Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA ENTONIJA MAIKLA KOLINSA [ANTHONY MICHAEL COLLINS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 6. jūnijā (1)

Lieta C-243/23 [Drebers]

Belgische Staat / Federale Overheidsdienst Financiën

pret

L BV

(Hof van Beroep te Gent (Gentes apelācijas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa sistēma – Samaksātā priekšnodokļa atskaitīšana – Nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece – Koriģēšanas laikposms – Valsts tiesiskais regulējums, kas nosaka 15 gadu ierobežotu piemērošanas termiņu noteikta veida renovācijas darbiem – Prasība, ka renovētu ēku uzskata par jaunu – Pieļaujamība – Tieša iedarbība)






I.      Ievads

1.        Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Hof van Beroep te Gent (Gentes apelācijas tiesa, Beļģija) Tiesai uzdod jautājumu, vai PVN priekšnodokļa atskaitījumiem, kas samaksāti par apjomīgiem remontdarbiem, kuri veikti nekustamajā īpašumā, kas tiek izmantots gan profesionālām vajadzībām, gan dzīvošanai, ir piemērojams piecu gadu koriģēšanas termiņš, pamatojoties uz to, ka šie darbi ir “kapitālieguldījumu prece”, vai arī ir piemērojams 15 gadu koriģēšanas termiņš, pamatojoties uz to, ka šie darbi ir “nekustamais īpašums, iegādāts kā kapitālieguldījumu prece” PVN direktīvas 187. panta izpratnē (2).

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Eiropas Savienības tiesības

Directive 2006/112/EK (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”)

2.        Saskaņā ar PVN direktīvas 12. pantu:

“1.      Dalībvalstis par nodokļa maksātāju var uzskatīt jebkuru personu, kura neregulāri veic kādu darījumu, kas attiecas uz 9. panta 1. punkta otrās daļas minētajām darbībām, jo īpaši kādu no šādiem darījumiem:

a)      ēkas vai ēkas daļas un zem ēkas esošās zemes piegādi pirms šīs ēkas pirmreizējas izmantošanas;

b)      apbūves zemes piegādi.

2.      Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē vārds “ēka” ir jebkura celtne, kas nostiprināta uz zemes vai zemē.

Dalībvalstis var paredzēt sīki izstrādātus noteikumus 1. punkta a) apakšpunktā minētā kritērija piemērošanai ēku pārbūvei un var noteikt, ko nozīmē “zem ēkas esošā zeme”.

[..]

3.      Šā panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē “apbūves zeme” ir jebkurš neuzlabots vai uzlabots zemes gabals, ko dalībvalstis šādi definējušas.”

3.        PVN direktīvas 47. pantā ir reglamentēta ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšana. Tajā ir noteikts:

“Pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, tostarp ekspertu un nekustamā īpašuma aģentu pakalpojumiem, izmitināšana viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas nozarēs, piemēram, tūristu nometnēs vai zemesgabalos, kas izveidoti par nometnes vietām, kā arī tiesību piešķiršana nekustamā īpašuma izmantošanai un būvdarbu sagatavošanas un koordinācijas pakalpojumiem, piemēram, arhitektu un būvdarbu uzraudzības uzņēmumu pakalpojumiem, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas nekustamais īpašums.”

4.        Direktīvas 135. panta 1. punkta j) apakšpunktā noteikts:

“1. Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:

[..]

j)      ēkas vai ēkas daļu un zem tās esošās zemes piegādi, izņemot 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētos gadījumus;

[..].”

5.        Saskaņā ar PVN direktīvas 167. pantu:

“Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.”

6.        Atbilstoši PVN direktīvas 168. pantam:

“Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:

a) PVN, kas attiecīgajā dalībvalstī maksājams vai samaksāts par preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, ko tam veicis vai veiks cits nodokļa maksātājs;

[..].”

7.        Atbilstoši PVN direktīvas 184. pantam:

“Sākotnējo atskaitīšanu koriģē, ja atskaitīšana ir lielāka vai mazāka par to, uz kādu nodokļa maksātājam bijušas tiesības.”

8.        Saskaņa ar PVN direktīvas 187. pantu:

“1.      Attiecībā uz kapitālieguldījumu precēm koriģēšana ilgst piecus gadus, ieskaitot gadu, kurā tās ir iegādātas vai ražotas.

Tomēr dalībvalstis koriģēšanu var attiecināt uz pilnu piecu gadu laikposmu no šo kapitālieguldījumu preču pirmreizējās lietošanas.

Nekustamajam īpašumam, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece, koriģēšanas laikposmu var pagarināt līdz pat 20 gadiem.

2.      Ikgadējo koriģēšanu veic tikai par vienu piektdaļu no PVN, kas maksājams par kapitālieguldījumu precēm vai, ja koriģēšanas laikposms ir bijis pagarināts, par tā attiecīgu daļu.

Šā punkta pirmajā daļā minēto koriģēšanu veic, balstoties uz svārstībām atskaitīšanas tiesībās nākamajos gados attiecībā pret atskaitīšanas tiesībām tajā gadā, kurā preces ir iegādātas, ražotas vai, attiecīgā gadījumā, pirmoreiz lietotas.”

9.        PVN direktīvas 189. pantā ir paredzēts:

“Lai piemērotu 187. un 188. pantu, dalībvalstis var veikt šādus pasākumus:

a)      definēt kapitālieguldījumu preču jēdzienu;

b)      norādīt PVN summu, kas ņemama vērā koriģēšanai;

c)      veikt jebkādus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka koriģēšana neizraisa nekādas nepamatotas priekšrocības;

d)      atļaut administratīvus vienkāršojumus.”

10.      PVN direktīvas 190. pantā ir paredzēts:

“Šīs direktīvas 187., 188., 189. un 191. panta nolūkā dalībvalstis par kapitālieguldījumu precēm var uzskatīt pakalpojumus, kuru iezīmes ir līdzīgas iezīmēm, kādas parasti ir kapitālieguldījumu precēm.”

B.      Beļģijas tiesības

11.      Pamatlietas faktu norises laikā Beļģijas tiesībās PVN, kas samaksāts par “kapitālieguldījumu precēm” (3) un “pakalpojumiem, kuru īpašības ir līdzīgas tām, kas parasti tiek piedēvētas kapitālieguldījumu precēm”, priekšnodokļa atskaitījumiem tika piemērots piecu gadu koriģēšanas laikposms. PVN, kas samaksāts par “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece” (4), priekšnodokļa atskaitījumiem piemēroja 15 gadu koriģēšanas periodu. PVN, kas samaksāts par ēku pārbūvi, kuras rezultātā īpašums tiek izmantots pirmo reizi PVN direktīvas 12. panta 1. punkta izpratnē, tika iekļauts otrajā kategorijā (5).

III. Strīds pamatlietā, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

12.      L BV, atbildētāja pamatlietā, ir advokātu birojs. Tā 60 % īpašuma izmanto profesionālām vajadzībām (kabineti un palīgtelpas), bet atlikušos 40 % – privātām vajadzībām (advokātu biroja īpašnieka dzīvesvieta). No 2007. līdz 2015. gadam L BV veica apjomīgus būvdarbus šajā īpašumā. Tika izbūvēts arhīva pagrabs, jauna stiklota piebūve ar kabinetiem un lifta šahtu, tika nojauktas konstrukcijas, uzstādīta jauna izolācija un apšuvums, pārveidoti gāzes, ūdens un elektrības cauruļvadi un savienojumi, pārbūvētas sienas, grīdas un griesti, pielāgots jumts, iebūvēti jauni mansarda logi un ierīkotas divas jumta terases (6).

13.      2014. gada 1. janvārī Beļģija pārtrauca atbrīvot juridisko pakalpojumu sniegšanu no PVN maksāšanas. L BV attiecīgi reģistrējās kā PVN maksātāja no minētā datuma. Reģistrācijas sekas personām, kas sniedz juridiskos pakalpojumus, bija tādas, ka tās, veicot korekcijas, varēja veikt priekšnodokļa atskaitījumu par PVN, ko tās bija samaksājušas par kapitālieguldījumu precēm, kas iegādātas pirms reģistrācijas, ar nosacījumu, ka piemērojamais koriģēšanas laikposms vēl nav beidzies (7). Aprēķinot savas PVN saistības, L BV vēlējās atskaitīt priekšnodokli, ko tā bija samaksājusi par īpašumā veiktajiem darbiem, pamatojoties uz pagarināto 15 gadu termiņu, kas saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem piemērojams “nekustamajam īpašumam, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”.

14.      Belgische Staat/Federale Overheidsdienst Financiën (Beļģijas valsts/ Federālā finanšu pārvalde, Beļģija; turpmāk tekstā – “nodokļu iestāde”), kas ir apelācijas sūdzības iesniedzēja pamatlietā, pēc nodokļu revīzijas konstatēja, ka L BV ir pieļāvusi vairākus Beļģijas tiesību aktu pārkāpumus attiecībā uz tās pienākumu maksāt PVN par laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 30. septembrim. Lai saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem uz ēku pārbūves darbiem varētu attiecināt 15 gadu koriģēšanas laikposmu, PVN direktīvas 12. panta 1. punkta izpratnē tiem bija jārada jauna īpašuma pirmreizēja izmantošana (8). Nodokļu iestāde uzskatīja, ka darbi, kurus L BV bija veikusi īpašumā, neatbilda šai prasībai. Uzskatot šos darbus par kapitālieguldījumu precēm, tā piemēroja piecu gadu koriģēšanas laikposmu PVN priekšnodokļa atskaitīšanai par šiem darbiem.

15.      Nodokļu iestāde pieprasīja L BV samaksāt nesamaksāto PVN, naudas sodu un nokavējuma procentus. 2018. gada 10. oktobrī L BV apstrīdēja šo prasību, uzsākot tiesvedību Rechtbank van eerste aanleg Oost-Vlaanderen, afdeling Gent (Austrumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Gentes nodaļa, Beļģija). Minētā tiesa ar 2020. gada 10. marta spriedumu nosprieda daļēji par labu L BV. Nodokļu iestāde un L BV iesniedza attiecīgi apelācijas un pretapelācijas sūdzību Hof van Beroep te Gent (Gentes apelācijas tiesa). Saistībā ar minēto apelācijas sūdzību Hof van Beroep te Gent (Gentes apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus.

“(1)      Vai [PVN direktīvas] 187. un 189. pants nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais (proti, WBTW [(Beļģijas PVN kodeksa)] 48. panta 2. daļa un 49. pants, skatot tos kopā ar KB Nr. 3 van 10 december 1969, met betrekking tot de aftrekregeling voor de toepassing van de belasting over de toegevoegde waarde 9. pantu), saskaņā ar kuriem pagarinātais korekcijas termiņš (15 gadi), veicot esošas ēkas pārbūves darbus, ir piemērojams tikai tad, ja pēc darbu pabeigšanas, pamatojoties uz valsts tiesībās noteiktajiem kritērijiem, ir konstatējama “jauna ēka” šīs direktīvas 12. panta izpratnē, lai gan būtiski pārveidotas ēkas (kas, pamatojoties uz valsts tiesību aktos noteiktajiem administratīvajiem kritērijiem, tomēr nav uzskatāma par “jaunu ēku” 12. panta izpratnē) saimnieciskās izmantošanas laiks ir identisks ar jaunas ēkas saimnieciskās izmantošanas laiku, kas ir ievērojami ilgāks par [minētās direktīvas] 187. pantā paredzēto piecu gadu termiņu, kā tas izriet arī no tā, ka veiktie darbi tiek amortizēti 33 gadu laikā, kas atbilst jaunu ēku amortizācijas laikam?

(2)      Vai [PVN direktīvas] 187. pantam ir tieša iedarbība, kas nozīmē, ka nodokļu maksātājs, kas ir veicis ēkā darbus, bet šo darbu rezultātā pārveidotā ēka nav kvalificējama kā “jauna ēka” šīs direktīvas 12. panta izpratnē, pamatojoties uz valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, un šie darbi ir saistīti ar tādu pašu saimnieciskās izmantošanas laiku kā attiecīgām jaunām ēkām, kurām piemēro 15 gadu korekcijas termiņu, var atsaukties uz 15 gadu korekcijas termiņa piemērošanu?”

16.      Rakstveida apsvērumus iesniedza L BV, Beļģijas valdība un Eiropas Komisija. 2024. gada 13. marta tiesas sēdē minētie lietas dalībnieki sniedza mutvārdu paskaidrojumus un atbildēja uz Tiesas jautājumiem.

IV.    Novērtējums

A.      Lietas dalībnieku apsvērumi

17.      Beļģijas valdība norāda, ka saskaņā ar PVN direktīvas 187. pantu dalībvalstis var brīvi noteikt, vai pagarināt koriģēšanas laikposmu, kurš piemērojams “nekustamajam īpašumam, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, līdz 20 gadiem, un saskaņā ar tās 189. pantu definēt kapitālieguldījumu preču jēdzienu. Beļģija piemēro 15 gadu koriģēšanas laikposmu jaunu ēku iegādei vai būvniecībai un piecu gadu koriģēšanas laikposmu visām pārējām kapitālieguldījumu precēm. Šajā nolūkā par jaunām ēkām uzskata arī ēkas pārbūves darbus, kuru rezultātā tā tiek pārveidota tādā apmērā, ka iegūst “jaunas ēkas” īpašības PVN direktīvas 12. panta izpratnē. Nodokļu iestāde nosaka, vai tas tā ir, atsaucoties uz valsts tiesību aktiem. Ja šie kritēriji nav izpildīti, nodokļu iestāde šādus darbus uzskata par kapitālieguldījumu precēm un uz tiem attiecina piecu gadu koriģēšanas laikposmu.

18.      L BV un Komisija uzskata, ka būvdarbi, kuru dēļ tika ierosināta pamatlieta, ir jāuzskata par “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, un uz tiem ir jāattiecina Beļģijas tiesībās paredzētais pagarinātais 15 gadu koriģēšanas laikposms. Lai ievērotu nodokļu neitralitātes principu, ja dalībvalsts pagarina koriģēšanas laikposmu attiecībā uz “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, šis pagarinātais laikposms jāattiecina uz visu nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece un kam ir vienādas īpašības. Tas ietver arī uz gadījumus, kad ēka pēc nozīmīgiem renovācijas darbiem iegūst lietderīgās lietošanas laiku, kas ir līdzīgs jaunas ēkas lietderīgās lietošanas laikam.

B.      Analīze

1.      Pirmais prejudiciālais jautājums

a)      Koriģēšanas sistēma

19.      PVN direktīvas 167. pantā paredzētās atskaitīšanas tiesības ir PVN sistēmas neatņemama sastāvdaļa. To mērķis ir atbrīvot tirgotājus no kopējā PVN sloga, kas maksājams vai samaksāts, veicot visas ar PVN apliekamās saimnieciskās darbības. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina, ka visas ar PVN apliekamās saimnieciskās darbības neatkarīgi no to mērķa vai rezultātiem tiek apliktas ar neitrālu nodokli. Atskaitīšanas tiesības var izmantot nekavējoties attiecībā uz visu PVN, kas piemērots iepriekš veiktiem darījumiem (9). Lai radītu ciešu un tiešu saikni starp tiesībām uz priekšnodokļa atskaitījumu un attiecīgo preču un pakalpojumu izmantošanu ar nodokli apliekamām darbībām (10), PVN direktīvas 184.–192. pantā ir izveidota sistēma, lai atvieglotu priekšnodokļa atskaitījumu koriģēšanu. Minētās sistēmas mērķis ir nodrošināt atskaitījumu precizitāti un līdz ar to nodokļu [sloga] neitralitāti (11).

20.      Tiesā izskatāmās lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka priekšnodokļa atskaitīšanas koriģēšanas laikposma vajadzībām L BV veiktie būvdarbi ir “kapitālieguldījumu preces”. Strīds starp abām pusēm ir par to, vai šie būvdarbi ir arī “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, tādējādi iegūstot ilgāka koriģēšanas laikposma priekšrocības. Kopumā nodokļu maksātāji cenšas koriģēt atskaitīto priekšnodokli pēc iespējas īsākā laikposmā. Šā lūguma īpatnība ir tāda, ka nodokļa maksātājs L BV lūdz piemērot ilgāku koriģēšanas laikposmu saviem apstākļiem.

b)      Vai PVN direktīvas 187. pantā minētās “ kapitālieguldījumu preces” ietver “nekustamo īpašumu”?

21.      PVN direktīvas 187. pantā lietotā termina “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece” versijas dažādās valodās nav vienādas (12). Franču un holandiešu valodas versijas atsaucas attiecīgi uz biens d'investissement immobiliers un onroerende investeringsgoederen. Angļu un vācu valodas versijās lietots immovable property acquired as capital goods un Grundstücken, die als Investitionsgut erworben wurden. Viens no iespējamiem franču un holandiešu valodas versiju skaidrojumiem ir tāds, ka 189. pantā dalībvalstīm piešķirtā iespēja definēt jēdzienus biens d'investissement un investeringsgoederen ietver pilnvaras definēt jēdzienus biens d'investissement immobiliers un onroerende investeringsgoederen. Savukārt angļu un vācu valodas versijas nav tik viegli izmantojamas šādai interpretācijai. Gluži pretēji, tās skaidri norāda, ka, tā kā noteikums attiecas uz “nekustamo īpašumu”, kas “iegādāts” kā “kapitālieguldījumi”, “nekustamais īpašums” un “kapitālieguldījumi” ir atšķirīgi un tādējādi patstāvīgi juridiski jēdzieni.

22.      Ja Savienības tiesību dokuments dažādu valodu versijās atšķiras, tad attiecīgā norma ir jāinterpretē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kurā šī norma ietilpst (13).

23.      Šajā kontekstā zināmā mērā palīdz Komisijas rakstiskie apsvērumi. Sākotnējā Sestās direktīvas priekšlikumā (14) bija paredzēts piecu gadu koriģēšanas laikposms attiecībā uz kapitālieguldījumu precēm. Tajā nebija minēts “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece” (15). Iespēja pagarināt koriģēšanas laikposmu līdz 10 gadiem gadījumā, ja “nekustamais īpašums iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, radās tādēļ, ka dažas dalībvalstis bija nobažījušās, ka piecu gadu koriģēšanas laikposms nav pietiekami ilgs, piemēram, attiecībā uz zemes iegādi (16). Šī debate liecina par to, ka tajā laikā kapitālieguldījumu preču jēdziens ietvēra arī nekustamo īpašumu. Lai paredzētu ilgāku koriģēšanas laikposmu attiecībā uz nekustamo īpašumu, šis jēdziens bija jāatdala no kapitālieguldījumu preču jēdziena un jāuzskata par patstāvīgu jēdzienu. Tā rezultātā radās hibrīdkoncepcija, kuras vienu daļu definēja tikai ES tiesību akti (nekustamais īpašums), bet otru daļu noteiktos parametros varēja definēt valstu tiesību akti (“kapitālieguldījumu preces”) (17). Tāpēc nav pārsteidzoši, ka visas puses, kas piedalījās tiesas sēdē, piekrita, ka jēdziens “nekustamais īpašums” PVN direktīvā ir patstāvīgs ES tiesību jēdziens. Tādējādi PVN direktīvas 189. pantā dalībvalstīm piešķirtā atļauja definēt “kapitālieguldījumu preču jēdzienu” neattiecas uz pilnvarām definēt “nekustamo īpašumu” pat tad, ja šāds īpašums ir iegādāts kā kapitālieguldījums.

c)      Kapitālieguldījumu preces

24.      Spriedumā Verbond van Nederlandse Ondernemingen Tiesa vispirms norādīja, ka jēdziens “kapitālieguldījumu preces” ir daļa no Kopienas tiesību normas, kurā nav atsauču uz dalībvalstu tiesību aktiem, lai noteiktu tā nozīmi un piemērošanas jomu (18).  Tāpēc tā interpretāciju nevar atstāt katras dalībvalsts ziņā (19).  Tiesa uzskatīja, ka kapitālieguldījumu preces ir preces, ko izmanto kādai saimnieciskai darbībai un kas izceļas ar to ilglaicīgumu un vērtību, tāpēc to iegādes izmaksas parasti tiek norakstītas vairāku gadu laikā un netiek uzskatītas par kārtējiem izdevumiem (20).  Tiesa ir nospriedusi, ka šie apsvērumi mutatis mutandis ir piemērojami īpašai atskaitījumu koriģēšanas sistēmai attiecībā uz kapitālieguldījumu precēm, kas paredzēta Sestās direktīvas 20. pantā (21), neraugoties uz to, ka saskaņā ar tās 20. panta 4. punktu dalībvalstis var definēt [kapitālieguldījumu preču] jēdzienu. No tā izriet, ka dalībvalstīm nav neierobežotas rīcības brīvības, kad tās īsteno PVN direktīvas 189. pantā tām piešķirtās tiesības definēt kapitālieguldījumu preces. Šajā saistībā ir vērts pieminēt, ka, tā kā, nosakot ES tiesību normas nozīmi un piemērošanas jomu, tiek ņemts vērā tās teksts, konteksts un mērķi, “kapitālieguldījumu preču” definīcija vienā ES tiesību normā ne vienmēr ir tāda pati kā citā (22). Lai gan dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība, definējot “kapitālieguldījumu preces” PVN direktīvas 187. panta mērķiem, šo secinājumu 23. punktā izklāstīto iemeslu dēļ minētā rīcības brīvība neļauj tām definēt nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā šāda prece.

d)      Nekustamais īpašums, kurš iegādāts kā kapitālieguldījumu prece

25.      PVN direktīvā nav definēts ne “nekustamais īpašums” (23), ne “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”. Tā arī nepiešķir dalībvalstīm iespēju definēt šos jēdzienus līdzīgi tam, ko PVN direktīvas 189. pants pieļauj attiecībā uz kapitālieguldījumu precēm. Tādējādi Tiesas judikatūrā ir noteikts, ka šo jēdzienu nozīme un darbības joma ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (24).

26.      Ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1042/2013 (2013. gada 7. oktobris), ar ko groza Īstenošanas regulu (ES) Nr. 282/2011 attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu (25), tika ieviesta “nekustamā īpašuma” definīcija PVN direktīvas piemērošanas vajadzībām. Saskaņā ar minēto definīciju par “nekustamo īpašumu” uzskata: jebkuru ēku vai būvi, kas nostiprināta uz zemes vai zemē virs vai zem jūras līmeņa, kuru nav iespējams vienkārši nojaukt vai pārvietot; jebkuru elementu, kas ir uzstādīts un ir ēkas vai būves sastāvdaļa, bez kuras ēka vai būve nav pilnīga, piemēram, durvis, logus, jumtus, kāpnes un liftus, un jebkuru elementu, iekārtu vai mašīnu, kura ēkā vai būvē ierīkota ilgtermiņa lietošanai un kuru nav iespējams pārvietot, nenojaucot vai nepārveidojot ēku vai būvi (26).

27.      Lai gan Īstenošanas regulu Nr. 1042/2013 piemēroja no 2015. gada 1. janvāra, noteikumus, kas definē “nekustamo īpašumu” un “ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanu”, piemēroja tikai no 2017. gada 1. janvāra. Saskaņā ar Īstenošanas regulas Nr. 1042/2013 18. apsvērumu nekustamā īpašuma jēdziena ieviešana, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis piemēro vienādu režīmu pakalpojumiem, kas saistīti ar nekustamo īpašumu, varētu būt būtiski ietekmējusi tiesību aktus un administratīvo praksi dalībvalstīs. Lai nodrošinātu vieglu pāreju, tas tika ieviests vēlāk.

28.      Tiesa ir nospriedusi, ka īstenošanas pilnvaru piešķiršana Komisijai paredz, ka šai iestādei ir jāprecizē attiecīgā leģislatīvā akta saturs, lai nodrošinātu tā vienveidīgu īstenošanu visās dalībvalstīs. Tādējādi īstenošanas akta normās jāievēro leģislatīvā akta būtiskie vispārīgie mērķi, kas ir precizējami šajās normās, un tiem ir jābūt vajadzīgiem vai lietderīgiem tā vienveidīgai īstenošanai – ne to papildinot, ne grozot pat nebūtiskajos elementos (27). Tiesa arī atzina, ka Īstenošanas regula Nr. 282/2011, kuru groza ar Īstenošanas regulu Nr. 1042/2013, pēc būtības ir kodificējošs pasākums (28).

29.      No šīs judikatūras es secinu, ka Īstenošanas regula Nr. 1042/2013 atbilst PVN direktīvas būtiskajiem mērķiem, kā arī kodificē un precizē tās noteikumus, jo nav nekādu norāžu par pretējo. Minētā īstenošanas regula ir nepieciešama vai piemērota arī PVN direktīvas vienotai īstenošanai, nepapildinot vai negrozot tās noteikumus pat attiecībā uz nebūtiskiem elementiem. Neraugoties uz moratoriju Īstenošanas regulas Nr. 1042/2013 noteikumu, kas definē “nekustamo īpašumu” un “ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanu”, piemērošanai līdz 2017. gadam, es informēju Tiesu, ka tā var tos ņemt vērā, interpretējot PVN direktīvas 187. panta 1. punktu.

30.      Tiesa ir arī sniegusi norādījumus par nekustamā īpašuma jēdziena saturu interpretācijās, ko tā sniegusi par citiem PVN direktīvas noteikumiem. Tā par “nekustamo īpašumu” ir atzinusi zemi, ēkas un ēku daļas (29). Par nekustamo īpašumu nav uzskatāmi autofurgoni, teltis, pārvietojamās mājas un vieglas konstrukcijas brīvdienu mājokļi, kas ir pārvietojami (30). Ēkas, kas izgatavotas no saliekamām detaļām ar betona pamatni uz betona pamatiem, kas iegremdēti zemē, tiek uzskatītas par nekustamo īpašumu, lai gan astoņas personas desmit dienu laikā varēja tās demontēt, lai vēlāk izmantotu atkārtoti. Tiesa norādīja, ka, lai šīs ēkas varētu uzskatīt par nekustamo īpašumu, tām nav jābūt neatņemami nostiprinātām uz zemes vai zemē (31). Kuģu piestātnes uz sauszemes un ūdenī tiek uzskatītas par nekustamo īpašumu, ja ar ūdeni klātā zemes platība ir skaidri norobežota un to nevar pārvietot (32). Par nekustamo īpašumu uzskata arī pastāvīgi nekustīgu dzīvojamo laivu, kas ar stiprinājumiem piestiprināta pie upes krasta un gultnes un tiek izmantota tikai kā restorāns un diskotēka (33).

31.      Vai tādi darbi kā tie, par kuriem L BV vēlas atskaitīt priekšnodokli, ir “nekustamais īpašums”? “Nekustamā īpašuma” piemēri Tiesas judikatūrā par PVN direktīvas interpretāciju norāda, ka šā jēdziena pamatā ir taustāmības jēdziens – attiecīgo priekšmetu var redzēt un aptaustīt – un tā nostiprinājuma uz zemes jēdziens. Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 13.b panta attiecas uz uzstādītām iekārtām, kas veido ēkas vai būves neatņemamu sastāvdaļu, bez kuras ēka vai būve nav pabeigta. Ne Tiesas judikatūra, ne Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 13.b pants neattiecas uz procesiem vai pakalpojumiem, ar kuriem minētās iekārtas tiek uzstādītas ēkā vai veido tās daļu.

32.      No tā izriet, ka darbi, par kuriem L BV vēlas atskaitīt samaksāto PVN priekšnodokli, nav “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu preces” PVN direktīvas 187. panta 1. punkta izpratnē. Ko tad L BV ieguva lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītajos apstākļos?

e)      Ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšana

33.      PVN direktīvā ir vairāki noteikumi par tādu pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar nekustamo īpašumu. Tās 47. pantā noteikts, ka ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas nekustamais īpašums. Saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir būtiski atzīmēt, ka šī tiesību norma attiecas uz tādu būvdarbu sagatavošanu un koordinēšanu kā arhitektu un būvuzraudzības uzņēmumu pakalpojumi (34). PVN direktīvas 199. pants attiecas uz būvdarbu, tostarp remonta, tīrīšanas, pārbūves un nojaukšanas pakalpojumu sniegšanu saistībā ar nekustamo īpašumu. Tādējādi šie PVN direktīvas noteikumi nošķir nekustamo īpašumu un ar nekustamo īpašumu saistītus pakalpojumus. Būvdarbi un pakalpojumi, kas ir pamatlietas priekšmets, šķiet, ietver PVN direktīvas 47. un 199. pantā aprakstītos būvdarbus un pakalpojumus. Šādu interpretāciju, šķiet, apstiprina Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 31.a pants, kurā paredzēts, ka ar nekustamo īpašumu saistītie pakalpojumi ietver ēkas plānu izstrādi, ēkas būvniecību uz zemesgabala, kā arī ēkas būvniecības un nojaukšanas darbus, kā arī ēkas uzturēšanu, atjaunošanu un remontu. Kā paskaidrots šo secinājumu 26. punktā, Īstenošanas regulas Nr. 282/2011 13.b pantā no nekustamā īpašuma definīcijas ir izslēgti pakalpojumi, kas sniegti saistībā ar nekustamo īpašumu.

34.      Turklāt es konstatēju, ka līdz 2006. gada jūlijam (35) Sestajā direktīvā nebija noteikuma, kas būtu līdzvērtīgs PVN direktīvas 190. pantam, kurš skaidri ļauj dalībvalstīm par kapitālieguldījumu precēm uzskatīt pakalpojumus, kuru īpašības ir līdzīgas tām, ko parasti attiecina uz kapitālieguldījumu precēm. Direktīvas 2006/69 5. apsvērumā ir paskaidrota minētā pasākuma ieviešana, uzsverot, ka “dažus pakalpojumus, kam piemīt [kapitālieguldījumu preču] iezīmes, var iekļaut shēmā, kas [ļauj pielāgot atskaitījumus par [kapitālieguldījumu precēm]] aktīva izmantošanas laikā, ņemot vērā tā faktisko lietojumu”. No šā grozījuma pamatojuma izriet, ka nebija paredzēts, ka šādi pakalpojumi ir “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, kam Sestajā direktīvā bija paredzēti īpaši noteikumi.

35.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka tādi būvdarbi kā pamatlietā aplūkotie, kā Beļģija norādīja tiesas sēdē, ir ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšana vai pakalpojumu sniegšanas virkne. No tā izriet, ka PVN direktīvas 187. panta izpratnē L BV saņēma ar nekustamo īpašumu saistītus pakalpojumus, ko Beļģija uzskata par kapitālieguldījumu precēm, nevis “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”.

f)      Pārbūve saskaņā ar PVN direktīvas 12. pantu

36.      Ņemot vērā iesniedzējtiesas jautājumu, es pievēršos šim jautājumam pilnības labad. Parasti vecu ēku pārdošana netiek aplikta ar PVN, jo šāda pārdošana rada relatīvi mazu pievienoto vērtību. Tā kā pārbūve palielina ēkas pievienoto vērtību tādā pašā veidā kā tās sākotnējā būvniecība, PVN direktīva atvieglo pārbūvētu ēku piegādes aplikšanu ar nodokli (36). Tādējādi PVN direktīvas 12. panta 2. punktā saistībā ar 135. panta 1. punkta j) apakšpunktu ir paredzēts, ka “vecas” ēkas “pārbūvi” var pielīdzināt “jaunas” ēkas piegādei pirms tās pirmreizējās izmantošanas un tādējādi tai var piemērot PVN.

37.      Nešķiet, ka PVN direktīvā būtu noteikta saikne starp tās 12. pantu un 135. panta 1. punkta j) apakšpunktu, ciktāl tie attiecas uz ēku “pārbūvi”, un jēdzienu “nekustamais īpašums, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, uz kuru attiecas tās 187. pants. Arī no PVN direktīvas 12. panta, kurā paredzēts, ka dalībvalstis var paredzēt sīki izstrādātus noteikumus, lai ēkas piegādi pēc “pārbūves” uzskatītu par ēkas piegādi pirms tās pirmreizējas izmantošanas, neizriet, ka šāda pārbūve ir jāuzskata par “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”.

38.      Tā kā Beļģija nav pilnvarota pārbūvi uzskatīt par “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, L BV un Komisijas argumenti par to, ka šī dalībvalsts nav ievērojusi nodokļu neitralitātes principu, nav pamatoti. Jebkurā gadījumā jāatzīmē, ka, tā kā būvdarbi, kas veikti remontdarbu vai pārbūves nolūkā, PVN direktīvas 187. panta izpratnē tiek uzskatīti par “kapitālieguldījumu precēm”, uz tiem attiecas tas pats piecu gadu koriģēšanas laikposms, tādējādi nodokļu neitralitātes princips, šķiet, tiek ievērots.

39.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

PVN direktīvas 187. un 189. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pagarināts koriģēšanas laikposms, kurā var koriģēt PVN priekšnodokli, kas maksājams vai samaksāts par “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, ir piemērojams tādu ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanai kā ēkas atjaunošanas vai pārveidošanas darbi.

2.      Otrais prejudiciālais jautājums

40.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai PVN direktīvas 187. pantam ir tieša iedarbība, lai nodokļa maksātājs, kas ir veicis būvdarbus ēkā, ja šo būvdarbu lietderīgās lietošanas laiks ir tāds pats kā jaunām ēkām, varētu atsaukties uz 15 gadu koriģēšanas laikposmu, kas ir piemērojams jaunām ēkām.

41.      Ņemot vērā manu ierosināto atbildi uz pirmo jautājumu, nav vajadzības atbildēt uz otro jautājumu, jo otrais jautājums ir balstīts uz pieņēmumu, ka ir likumīgi piemērot pagarinātu koriģēšanas laikposmu PVN priekšnodoklim, kas maksājams vai samaksāts par pakalpojumiem, kuri saistīti ar nekustamo īpašumu. Gadījumā, ja Tiesa nepiekritīs šai analīzei, es pievērsīšos jautājumam par to, vai 187. panta pirmajam teikumam ir tieša iedarbība.

42.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ja direktīvas noteikumiem, ciktāl tie attiecas uz tās priekšmetu, ir beznosacījumu raksturs (37) un tie ir pietiekami skaidri un precīzi, privātpersonas var atsaukties uz tiem pret valsti valsts tiesā, ja valsts nav transponējusi šo direktīvu noteiktajā termiņā vai nav to izdarījusi pareizi (38). Īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz direktīvas īstenošanas veidu vai metodēm, dalībvalstīm šī rīcības brīvība jāīsteno saskaņā ar direktīvā noteiktajiem ierobežojumiem (39).

43.      Tiesa ir atzinusi, ka PVN direktīvas 187. pantam ir saistošs raksturs. Nosakot prasību piešķirt koriģējošo laikposmu PVN priekšnodokļa atskaitīšanai par kapitālieguldījumu precēm, var izvairīties no neprecizitātēm atskaitījumu aprēķināšanā un nepamatotu priekšrocību vai kaitējuma radīšanas nodokļa maksātājam, tādējādi paredzot nodokļu sloga neitralitāti (40). Kā paskaidrots šo secinājumu 24. punktā, PVN direktīvas 189. pantā dalībvalstīm piešķirtā rīcības brīvība definēt kapitālieguldījumu preču jēdzienu; jēdzienu tās 187. panta piemērošanas nolūkā ir ierobežota ar Tiesas spriedumu Verbond van Nederlandse Ondernemingen (41). Jebkurā gadījumā PVN direktīvas 187. panta pirmais teikums nav atkarīgs no tā, vai dalībvalstis veic pasākumus, lai definētu “kapitālieguldījumu preces”, jo lēmums par šādu pasākumu pieņemšanu ir dalībvalstu ziņā. Pienākumam piemērot koriģēšanu piecu gadu laikā attiecībā uz PVN priekšnodokli, kas samaksāts par kapitālieguldījumu precēm, ir skaidrs, precīzs un beznosacījuma raksturs. Tādējādi PVN direktīvas 187. panta pirmais teikums atbilst tiešās iedarbības nosacījumiem (42).

44.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

PVN direktīvas 187. panta 1. punkta pirmajam teikumam ir tieša iedarbība.

V.      Secinājumi

45.      Līdz ar to es ierosinu Tiesai uz Hof van Beroep te Gent (Gentes apelācijas tiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

(1)      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 187. un 189. pants

ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pagarināts koriģēšanas laikposms, kurā var koriģēt PVN priekšnodokli, kas maksājams vai samaksāts par “nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece”, ir piemērojams tādu ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanai kā ēkas atjaunošanas vai pārveidošanas darbi.

(2)      Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 187. panta 1. punkta pirmajam teikumam ir tieša iedarbība.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      Padomes Direktīva 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”).

3      Atbilstīgo Beļģijas tiesību aktu franču un holandiešu valodas versijās ir atsauces attiecīgi uz biens d'investissement un bedrijfsmiddelen.

4      Atbilstīgo Beļģijas tiesību aktu franču valodas versijā ir atsauce uz biens d'investissement immobiliers, bet holandiešu valodas versijā – uz onroerende goederen vai onroerende bedrijfsmiddelen.

5      Skat. jo īpaši Beļģijas PVN kodeksa 48. un 49. pantu un 1969. gada 10. decembra Karaļa dekrētu Nr. 3 par priekšnodokļa atskaitījumiem PVN piemērošanas nolūkos.

6      Pēc L BV domām darbu apjoms un vairākkārtēja kavēšanās to izpildē izskaidro to pabeigšanai vajadzīgo laiku. Pēc darbu pabeigšanas, kas izmaksāja vairāk nekā 1 900 000 EUR bez PVN, īpašums tika novērtēts 2 750 000 EUR apmērā, attiecīgi palielinot “ kadastrālos ieņēmumus” – Beļģijas nodokļu administrācijas noteiktos īpašumu vidējos neto ienākumus – no 2456 EUR līdz 3850 EUR.

7      1969. gada 10. decembra Karaļa dekrēta Nr. 3 par priekšnodokļa atskaitījumiem PVN piemērošanas nolūkos 21a pants, kas iekļauts ar 2012. gada 9. janvāra karaļa dekrētu, ar ko groza 1969. gada 10. decembra Karaļa dekrētu Nr. 3 par priekšnodokļa atskaitījumiem PVN piemērošanas nolūkos.

8      Saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta j) apakšpunktu no PVN ir atbrīvota ēkas vai ēkas daļu un zem tās esošās zemes piegāde, kas nav piegāde “pirms [..] pirmreizējas izmantošanas” saskaņā ar 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Šādas piegādes ietver “ēku pārbūvi”, kā noteikts saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, kas jānosaka dalībvalstīm.

9      Spriedums, 2024. gada 7. marts, Feudi di San Gregorio Aziende Agricole (C-341/22, EU:C:2024:210, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

10      Skat., piemēram, spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, TETS Haskovo (C-234/11, EU:C:2012:644, 31. punkts).

11      Skat., piemēram, spriedumu, 2006. gada 30. marts, Uudenkaupungin kaupunki (C-184/04, EU:C:2006:214, 26. punkts).

12      Versijas dažādās valodās ir vienlīdz autentiskas: spriedums, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335, 18. punkts). Spāņu, grieķu, itāļu, portugāļu, slovāku un somu valodas versijas ir saskaņotas ar franču un holandiešu valodas versijām, kas neietver vārdkopu “iegādāts kā”. Bulgāru, čehu, igauņu, horvātu, latviešu, lietuviešu, ungāru, maltiešu, poļu, rumāņu un slovēņu valodas versijas ir saskaņotas ar vācu un angļu valodas versijām. Dāņu un zviedru valodas versijās “nekustamais īpašums” tiek nošķirts no “kapitālieguldījumu preces”, bet tajās nav vārdu, kas būtu līdzvērtīgi vārdiem “iegādāts kā”.

13      Skat., piemēram, spriedumu, 2021. gada 30. septembris, Icade Promotion (C-299/20, EU:C:2021:783, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Padomes Sestā direktīva 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV 1977, L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

15      Sākotnējā priekšlikumā nebija ierosināts piešķirt dalībvalstīm pilnvaras definēt kapitālieguldījumu preču jēdzienu.

16      Skatīt Padomes dokumentu ar atsauces numuru R/2/74 (FIN 2), kura versija angļu valodā datēta ar 1974. gada 9. janvāri. Tajā minēts, ka 1973. gada 22. un 23. novembrī notikušajā Finanšu jautājumu darba grupas sanāksmē, lai izskatītu Sestās direktīvas priekšlikumu, trīs delegācijas uzskatīja, ka, piemēram, attiecībā uz apbūves gabaliem koriģēšanas laikposms ir nepietiekams un būtu jāpagarina vismaz līdz 10 gadiem.

17      Padomes Direktīva 95/7/EK (1995. gada 10. aprīlis), kas groza Direktīvu 77/388/EEK un ievieš jaunus vienkāršotus pasākumus attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli – dažu atbrīvojumu jomu un praktiskus pasākumus to piemērošanai (OV 1995, L 102, 18. lpp.), ļāva dalībvalstīm līdz 20 gadiem pagarināt koriģēšanas laikposmu priekšnodokļa atskaitīšanai par nekustamo īpašumu, kas iegādāts kā kapitālieguldījumu prece. Tās piektajā apsvērumā teikts, ka tas bija lietderīgi, paturot prātā nekustamā īpašuma, kas iegādāts kā kapitālieguldījuma prece, saimniecisko mūžu.

18      Spriedums, 1977. gada 1. februāris, Verbond van Nederlandse Ondernemingen (51/76, EU:C:1977:12, 10. punkts). Tiesa “kapitālieguldījumu preču” jēdzienu interpretēja Padomes Otrās direktīvas 67/228/EEK (1967. gada 11. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – Kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas piemērošanas struktūra un kārtība (OV, 1967. gada īpašais izdevums angļu valodā, 16. lpp.) 17. panta trešā ievilkuma kontekstā.

19      Turpat, 11. punkts.

20      Turpat, 12. punkts.

21      Spriedums, 2005. gada 15. decembris, Centralan Property (C-63/04, EU:C:2005:773, 55. punkts).

22      Kā tas skaidri izriet no sprieduma, 2008. gada 6. marts, Nordania Finans un BG Factoring (C-98/07, EU:C:2008:144, 17.–30. punkts).

23      PVN direktīvā termins “nekustamais īpašums” minēts, piemēram, “ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanas” (47. pants) un “nekustama īpašuma iznomāšanas vai izīrēšanas” (135. panta 1. punkta l) apakšpunkts un 137. panta 1. punkta d) apakšpunkts) kontekstā.

24      Skat., piemēram, spriedumu, 2017. gada 16. novembris, Kozuba Premium Selection (C-308/16, EU:C:2017:869, 38. punkts).

25      OV 2013, L 284, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula Nr. 1042/2013”.

26      13.b pants Padomes Īstenošanas regulā (ES) Nr. 282/2011 (2011. gada 15. marts) ar ko nosaka īstenošanas pasākumus Direktīvai 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2011, L 77, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula Nr. 282/2011”).

27      Skat. spriedumu, 2023. gada 28. februāris, Fenix International (C-695/20, EU:C:2023:127, 44. un 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

28      Skat. spriedumu, 2020. gada 2. jūlijs, Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö (Colocation centre services) (C-215/19, EU:C:2020:518, 60. punkts). No tā izriet, ka identiski apsvērumi attiecas uz pasākumiem, ar kuriem to groza.

29      Skat., piemēram, ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa [F. G. Jacobs] secinājumus lietāMaierhofer (C-315/00, EU:C:2002:344, 36. punkts).

30      Skat. spriedumu, 1997. gada 3. jūlijs, Komisija/Francija (C-60/96, EU:C:1997:340) attiecībā uz Sestās direktīvas noteikumiem par nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu. Savos secinājumos lietā Maierhofer (C-315/00, EU:C:2002:344, 36. punkts) ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] norādīja, ka, tā kā Francija neapstrīdēja pārkāpuma procedūru, kuras rezultātā tika ierosināta lieta C-60/96, attiecīgā sprieduma precedenta vērtība var būt ierobežota.

31      Skat. spriedumu, 2003. gada 16. janvāris, Maierhofer (C-315/00, EU:C:2003:23), kurā interpretēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkts par nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu.

32      Skat. spriedumu, 2005. gada 3. marts, Fonden Marselisborg Lystbådehavn (C-428/02, EU:C:2005:126, 34. punkts), kurā interpretēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkts par nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu.

33      Skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Leichenich (C-532/11, EU:C:2012:720), kurā interpretēts Sestās direktīvas 13.b panta b) punkts par nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu.

34      Šis uzskaitījums, kā tas izriet no iepriekš minētajiem vārdiem “tostarp”, nav izsmeļošs: spriedums, 2020. gada 2. jūlijs, Veronsaajien oikeudenvalvontayksikkö (Colocation centre services) (C-215/19, EU:C:2020:518, 57. punkts).

35      Iekļaujot apakšpunktu Sestās direktīvas 20. panta 4. punktā, Padomes Direktīvas 2006/69/EK (2006. gada 24. jūlijs), ar ko Direktīvu 77/388/EEK groza attiecībā uz dažiem pasākumiem, lai vienkāršotu pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas procedūru un palīdzētu novērst nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un ar ko atceļ dažus lēmumus par atkāpēm (OV 2006, L 221, 9. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 2006/69”), 1. panta 6. punktā tika ieviests šāds noteikums.

36      Skat. spriedumu, 2017. gada 16. novembris, Kozuba Premium Selection (C-308/16, EU:C:2017:869, 30.–32. punkts), un spriedumu, 2023. gada 9. marts, État belge un Promo 54 (C-239/22, EU:C:2023:181, 23. punkts).

37      Savienības tiesību norma ir beznosacījuma tad, ja tā nosaka pienākumu, kas nav nedz saistīts ar kādu nosacījumu, nedz arī tā izpildes vai seku ziņā tas ir pakārtots kādam Savienības iestāžu vai dalībvalstu aktam: skat., piemēram, spriedumu, 2014. gada 15. maijs, Almos Agrárkülkereskedelmi (C-337/13, EU:C:2014:328, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

38      Skat., piemēram, spriedumu, 2011. gada 3. marts, Auto Nikolovi (C-203/10, EU:C:2011:118, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Skat., piemēram, spriedumu, 1977. gada 1. februāris, Verbond van Nederlandse Ondernemingen (51/76, EU:C:1977:12, 24. punkts), spriedumu, 1996. gada 24. oktobris, Kraaijeveld u.c. (C-72/95, EU:C:1996:404, 59. punkts), un spriedumu, 2004. gada 7. septembris, Waddenvereniging and Vogelbeschermingsvereniging (C-127/02, EU:C:2004:482, 66. punkts).

40      Skat., piemēram, rīkojumu, 2014. gada 5. jūnijs, Gmina Międzyzdroje (C-500/13, EU:C:2014:1750, 24. un 29. punkts). Attiecībā uz atbilstošajiem Sestās direktīvas 20. panta 2. punkta noteikumiem skat. spriedumu, 2006. gada 30. marts, Uudenkaupungin kaupunki (C-184/04, EU:C:2006:214, 26. un 58. punkts).

41      Spriedums, 1977. gada 1. februāris, Verbond van Nederlandse Ondernemingen (51/76, EU:C:1977:12, 10.–12. punkts).

42      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 15. maijs, Almos Agrárkülkereskedelmi (C-337/13, EU:C:2014:328, 34. punkts).