Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (devītā palāta)

2024. gada 18. janvārī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – 30. panta pirmā daļa – 60. pants – 71. panta 1. punkts – Ar nodokli apliekamu darījumu izpildes vieta – Preces, kas, pārkāpjot muitas noteikumus, ievestas Eiropas Savienības muitas teritorijā vienā dalībvalstī un pēc tam transportētas uz citu dalībvalsti – PVN par importu rašanās vieta – Valsts tiesību norma, kurā ir atsauce uz Savienības tiesību aktiem muitas jomā

Lietā C-791/22

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 6. decembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 28. decembrī, tiesvedībā

G.A.

pret

Hauptzollamt Braunschweig,

TIESA (devītā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja O. Spinjana-Mateja [O. Spineanu-Matei] (referente), tiesneši Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot] un L. S. Rosi [L. S. Rossi],

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–        G.A. vārdā – A. Fetzer, Rechtsanwalt,

–        Eiropas Komisijas vārdā – F. Behre, J. Jokubauskaitė un M. Salyková, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.) 30. un 60. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp G.A. un Hauptzollamt Braunschweig (Braunšveigas Galvenā muitas pārvalde, Vācija) par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) uzlikšanu nelikumīgam cigarešu importam Eiropas Savienībā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

 Direktīva 2006/112

3        Saskaņā ar Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta d) apakšpunktu PVN uzliek tostarp šādiem darījumiem:

“[..]

d)      preču importam.”

4        Šīs direktīvas 30. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Preču imports” ir tādu preču ievešana [Savienībā], kas neatrodas brīvā apgrozībā [LESD] [29]. panta nozīmē.”

5        Minētās direktīvas V sadaļā “To darījumu vieta, par kuriem uzliek nodokli” ir ietverta 4. nodaļa “Preču importa vieta”, kurā ietilpst 60. pants, kurā paredzēts:

“Preču importa vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā preces atrodas, kad tās tiek ievestas [Savienībā].”

6        Šīs pašas direktīvas VI sadaļā “Nodokļa iekasējamības gadījums un nodokļa iekasējamība” ir ietverta 4. nodaļa ar nosaukumu “Preču imports”, kurā ietverts 70. pants, kas ir formulēts šādi:

“Nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces faktiski tiek importētas.”

7        Šajā pašā 4. nodaļā ietilpstošajā Direktīvas 2006/112 71. pantā ir noteikts:

“1.      Ja, ievedot tās [Savienībā], precēm piemēro vai nu kādu no 156., 276. un 277. pantā minētajiem režīmiem vai apstākļiem, vai arī pagaidu importa režīmu ar pilnīgu atbrīvošanu no importa nodevas vai ārējā tranzīta pasākumu, tad nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams vienīgi tad, kad uz precēm vairs neattiecas šie pasākumi vai apstākļi.

Tomēr, ja importētajām precēm uzliek muitas nodevu, [..] nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad faktiski iestājas šo nodevu iekasējamības gadījums un šīs nodevas kļūst iekasējamas.

2.      Ja importētām precēm neuzliek nevienu no 1. punkta otrajā daļā minētajām nodevām, dalībvalstis attiecībā uz nodokļa iekasējamības gadījumu un nodokļa iekasējamību piemēro spēkā esošos muitas nodevu noteikumus.”

 Muitas kodekss

8        Saskaņā ar Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV 2000, L 311, 17. lpp.) (turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 202. pantu:

“1.      Ievedmuitas parāds rodas:

a)      pretlikumīgi [Savienības] muitas teritorijā ievedot ar ievedmuitas nodokli apliekamās preces

[..]

Šajā pantā “pretlikumīga ievešana” nozīmē jebkādu ievešanu, pārkāpjot 38.–41. pantu un 177. panta otro ievilkumu.

2.      Muitas parāds rodas brīdī, kad preces tiek pretlikumīgi ievestas.

3.      Parādnieki ir:

–      jebkura persona, kas pretlikumīgi ievedusi šādas preces,

–      jebkura persona, kas piedalījusies preču pretlikumīgā ievešanā un apzinājusies, vai kurai būtu bijis jāapzinās, ka šāda ievešana ir pretlikumīga, un

–      ikviena persona, kas ieguvusi vai turējusi attiecīgās preces un apzinājusies, vai kurai preču saņemšanas vai iegūšanas brīdī būtu bijis jāapzinās, ka tās ievestas pretlikumīgi.”

9        Šā kodeksa 215. panta 4. punktā ir noteikts:

“Ja muitas dienests konstatē, ka saskaņā ar 202. pantu ir radies muitas parāds citā dalībvalstī un šā parāda summa ir mazāka par EUR 5000, tad uzskata, ka parāds radies dalībvalstī, kurā tā rašanās konstatēta.”

 Vācijas tiesības

10      Umsatzsteuergesetz (Apgrozījuma nodokļa likums), 2005. gada 21. februārī publicētajā redakcijā (BGBl. 2005 I, 386. lpp.), 21. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Muitas noteikumus pēc analoģijas attiecina uz importam piemērojamo apgrozījuma nodokli.

[..]”

 Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

11      Polijā dzīvojošais G.A. 2012. gada 29. septembrī šajā valstī esošajā tirgū iegādājās kopumā 43 760 cigarešu, uz kuru iepakojuma bija vienīgi Ukrainas un Baltkrievijas nodokļu uzlīmes. Neinformējot muitas iestādes, viņš šīs cigaretes aizgādāja uz Braunšveigas (Braunschweig) reģionu Vācijā, kur tās 2012. gada 2. oktobrī nodeva Vācijas pircējam. Tā kā G.A. tika aizturēts, cigaretes tika konfiscētas un pēc tam iznīcinātas.

12      Uzskatot, ka cigaretes Savienības muitas teritorijā tika ievestas pretlikumīgi, Hauptzollamt Braunschweig (Braunšveigas Galvenā muitas pārvalde, Vācija) uzskatīja, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 202. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir radies muitas parāds un ka G.A. ir tā parādnieks, pamatojoties uz šī kodeksa 202. panta 3. punkta trešo ievilkumu. Šī pati iestāde arī uzskatīja, ka atbilstoši Apgrozījuma nodokļa likuma 21. panta 2. punktam importam piemērojamais PVN ir radies Vācijā. Līdz ar to 2015. gada 3. februārī tā izdeva paziņojumu par PVN, kura summa bija 2 006,38 EUR.

13      Tā kā G.A. uzsāktā pārsūdzības procedūra nebija viņam labvēlīga, viņš cēla prasību Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa, Vācija), iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt šo paziņojumu par nodokli.

14      Ņemot vērā, ka tajā izskatāmais strīds tostarp ir par to, vai strīdīgais importam piemērojamais PVN ir radies Vācijā, šī tiesa, lai noteiktu šī nodokļa rašanās vietu, šaubās par atbilstošajām tiesību normām šajā gadījumā.

15      Minētā tiesa uzskata, ka cigarešu ievešanas vieta ir Polija, jo tās ir nokļuvušas Savienības ekonomiskajā apritē caur šīs dalībvalsts teritoriju. Līdz ar to Vācijas muitas iestāžu kompetencē esot noteikt un iekasēt importam piemērojamo PVN tikai ar nosacījumu, ka šis nodoklis ir uzskatāms par radušos Vācijā, pamatojoties uz juridisku fikciju par tā rašanās vietu. Tā norāda, ka Apgrozījuma nodokļa likuma 21. panta 2. punkts pēc analoģijas ļauj piemērot Muitas kodeksa 215. panta 4. punktu, kurā noteikts, ka tad, ja parāda summa ir mazāka par 5000 EUR, muitas parāds ir uzskatāms par radušos dalībvalstī, kurā konstatēts muitas parāds. Tādējādi iesniedzējtiesai ir šaubas par šīs tiesību normas atbilstību Direktīvai 2006/112.

16      Šajā ziņā šai tiesai nešķiet, ka atsauce uz Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrajā daļā ietverto muitas tiesisko regulējumu attiektos arī uz PVN parāda rašanās vietu. Pirmkārt, šajā tiesību normā neesot atsauces uz muitas tiesisko regulējumu attiecībā uz visiem PVN rašanās nosacījumiem. Otrkārt, importa vieta esot ņemta vērā Direktīvas 2006/112 60. un 61. pantā, lai noteiktu ar PVN apliekamo darījumu vietu.

17      Šādos apstākļos Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvai [2006/112], it īpaši tās 30. un 60. pantam, ir pretrunā tas, ka atbilstoši dalībvalsts tiesību normai [Muitas kodeksa] 215. panta 4. punkts ir piemērojams pēc analoģijas importam piemērojamam [PVN]?”

 Par prejudiciālo jautājumu

18      Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2006/112 30. panta pirmā daļa, 60. pants un 71. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru Muitas kodeksa 215. panta 4. punkts pēc analoģijas ir piemērojams PVN importam, lai noteiktu vietu, kurā šis importam piemērojamais PVN ir radies.

19      Attiecībā uz preču importu Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka tas ir ar PVN apliekams darījums. Šīs direktīvas 30. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “preču imports” ir tādu preču ievešana Savienībā, kas neatrodas brīvā apgrozībā LESD 29. panta nozīmē.

20      Minētās direktīvas 60. pantā ir paredzēts, ka importa vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā preces atrodas brīdī, kad tās ieved Savienībā.

21      Saskaņā ar tās pašas direktīvas 70. pantu ir noteikts, ka PVN iekasējamības gadījums iestājas un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces faktiski tiek importētas.

22      Tomēr, ja importētajām precēm uzliek muitas nodokļus, atbilstoši Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrajai daļai nodokļa iekasējamības gadījums iestājas un PVN kļūst piemērojams tad, kad faktiski iestājas šo nodokļu iekasējamības gadījums un šie nodokļi kļūst iekasējami.

23      Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka minētajā Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir atļauts saistīt ievedmuitas nodokļa iekasējamības gadījumu un PVN iekasējamību ar muitas nodokļa iekasējamības gadījumu. Šī saikne ir skaidrojama ar to, ka importam piemērojamajam PVN un muitas nodokļiem ir līdzīgas galvenās pazīmes, jo tie rodas saistībā ar preču importu Savienībā un vēlāku preču laišanu dalībvalstu ekonomiskajā apritē (spriedums, 2022. gada 8. septembris, Hauptzollamt Hamburg (PVN rašanās vieta – II), C-368/21, EU:C:2022:647, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Lai noteiktu saikni starp muitas tiesisko regulējumu un tiesisko regulējumu par PVN, kas paredzēts Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrajā daļā, it īpaši, lai noskaidrotu, vai tā attiecas arī uz preču, par kurām ir jāmaksā PVN, importa vietu, ir jāizvērtē šajā tiesību normā ietvertās atsauces uz muitas tiesisko regulējumu tvērums.

25      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrās daļas formulējumā ir atsauce tikai uz brīdi, kad iestājas nodokļa iekasējamības gadījums un PVN iekasējamība. Šajā tiesību normā nav paredzēta atsauce uz muitas tiesisko regulējumu attiecībā uz importa vietu.

26      Saskaņā ar gramatisko interpretāciju atsauce uz muitas tiesisko regulējumu tātad attiecas tikai uz nodokļa iekasējamības gadījuma un PVN iekasējamības brīža noteikšanu, nevis uz importa vietas noteikšanu.

27      Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrā daļa, ir jānorāda, ka šī tiesību norma ietilpst šīs direktīvas VI sadaļā, kas attiecas uz “nodokļa iekasējamības gadījumu un nodokļa iekasējamību”. Savukārt minētās direktīvas 60. pants ir ietverts minētās direktīvas V sadaļā, kas ir veltīta konkrēti “darījumiem, par kuriem uzliek nodokli”, un, konkrētāk, šīs sadaļas 4. nodaļā “Preču importa vieta”.

28      No visiem šiem apstākļiem izriet, ka Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav izveidota vispārēja saikne starp Direktīvu 2006/112 un Muitas kodeksu un it īpaši tajā nav noteikta preču importa vieta, lai tām uzliktu PVN.

29      Šī interpretācija ir apstiprināta Tiesas judikatūrā.

30      Protams, tā uzskatīja, ka, ņemot vērā paralēlismu starp importam piemērojamo PVN un muitas nodokli, kas apstiprināts Direktīvas 2006/112 71. panta 1. punkta otrajā daļā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 10. jūlijs, Federal Express Corporation Deutsche Niederlassung, C-26/18, EU:C:2019:579, 41. punkts), PVN parāds var rasties līdztekus muitas parādam tad, ja prettiesiskā rīcība, kas ir izraisījusi šo parādu, ļauj pieņemt, ka attiecīgās preces ir nokļuvušas Savienības ekonomiskajā apritē un varējušas kļūt par patēriņa priekšmetu, kas rada PVN iekasējamības gadījumu (spriedums, 2022. gada 8. septembris, Hauptzollamt Hamburg (PVN rašanās vieta – II), C-368/21, EU:C:2022:647, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

31      Tomēr šāds pieņēmums var tikt atspēkots, ja tiek pierādīts, ka, lai gan ir pārkāpts muitas tiesiskais regulējums, kā rezultātā rodas ievedmuitas parāds dalībvalstī, kurā šie pārkāpumi tika veikti, prece ir nokļuvusi Savienības ekonomiskajā apritē caur citas dalībvalsts teritoriju, kurā tā nodota patēriņam. Šajā gadījumā importam piemērojamā PVN iekasējamības gadījums iestājas šajā citā dalībvalstī (spriedums, 2022. gada 8. septembris, Hauptzollamt Hamburg (PVN rašanās vieta – II), C-368/21, EU:C:2022:647, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

32      Visbeidzot, ir jāuzsver PVN piemērojamā nodokļu teritorialitātes principa nozīme. Atšķirībā no muitas nodokļiem, kas pienākas Savienībai neatkarīgi no tā, kura dalībvalsts tos iekasē, ar importam piemērojamo PVN saistītie ieņēmumi saskaņā ar šo principu pieder dalībvalstij, kurā notiek gala patēriņš (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 27. septembris, Collée, C-146/05, EU:C:2007:549, 37. punkts).

33      Šajā gadījumā saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajām norādēm pamatlietā aplūkotās cigaretes nokļuva Savienības ekonomiskajā apritē Polijā un bija paredzētas patēriņam šajā dalībvalstī – tas tomēr ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā tostarp Savienībā nelikumīgi ievesto preču daudzumu un veidu, kādā tās tika iegādātas un pēc tam nodotas tālāk. Atbilstoši šī sprieduma 30. punktā atgādinātajai judikatūrai vieta, kurā radies importam piemērojamais PVN par šīm cigaretēm, tātad ir Polija.

34      Taču preces importa vietas noteikšana, piemērojot nevis Direktīvas 2006/112 normas, bet pēc analoģijas Muitas kodeksa 215. panta 4. punktu, nozīmētu, ka šādā gadījumā ar importam piemērojamo PVN saistītie ieņēmumi atgrieztos dalībvalstī, kurā konstatēta muitas parāda rašanās saskaņā ar šajā tiesību normā noteikto juridisko fikciju, proti, Vācijas Federatīvajā Republikā, un tas būtu pretrunā nodokļu teritorialitātes principa PVN jomā tvērumam.

35      Šajā ziņā vēl jāuzsver – ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka pamatlietā aplūkotās cigaretes ir paredzētas patēriņam Polijā, Vācijas kompetentajai iestādei būtu pienākums bez iepriekšēja pieprasījuma nodot kompetentajai Polijas iestādei informāciju par šo cigarešu konfiskāciju, piemērojot Padomes Regulas (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (pārstrādāta redakcija) (OV 2010, L 268, 1. lpp.) 13. panta 1. punktu, lai tostarp izvairītos no nodokļu ieņēmumu zaudēšanas riska šajā citā dalībvalstī.

36      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 30. panta pirmā daļa, 60. pants un 71. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru Muitas kodeksa 215. panta 4. punkts pēc analoģijas ir piemērojams PVN importam, lai noteiktu vietu, kurā šis PVN par importu ir radies.

 Par tiesāšanās izdevumiem

37      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (devītā palāta) nospriež:

Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 30. panta pirmā daļa, 60. pants un 71. panta 1. punkta otrā daļa

ir jāinterpretē tādējādi, ka

tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000, 215. panta 4. punkts pēc analoģijas ir piemērojams pievienotās vērtības nodoklis (PVN) importam, lai noteiktu vietu, kurā šis PVN par importu ir radies.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – vācu.