskaņā ar šo tiesību normu ieinteresētajām personām tiek paziņoti tikai lēmumi par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 4. maijs, MV – 98, C-97/21, EU:C:2023:371, 30. punkts).

72      Šīs kumulatīvās prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā, kas iesniedzējtiesai ir stingri jāievēro (spriedums, 2023. gada 8. jūnijs, Lyoness Europe, C-455/21, EU:C:2023:455, 27. punkts). Turklāt tās atgādinātas Eiropas Savienības Tiesas ieteikumu valstu tiesām par prejudiciālu jautājumu uzdošanu (OV 2019, C 380, 1. lpp.) 13., 15. un 16. punktā.

73      Šajā gadījumā, runājot par trešo jautājumu, iesniedzējtiesas lēmums neatbilst Reglamenta 94. panta c) apakšpunktā izvirzītajai prasībai.

74      Jākonstatē, ka iesniedzējtiesas lēmumā nav pietiekami izklāstīti iemesli, kuru dēļ šajā lietā ir nepieciešama tiesiskuma principa, kas izriet no LES 2. panta, tiesiskās drošības principa, lojālas sadarbības principa, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta, kā arī labas pārvaldības principa, kas izriet no Hartas 41. panta 1. punkta, interpretācija.

75      Tas, ka iesniedzējtiesa atsaucas uz iespējamu neatbilstību starp, pirmkārt, valsts noteikumiem, kas paredz dalīta maksājuma mehānismu, un, otrkārt valsts noteikumiem par maksātnespēju, acīmredzami nav pietiekams, lai konstatētu saikni starp iepriekšējā punktā paredzētajām Savienības tiesību normām un principiem un šo mehānismu, kurš aplūkots pamatlietā.

76      Šādos apstākļos trešais jautājums ir nepieņemams.

 Par tiesāšanās izdevumiem

77      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 273. un 395. pants un Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2019/310 (2019. gada 18. februāris), ar ko Polijai atļauj ieviest īpašu pasākumu, atkāpjoties no 226. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu,

jāinterpretē tādējādi, ka

tie pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas paredz, ka atsevišķā PVN kontā, kuru piegādātājs atvēris bankā, iemaksātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) summa var tikt izmantota tikai ierobežotiem mērķiem, proti, it īpaši tāda PVN samaksai, kas jāmaksā nodokļu iestādei, vai tā PVN samaksai, kurš ietverts rēķinos, kas saņemti no preču piegādātājiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – poļu.